OBV (4kcal) - 10-20%

OGH (4 kcal) - 45-60%

TAUKI (9kcal) - 25-30%

 

ĶMI - svars(kg) : augums (m)2

<18,5 - nepietiekama

18,5-23 - normāla (vai ir pieņemts jau?) 24,9

23-30 - liekā (25-29,9)

30-35 - 1.pakāpes aptaukošanās (34,9)

35-40 - 2.pakāpes aptaukošanās

>40 - 3.pakāpes aptaukošanās

 

Šķidrums - 30-35ml x kg

 

Formulas:

 

 

PORCIJAS

 

-        Augļi, dārzeņi, ogas - 5 porcijas (puse svaigā veidā)

-        Graudaugus (kartupeļi arī) - 4-6 porcijas

-        Piena produktus - 2-3 porcijas

-        Pākšaugi, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas - 2-3 porcijas dienā

-        Zivis vismaz 2x nedēļā

 

Pusi šķīvja aizpildiet ar dārzeņiem, augļiem vai ogām pēc iespējas dažādākās krāsās; 

¼ daļu šķīvja aizpildiet ar graudaugu produktiem (piemēram, maizi, makaroniem, griķiem, grūbām, putraimiem, auzu pārslām) vai kartupeļiem;  

¼ daļu šķīvja paredziet olbaltumvielu avotam – gaļai, zivīm, olām, piena produktiem vai pākšaugiem;

Šķīvja vidū var paredzēt vietu nelielai taukvielu porcijai (kvalitatīva augu eļļa, rieksti, sēklas, avokado).

 

1 porcija graudaugu:

-        1 – 2 šķēles maizes (vieglāka maize, piemēram, kliju maizes 2 šķēles, bet rudzu maize 1 šķēle);

-        pusglāze līdz glāze vārītu makaronu, putraimu vai griķu vai citu graudaugu putras;

-        viens vidēja lieluma vārīts kartupelis.

 

 Vienas porcijas piena produktu:

-        nesaldināts piens vai skābpiena produkts, piemēram, kefīrs, paniņas, bezpiedevu jogurts - viena glāze;

-        siers – viena šķēle jeb 30 g;

-        biezpiens – 100 g.

 

Vienas porcijas pākšaugi, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas:

-        glāze vārītu pupiņu, lēcu vai citu pākšaugu;

-        80–100 g jeb delnas lieluma novārītas, sautētas, krāsnī ceptas vistas vai tītara, liesas cūkgaļas,liellopa vai citas gaļas;

-        100 –140 g zivs filejas;

-        2 olas

-        Sarkano gaļu (t.sk. cūkgaļu, liellopa gaļu, aitas gaļu), kā arī gaļas izstrādājumus iesaka mērenā daudzumā līdz 500 g nedēļā pagatavotā veidā

1.Malnutrīcija un klīniskā barošana

 

1.     Uztures novērtēšana

 

Uztures novērtēšana ir būtisks process, lai identificētu pacienta uztura stāvokli, noteiktu malnutrīcijas risku un izstrādātu individuālu uztura terapijas plānu. To veido šādi galvenie posmi:

 

1.1. Uztures novērtēšanas mērķi

●      Identificēt uztura deficītu vai pārmērību.

●      Noteikt malnutrīcijas riska faktorus.

●      Uzraudzīt uztura terapijas efektivitāti.

 

1.2. Uztures novērtēšanas metodes

1. Antropometriskie mērījumi:

○      Ķermeņa masas indekss (ĶMI): svara (kg) un auguma (m²) attiecība. Norma: 18.5–24.9.

○      Svara izmaiņas: pēdējo nedēļu vai mēnešu laikā.

○      Muskuļu masa: rokas muskuļu apkārtmērs vai bioimpedances analīze.

○      Ķermeņa tauku procentuālais daudzums.

2. Bioķīmiskie marķieri:

○      Seruma albumīns, prealbumīns: proteīnu rezerves.

○      Elektrolīti: nātrijs, kālijs, fosfors.

○      Mikronutrientu līmeņi: dzelzs, cinks, vitamīni (D, B12).

3. Uztura paradumu ievāktie dati:

○      Ikdienas uztura paradumi: pārtikas dienasgrāmata, uztura aptaujas.

○      Enerģijas un uzturvielu uzņemšana, izmantojot uztura kalkulatorus.

○      Alerģijas, nepanesamības un produktu izslēgšana.

4. Malnutrīcijas skrīnings:

○      Skrīninga rīki, piemēram, MUST (Malnutrition Universal Screening Tool) vai NRS-2002 (Nutritional Risk Screening), lai ātri identificētu pacientus ar uztura traucējumiem.

 

1.3. Malnutrīcijas diagnostikas kritēriji (GLIM kritēriji)

●      Fenotipiskie kritēriji:

○      Neparedzēts svara zudums (>5% 6 mēnešos).

○      Zems ĶMI (<18.5 pieaugušajiem; vecākiem cilvēkiem <20).

○      Samazināta muskuļu masa.

●      Etioloģiskie kritēriji:

○      Samazināta uztura uzņemšana vai uzsūkšanās.

○      Hroniska slimība ar iekaisumu vai akūts iekaisums.

Diagnoze tiek uzstādīta, ja ir vismaz 1 fenotipisks un 1 etioloģisks kritērijs.

 

1.4. Novērtēšanas regularitāte

●      Ambulatoriem pacientiem: ik 3–6 mēnešiem vai biežāk, ja pastāv malnutrīcijas risks.

●      Hospitalizētiem pacientiem: sākotnēji un ik nedēļu.

 

2. Malnutrīcijas definīcija, aktualitāte, klasifikācija, klīniskā nozīmē. Malnutrīcijas risks, malnutrīcijas skrīnings, diagnostika (GLIM kriteriji);

 

Malnutrīcija ir stāvoklis, kurā cilvēkam ir nepietiekama vai nesabalansēta uzturvielu uzņemšana, kas negatīvi ietekmē veselību un funkcionalitāti. Tas var būt saistīts ar nepietiekamu enerģijas, proteīnu, vitamīnu vai minerālvielu uzņemšanu vai pārmērību

 

Aktualitāte

-       Līdz 30–50% hospitalizēto pacientu cieš no malnutrīcijas, kas pasliktina ārstēšanās rezultātus un pagarina uzturēšanās ilgumu slimnīcā.

-       Vecāka gadagājuma cilvēki ir īpaši pakļauti malnutrīcijas riskam, jo bieži ir samazināta apetīte un uzturvielu uzsūkšanās.

Klasifikācija

-       Primārā malnutrīcija:

o   Izraisīta uztura trūkumu dēļ (piem., nepietiekama pārtikas pieejamība).

-       Sekundārā malnutrīcija:

o   Izraisa slimības, kas traucē uzturvielu uzņemšanu, uzsūkšanos vai metabolismu (piem., vēzis, malabsorbcijas sindroms).

-       Akūta vai hroniska malnutrīcija:

o   Akūta: Strauji attīstās (piem., pēc traumas vai infekcijas).

o   Hroniska: Lēni progresējoša (piem., hroniskas slimības dēļ).

Klīniskā nozīme

-       Fizioloģiskās sekas: Samazināta imunitāte, muskuļu atrofija, palielināts infekciju risks, ilgāks brūču dzīšanas laiks.

-       Funkcionālās sekas: Pasliktināta mobilitāte, nogurums, samazināta dzīves kvalitāte.

-       Ietekme uz ārstēšanu: Sliktāki iznākumi operācijām, ilgstoša hospitalizācija un paaugstināts mirstības risks.

 

2.5. Malnutrīcijas risks

 

-       Malnutrīcijas risku palielina:

o   Hroniskas slimības (piem., vēzis, KZS, HOPS).

o   Vecums (pāri 65 gadiem).

o   Psihoemocionālie faktori (piem., depresija).

o   Nepietiekama uztura uzņemšana (mazkaloriju diētas, anoreksija).

 

2.6. Malnutrīcijas skrīnings

Skrīnings tiek veikts, lai agrīni identificētu pacientus ar malnutrīcijas risku.

Izmantojamie rīki:

-       MUST (Malnutrition Universal Screening Tool):

-       NRS-2002 (Nutritional Risk Screening):

-       Mini Nutritional Assessment (MNA) - Bieži izmanto gados vecākiem cilvēkiem.

 

2.7. Diagnostika: GLIM kritēriji

Diagnostikai nepieciešami vismaz 1 fenotipisks un 1 etioloģisks kritērijs.

Fenotipiskie kritēriji:

-       Neparedzēts svara zudums: >5% 6 mēnešos vai >10% 1 gada laikā.

-       Zems ĶMI: Pieaugušajiem <18.5, vecākiem cilvēkiem <20.

-       Muskuļu masas zudums (piem., ar bioimpedanci).

Etioloģiskie kritēriji:

-       Samazināta uztura uzņemšana vai uzsūkšanās (>50% no enerģijas vajadzībām >1 nedēļu)

-       Smaga slimība vai iekaisums (piem., vēzis, infekcijas).

 

2.8. Diagnostikas process

 

Anamnēze: Izmaiņas uztura paradumos, apetīte, svara dinamika.

Izmeklējumi: Antropometriskie mērījumi, bioķīmiskie testi, ķermeņa kompozīcija.

Multidisciplināra pieeja: Uztura speciālisti, ārsti un citi veselības aprūpes speciālisti

 

3.     Malnutrīcijas ārstēšanas principi

1. Malnutrīcijas cēloņu novērtēšana un novēršana

●      Identificēt malnutrīcijas iemeslus (piemēram, hroniskas slimības, nepietiekamu uztura uzņemšanu, malabsorbcijas traucējumus).

●      Novērst vai ārstēt cēloņus, piemēram, infekcijas, kuņģa-zarnu trakta slimības vai psiholoģiskas problēmas (piemēram, depresiju vai ēšanas traucējumus).

2. Pacienta stāvokļa novērtēšana

●      Veikt uztura stāvokļa un ķermeņa masas indeksa (ĶMI) analīzi.

●      Izvērtēt bioķīmiskos rādītājus (piemēram, albumīna un elektrolītu līmeni asinīs).

●      Izvērtēt muskuļu masas un funkcionālos rādītājus.

3. Piemērota uztura terapija

●      Orāla uztura uzņemšana: Palielināt uzturvielu uzņemšanu ar sabalansētu uzturu. Piedāvāt ēdienus ar augstu kaloriju un olbaltumvielu saturu.

●      Uztura bagātinātāji: Iekļaut vitamīnu un minerālvielu piedevas (piemēram, D vitamīnu, dzelzi, cinku un B grupas vitamīnus).

●      Enterālā barošana: Ja orāla barošana nav pietiekama, izmanto enterālo barošanu caur zondi.

●      Parenterālā barošana: Smagas malnutrīcijas vai malabsorbcijas gadījumos var būt nepieciešama intravenoza barošana.

4. Pakāpeniska uztura atjaunošana

●      Sākotnēji nodrošināt viegli sagremojamus ēdienus un pakāpeniski palielināt kaloriju un uzturvielu daudzumu, lai izvairītos no "refeeding syndrome" (pārlieku straujas barošanas komplikācijām).

5. Multidisciplināra pieeja

●      Sadarbība ar ārstiem, dietologiem, psihologiem un fizioterapeitiem, lai nodrošinātu visaptverošu ārstēšanu.

●      Pacientiem ar ilgtermiņa hroniskām slimībām nepieciešama regulāra uzraudzība un ārstēšanas plāna pielāgošana.

6. Psiholoģiska un sociāla atbalsta nodrošināšana

●      Nodrošināt emocionālu atbalstu, īpaši, ja malnutrīcijas cēlonis ir ēšanas traucējumi vai sociālie faktori (piemēram, nabadzība, vientulība).

●      Sadarbība ar sociālajiem dienestiem, ja nepieciešams.

7. Fiziskās aktivitātes veicināšana

●      Pakāpeniski iekļaut fiziskās aktivitātes, lai uzlabotu muskuļu masu un funkcionālās spējas, ņemot vērā pacienta fiziskās spējas.

8. Ilgtermiņa monitorings

●      Regulāri kontrolēt pacienta uztura stāvokli un ārstēšanas efektivitāti.

●      Atkārtoti pielāgot uztura plānu un terapiju atkarībā no progresijas.

 

4. Disfāgijas diferenciāla diagnostika, uztura rekomendācijas pacientiem ar orofaringeālu un ezofageālu disfāgiju.

Disfāgija ir traucējumi rīšanas procesā, kas var būt orofaringeāla (mutes dobuma un rīkles līmenī) vai ezofageāla (barības vada līmenī). Diferenciāldiagnostika palīdz noteikt precīzu disfāgijas veidu un cēloni.

1. Orofaringeāla disfāgija

Rīšanas grūtības mutes un rīkles fāzē, kad ēdiens vai šķidrums nenokļūst no mutes dobuma barības vadā.

Biežākie cēloņi:

●      Neiroloģiskas slimības:

○      Insults

○      Parkinsona slimība

○      Multiplā skleroze

○      Amiotrofā laterālā skleroze (ALS)

○      Smadzeņu traumas

●      Muskuļu slimības:

○      Miozīts

○      Miastēnija

●      Strukturālas izmaiņas:

○      Audzēji rīkles rajonā

○      Rētu veidošanās pēc staru terapijas

○      Mandeles hipertrofija

Klīniskās pazīmes:

●      Grūtības sākt rīšanu

●      Aizrīšanās vai klepus ēšanas laikā

●      Deguna satura aspirācija

●      Balss izmaiņas (mitra vai aizsmakusi balss pēc rīšanas)

●      Atkārtotas pneimonijas

2. Ezofageāla disfāgija

Rīšanas traucējumi barības vada līmenī, kad ēdiens iestrēgst vai nevirzās tālāk uz kuņģi.

Biežākie cēloņi:

●      Mehāniski obstruktīvi:

○      Barības vada striktūras

○      Audzēji

○      Barības vada divertikuli (piemēram, Cenkera divertikuls)

●      Funkcionāli traucējumi:

○      Achalāzija

○      Barības vada spazmas

○      Sistēmiska skleroze

●      Ārēji cēloņi:

○      Kompresija no palielinātiem limfmezgliem vai vairogdziedzera

Klīniskās pazīmes:

●      Sajūta, ka ēdiens iestrēgst krūtīs vai kaklā

●      Sāpes rīšanas laikā (odinofāgija)

●      Atkārtota ēdiena regurgitācija

●      Dedzināšana aiz krūšu kaula

 

Disfāgijas diagnostikas pieeja

●      Anamnēze: Rīšanas grūtību lokalizācija (kakls vai krūtis), klepus vai aizrīšanās, sāpju raksturs.

●      Fiziskā izmeklēšana: Galvas, kakla, un neiroloģiskais novērtējums.

●      Instrumentālie izmeklējumi:

○      Video-fluoroskopija (rīšanas tests ar kontrastvielu)

○      Endoskopiskā rīšanas izmeklēšana (FEES)

○      Barības vada manometrija

○      Ezofagogastroduodenoskopija (EGDS)

○      Barības vada rentgens ar kontrastvielu

 

Uztura rekomendācijas pacientiem ar disfāgiju

1. Vispārējie principi:

●      Droša barošanās: Izvairīties no aspirācijas (ēdiena vai šķidruma nokļūšanas elpceļos).

●      Konsistences pielāgošana: Ēdienu un šķidrumu konsistence pielāgota atkarībā no rīšanas traucējumu smaguma.

●      Biezeņveida zupas, jogurti, krēmveida biezputras

●      Ēst lēni un mazām porcijām

●      Pēc katras kumosa ieņemt vertikālu stāvokli vismaz 30 minūtes

●      Izvairīties no cietiem, drūpošiem un sausiem ēdieniem

●      Izvairīties no ļoti cietiem vai šķiedrainiem ēdieniem (piemēram, gaļas šķiedrām, jēliem dārzeņiem).

●      Izvairīšanās no kairinošiem produktiem - Pikanti, skābi ēdieni, kofeīns, gāzētie dzērieni

●      Pievienot biezinātājus ūdenim, sulām un citām šķidrajām vielām, lai samazinātu aizrīšanās risku

●      Nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, pielāgojot konsistenci ar biezinātājiem.

●      Individuāla pieeja: Sadarbība ar uztura speciālistu un logopēdu.

 

2. Orofaringeālas disfāgijas uztura rekomendācijas

●      Piemērota ēdiena konsistence:

○      Izvairīties no cietiem, drūpošiem un sausiem ēdieniem.

○      Ieteicams lietot biezenim līdzīgus vai mīkstas konsistences ēdienus.

○      Biezeņveida zupas, jogurti, krēmveida biezputras.

●      Biezinātāji šķidrumiem: Pievienot biezinātājus ūdenim, sulām un citām šķidrajām vielām, lai samazinātu aizrīšanās risku.

●      Ēšanas tehnika:

○      Ēst lēni un mazām porcijām.

○      Pēc katras kumosa ieņemt vertikālu stāvokli vismaz 30 minūtes.

●      Rīšanas vingrinājumi: Logopēda izstrādāti vingrinājumi, lai stiprinātu rīšanas muskuļus.

 

3. Ezofageālas disfāgijas uztura rekomendācijas

●      Konsistences pielāgošana:

○      Ēst labi sakošļojamus un viegli norijamus ēdienus.

○      Izvairīties no ļoti cietiem vai šķiedrainiem ēdieniem (piemēram, gaļas šķiedrām, jēliem dārzeņiem).

●      Porciju izmērs:

○      Mazas porcijas, bieža ēšana.

●      Ēdienkartes piemēri:

○      Mīkstas konsistences olbaltumvielu avoti (zivs, maltā gaļa, olas).

○      Vārīti dārzeņi, biezeņi, kartupeļu biezenis.

○      Zupas bez lieliem gabaliem.

●      Izvairīšanās no kairinošiem produktiem:

○      Pikanti, skābi ēdieni, kofeīns, gāzētie dzērieni.

 

4. Papildu stratēģijas:

●      Hidratācija: Nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, pielāgojot konsistenci ar biezinātājiem.

●      Pozicionēšana: Nodrošināt ēšanas laikā taisnu sēdēšanas pozu, lai mazinātu aspirācijas risku.

●      Barošana ar zondi: Smagas disfāgijas gadījumos, kad orāla barošana nav droša.

 

 

5.     Medicīnisks papildus uzturs, uztura fortifikācija

Medicīnisks papildus uzturs un uztura fortifikācija ir būtiski pasākumi pacientiem, kuriem ar parasto uzturu nepietiek, lai nodrošinātu nepieciešamo kaloriju, olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Šīs metodes tiek pielietotas malnutrīcijas, hronisku slimību, pēcoperācijas atveseļošanās un citos klīniskos gadījumos.

Medicīnisks papildus uzturs

Medicīnisks papildus uzturs (MPU) ietver specializētus uztura produktus, kas izstrādāti, lai papildinātu ikdienas uzturu un palīdzētu sasniegt nepieciešamos uzturvielu līmeņus.

Ūdens parasti sastāda ap 70-85 % (80 %) no maisījuma masas, bet sausne veido 15-30 % (20 %).

Ogļhidrāti parasti nodrošina 30-90 % no visas EB enerģētiskās vērtības un sastāda 50-60 % no sausnes masas.

Olbaltums parasti sastāda 15-20 % no sausnes masas un nodrošina EB ar slāpekli.

Tauki veido 25-30 % no sausnes masas un nodrošina EB gan ar enerģētisko vērtību, gan ar neaizvietojamām taukskābēm.

Daļai EB maisījumu var būt pievienotas arī šķiedrvielas (fruktooligosaharīdi, inulīns u. c.), parasti šķiedrvielu maisījums satur gan šķīstošas, gan nešķīstošas šķiedrvielas

 

Standarta EB maisījumi ir polimēru maisījumi, kas satur vidēji 0,9-1,1 kkal/ml, tie nesatur šķiedrvielas. Standarta maisījumi ir derīgi lielākai daļas pacientu, kam ir indicēta EB

 

Modificētie standarta EB maisījumi ir polimēru maisījumi, kas var atšķirties pēc kāda no parametriem: šķiedrvielu pievienošana, ūdens apjoma samazināšana vai olbaltumvielu satura palielināšana.

Papildus šķiedrvielu lietošana ir mērķtiecīga pacientiem, kam ir slikta EB maisījuma panesamība, aizcietējumi, caureja un glikozes tolerances traucējumi.

Ūdens apjoma samazināšana padara maisījumu koncentrētāku (parasti 1,5 kkla/mL), tādēļ šādus maisījumus mēdz arī saukt par enerģētiskiem maisījumiem. EB maisījumus ar samazinātu ūdens apjomu parasti izmanto pacientiem, kam ir hiperhidratācija.

EB maisījumi ar paaugstinātu olbaltumvielu saturu parasti tiek izmantoti pacientiem ar izgulējumiem, infekcijām un citos gadījumos, kad palielinās vajadzības pēc olbaltumvielām.

Modificētie standarta EB maisījumi pēc vairākiem parametriem parasti tiek izmantoti slimnīcās, galvenokārt pacientiem intensīvās terapijas un ķirurģijas nodaļās

 

Slimību specifiskie EB maisījumi parasti tiek izveidoti, lai nodrošinātu vielmaiņu prasības pacientiem ar specifiskām patoloģijām, kas prasa diētas modifikāciju.

EB maisījumi ar zemu glikēmisko indeksu ir piemēroti pacientiem ar cukura diabētu, kam ir grūti panākt mērķa glikēmijas sasniegšanu, kā arī to var lietot intensīvās terapijas pacientiem ar hiperglikēmiju. Parasti šādos maisījumos ir samazināts ogļhidrātu daudzums un tiem ir pievienotas šķiedrvielas.

EB maisījumi ar hidrolizētām olbaltumvielām tiek pielietoti pacientiem, kam ir slikta EB maisījuma tolerance, kā arī pacientiem ar malabsorbcijas sindromu. Tie satur olbaltumvielu hidrolizātus, tajos ir samazināts tauku daudzums, un tie ir bagātināti ar vidēji garās ķēžu taukskābēm.

EB maisījumi aknu mazspējas pacientiem tiek pielietoti pacientiem ar dekompensētu aknu mazspēju ar 3.-4. pakāpes aknu encefalopātiju. Šādos maisījumos ir modificēts olbaltumvielu sastāvs: ir samazināts aromātisko aminoskābju daudzums un ir palielināts sazaroto aminoskābju daudzums. Parasti šie EB maisījumi satur arī šķiedrvielas.

Imūnonutrīcijas EB maisījumi ir bagātināti ar kādu speciālu komponentu, kam piemīt imūnomodulējošās īpašības, piem., arginīns, glutamīns, zivju eļļa u.c. Šādi maisījumi tiek lietoti gadījumos, ja ir jāstimulē dzīšanas un reģenerācijas procesi, piemēram, politrauma, sepse, izgulējumi.

 

Gadījumā, ja kuņģa atlieku tilpums ir robežās no 250 līdz 500 mL pastāv aspirācijas risks. Šādā gadījumā būtu jāsamazina EB ievadīšanas ātrums vismaz uz pusi (maksimāli līdz 40-50 mL/stundā) un atkārtoti ik pēc 6-8 stundām ir jāveic kuņģa atlieku tilpuma noteikšana. Savukārt, ja kuņģa atlieku tilpums pārsniedz 500 mL ir aspirācijas draudi - EB nav droša un tā ir jāpārtrauc

Uztura fortifikācija

Uztura fortifikācija ir parasto ēdienu uzturvērtības paaugstināšana, pievienojot papildus uzturvielas. Tā ir vienkārša un efektīva metode, lai novērstu uzturvielu trūkumu vai uzlabotu uztura kvalitāti pacientiem ar ierobežotu ēdiena uzņemšanu.

 

Fortifikācijas metodes:

-       Olbaltumvielu fortifikācija:

o   Pievienot ēdieniem pulverveida proteīnus (piemēram, sūkalu vai sojas proteīnu).

o   Iekļaut uzturā olbaltumvielām bagātus produktus (olas, biezpiens, jogurts).

-       Kaloriju palielināšana:

o   Pievienot ēdieniem sviestu, augu eļļas, krējumu vai riekstu sviestu.

o   Lietot medu vai cukuru enerģijas palielināšanai, ja tas ir pieļaujams.

-       Vitamīnu un minerālvielu fortifikācija:

o   Pievienot ēdieniem komerciālus vitamīnu un minerālvielu pulverus vai pilienus.

o   Fortificēt ar dzelzi, kalciju, D vitamīnu un B grupas vitamīniem.

-       Šķidrumu fortifikācija:

o   Lietot specializētus biezinātājus, lai uzlabotu konsistenci disfāgijas pacientiem.

o   Pievienot uzturvērtību šķidrumiem, piemēram, zupām vai piena dzērieniem.

 

 

Kad izmantot medicīnisko uzturu un fortifikāciju:

-       Malnutrīcijas risks: Zems ĶMI (<18,5), svara zudums (>10% no ķermeņa svara 3 mēnešu laikā).

-       Hroniskas slimības: Vēzis, sirds mazspēja, nieru vai aknu slimības.

-       Pēcoperācijas atveseļošanās: Īpaši pēc lielām operācijām vai traumas.

-       Gados vecāki cilvēki: Apetītes zudums vai samazināta spēja sagremot parasto uzturu.

Praktiskās pieejas:

1.     Individuāls uztura plāns:

o   Piemērot uzturu atbilstoši pacienta vajadzībām un slimībai.

2.     Konsistence: Nodrošināt drošu konsistenci pacientiem ar rīšanas grūtībām.

3.     Regulāra monitorēšana:

o   Novērtēt svaru, uztura stāvokli un atveseļošanās progresu.

4.     Pacienta izglītošana:

o   Izskaidrot fortifikācijas un medicīniskā uztura nozīmīgumu.

o   Veicināt līdzestību, lai uztura papildinājumi tiktu regulāri lietoti

 

6.     Enterālā barošana, definīcija, veidi, indikācija un kontrindikācijas

 

Enterālā barošana ir uzturvielu piegādes metode, kurā barība tiek ievadīta tieši kuņģa-zarnu traktā, apejot parasto ēšanas procesu, bet saglabājot gremošanas un absorbcijas funkcijas. Tā ir ieteicama pacientiem, kuriem ir funkcionējošs kuņģa-zarnu trakts, bet kuri nevar uzņemt pietiekamu uzturu perorāli.

 

Veidi:

●      nazogastrāla zonde (NGZ):

○      EB tiek nozīmēta uz īsāku laika periodu, kas nepārsniedz četras nedēļas

●      nazojejunāla zonde (NJZ):

○      EB tiek nozīmēta uz īsāku laika periodu, kas nepārsniedz četras nedēļas

○      gastrostāze, profūza vemšana, augsts aspirācijas risks

●      perkutāna endoskopiska gastrostoma (PEG)

○      EB plānotais ilgums pārsniedz četras nedēļas

○      PEG ir jāapmaina ne retāk kā ik pēc 90 dienām

●      perkutāna endoskopiska jejunostoma (PEJ):

○      gastrostāze, profūza vemšana, augsts aspirācijas risks

○      PEJ izveide un maiņa notiek tikai endoskopijas kontrolē

○      anamnēzē ir totāla gastrektomija un atkārtotas PEG jejunostomas dislokācijas anamnēzē

 

Konvencionālā ķirurģiskā gastrostoma/jejunostoma tiek izveidota tikai tad, kad tehniski nav iespējams ieveidot PEG vai PEJ un pacientiem ir indikācijas EB ilgtermiņā

Barošanas ievades veidi:

Bolus barošana:

●      stabili, bez pārvietošanas grūtībām, un kas labi panes EB

●      izmanto EB šļirci vai gravitācijas sistēmu

●      pieaugušajiem visbiežāk ir 250-500 mL; vidēji 4-6x dienā

●      pacientiem tikai ar NGZ, PEG vai konvencionālo gastrostomu

Intermitējošā EB:

●      noteikts EB tilpums (250-500mL), tikai tas tiek ievadīt ilgākā laika periodā (60-120 minūtēs); vidēji 4-6 dienā, ko atkārto ik pēc 2-4 stundām

●      pacientiem tikai ar NGZ, PEG vai konvencionālo gastrostomu

●      EB gravitācijas sistēmas, vai nu EB sūkņus

Nepārtraukta EB:

●      nozīmēta uz 24 stundu periodu ar nemainīgu ievadīšanas

●      ātrumu (parasti 50-150 mL/stundā)

●      Pacientiem ar sliktu EB toleranci mēdz ievadīt EB ar ātrumu 10-20 mL/stundā – t. s. minimālā EB - ļoti novājinātiem vai kritiski slimiem pacientiem

●      tiek pielietots īslaicīgi

Cikliskā EB:

●      līdzīga nepārtrauktai EB, tikai viss nepieciešamais EB tilpums tiek ievadīts īsāka laika periodā (parasti 12-16 stundu laikā)

●      stabiliem pacientiem ar sliktu EB toleranci, kā arī pacientiem ar NJZ vai jejunostomu

●      var nozīmēt gan kuņģī, gan arī jejunāli

●      pielietoti EB sūkņi, bet var arī izmantot EB gravitācijas sistēmas

●      ievadīšanas ierīci ir jāskalo ik pēc 4-6 stundām

 

 

 

Vispārējās EB indikācijas:

●      Esoša vai nenovēršama malnutrīcija (t. i., ja slimnieks ar parasto uzturu un/vai

papildus medicīnisku uzturu, nespēj nodrošināt savas vielmaiņas vajadzības);

●      Sagaidāma nepietiekama uztura (mazāk nekā pusē no nepieciešamās enerģijas

daudzuma) uzņemšana nākamo septiņu dienu laikā.

 

Speciālās EB indikācijas (biežākās):

●      Augsts malnutrīcijas risks (vismaz viens no apakšminētiem kritērijiem), EB ir

jānozīmē 7-14 dienas pirms plānotās operācijas (t. sk. Onkoloģiskiem pacientiem):

●      ķermeņa masas samazināšanās par  10% pēdējo sešu mēnešu laikā, 21

○      ĶMI  18,5 kg/m2

○      NRS > 5 punkti vai SGA – C pakāpe,

○      seruma albumīna koncentrācija < 30 g/L (ja nav datu par aknu un/vai nieru mazspēju);

●      Totālā EB ir pirmās izvēles ārstēšanas metode bērniem un pusaudžiem ar akūtu aktīvu Krona slimību

●      Staru mukozīts pacientiem ar galvas, kakla un krūšu kurvja audzējiem staru terapijas laikā

●      Neiroloģiskie pacienti, kam orofaringeālas disfāgijas dēļ ir aspirācijas draudi

 

Kontrindikācijas

1. Absolūtās:

○      Mehāniska zarnu obstrukcija.

○      Zarnu išēmija.

○      Peritonīts.

○      Smagi zarnu darbības traucējumi (piemēram, ileuss vai smaga malabsorbcija).

2. Relatīvās:

○      Smaga caureja vai vemšana.

○      Akūts pankreatīts (atkarībā no smaguma un tolerances).

○      Pacienta atteikums no enterālās barošanas.

 

Enterālā barošana ir prioritāra salīdzinājumā ar parenterālo barošanu, jo tā saglabā zarnu funkcijas, mazina komplikāciju risku un ir fizioloģiskāka. To izvēlas atkarībā no pacienta stāvokļa, vajadzībām un iespējamām kontrindikācijām

 

PAPILDUZTURS P/O

●      Sāk ar standartmaisījumu

●      Pirmajā dienā kopā uzsāk ar 500ml (ap 500-600kcal) - dalot pa 4reizēm 125ml

 

ZONDES BAROŠANA

●      Sāk ar 500ml lēnu pilināšanu (6h)

●      Nākošo devu var palielināt līdz 1000ml

●      Maksimālais daudzums, ko diennaktī var ievadīt it 2000ml (optimāli - 1,5l)

●      Ar enterālo zondi ievada gravitācijas pilienu veidā 500ml/6-8h; vēlāk 1000ml/6-12h

●      Ievadīšana ar barošanas sūkni sāk ar 40ml/h; nākošajā dienā ja viss ok var līdz 60ml/h; maksimālais ir 80ml/h-100ml/h

●      Ieteicamais diennakts kcal - 1500kcal

●      4-7dienā jāsasniedz vajadzīgais kcal un OBV

●      Sāk ar 30ml/h līdz 80ml/h

 

 

7.     Parenterālā barošana, definīcija, veidi, indikācija un kontrindikācijas

Parenterālā barošana ir uzturvielu piegādes metode, kurā barības vielas tiek ievadītas tieši asinīs, apejot kuņģa-zarnu traktu. Šī metode tiek izmantota, ja pacienta gremošanas sistēma nav funkcionāla vai nevar tikt noslogota.

Perifērā venozā katetra (PVK)

●      uzturs tiek ievadīts caur perifēro vēnu

●      lieto īslaicīgi - 1-2 nedēļas

●      ja uztura nepieciešamība ir maza

●      piemēroti papildus PB

●      maisījumu ievadei, kam ir zema osmolaritāte

Centrālā venozā katetra (CVK)

●      uzturs tiek ievadīts caur centrālo vēnu (piemēram, subklaviālajā vai jugulārajā)

●      Lieto ilglaicīgi - 3-6 mēneši

●      ja nepieciešama augsta uzturvielu koncentrācija

●      totālās PB nozīmēšanai

●      augstas osmolaritātes PB maisījumu ievadei

Nepārtraukta ievade:

●      Kritiski slimajiem pacientiem, kā arī uzsākot PB

●      ilgtermiņa PB nozīmējama tikai un vienīgi izmantojot PB sūkņi

●      nozīmēta uz 24 stundu periodu ar nemainīgu ievadīšanas ātrumu (parasti 50-150 mL/stundā)

Cikliska ievade:

●      Uzlabojoties PB tolerancei tiek saīsināts infūzijas laiks

●      ievadīts īsākā laika periodā (parasti 12-18 stundu laikā)

●      stabiliem pacientiem ar labu PB toleranci

 

Indikācijas

1. Kuņģa-zarnu trakta nepietiekama darbība:

○      Zarnu obstrukcija.

○      Smaga malabsorbcija (piemēram, īsās zarnas sindroms).

○      Smaga zarnu išēmija vai peritonīts.

○      Zarnu fistulas (ar lielu uztura zudumu).

2. Kuņģa-zarnu trakta funkcionālās nepietiekamības gadījumos:

○      Akūts pankreatīts (smagos gadījumos, kad enterāla barošana nav iespējama).

○      Radiācijas enterīts.

○      Smagi apdegumi vai traumatiski ievainojumi.

3. Smags uztura deficīts, ja enterālā barošana nav iespējama vai nav pietiekama.

 

Kontrindikācijas

1. Absolūtās:

○      Funkcionējošs un izmantojams kuņģa-zarnu trakts.

○      Pacienta atteikums no procedūras.

○      Nespēja nodrošināt drošu pieeju asinsvadiem.

2. Relatīvās:

○      Sepsis vai aktīva infekcija (palielināts komplikāciju risks).

○      Smaga aknu vai nieru mazspēja (nepieciešama individuāla pielāgošana).

○      Hemodinamiskā nestabilitāte.

 

Parenterālā barošana ir dzīvības glābšanas metode, taču tā tiek izmantota tikai tad, kad enterālā barošana nav iespējama, jo tai ir augstāks komplikāciju risks (piemēram, infekcijas, tromboze, aknu bojājumi). Nepieciešama regulāra pacienta stāvokļa uzraudzība un barības vielu pielāgošana

 

8. Prasības pēc uzturvielām intensīvās terapijas pacientiem, to aprēķini

 

Intensīvās terapijas pacientiem uzturvielu prasības tiek rūpīgi pielāgotas, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģiju un substrātus atveseļošanai, novērstu katabolismu un saglabātu organisma funkcijas. Prasības tiek noteiktas individuāli, ņemot vērā pacienta stāvokli, ķermeņa masu, slimības smagumu un metabolisko atbildes reakciju.

Galvenie uzturvielu parametri

1. Enerģija:

○      Vispārējs mērķis: 25–30 kcal/kg ķermeņa masas dienā.

2. Olbaltumvielas (proteīns):

○      Vispārējs mērķis: 1,2–2,0 g/kg ķermeņa masas dienā.

○      Pacientiem ar smagām traumām vai septisko šoku var būt nepieciešami līdz 2,5 g/kg dienā.

3. Ogļhidrāti:

○      60-70%

4. Tauki (lipīdi):

○      Tauki nodrošina 20–30% no kopējā enerģijas daudzuma, ieskaitot neaizstājamās taukskābes.

5. Šķidruma prasības:

○      25–35 ml/kg ķermeņa masas dienā (pielāgojot atkarībā no hemodinamiskā stāvokļa, diurēzes, elektrolītu līmeņa un citiem parametriem).

Papildu uzturvielas un mikroelementi

1. Elektrolīti:

○      Nātrijs, kālijs, kalcijs, magnijs, fosfors – tiek pielāgoti, balstoties uz laboratorijas testu rezultātiem.

2. Vitamīni un minerālvielas:

○      Ieteicams nodrošināt atbilstošu vitamīnu (A, C, D, E, K, B grupa) un mikroelementu (cinks, selēns, varš) daudzumu, jo tie ir būtiski brūču dzīšanai, imunitātei un metabolisma procesiem.

3. Glutamīns un omega-3 taukskābes:

○      Var būt noderīgi pacientiem ar smagu stresu vai iekaisumu, lai mazinātu iekaisuma reakcijas un atbalstītu imūnsistēmu

 

9. Enterālās un parenterālās barošanas aspekti intensīvās terapijas pacientiem

 

Enterālā barošana: Tā ir pirmās izvēles metode, ja pacienta KZT ir funkcionējošs. Enterālā barošana ir lētāka, vienkāršāka un ar mazāku komplikāciju risku nekā PB.

Parenterālā barošana: To izmanto gadījumos, kad EB nav iespējama vai ir kontrindicēta, piemēram, zarnu obstrukcijas vai smagas malabsorbcijas gadījumos. PB nodrošina nepieciešamās uzturvielas intravenozi, taču tai ir augstāks komplikāciju risks, piemēram, infekcijas un metabolisma traucējumi.

Enterālā barošana (EB)

1.     Priekšrocības:

○      Samazina infekciju risku, salīdzinot ar parenterālo barošanu (PB).

○      Stimulē zarnu funkcijas un imunitāti.

○      Mazākas komplikācijas.

2.     Rekomendācijas:

○      Sākt agrīnu EB 48 stundu laikā pēc uzņemšanas intensīvajā terapijā.

○      Izmantot kuņģa barošanu kā standartu; postpiloriska barošana nepieciešama aspirācijas riska gadījumā.

○      Izvairīties no pilnas EB pirmās 72 stundas, lai novērstu pārmērīgu uzturu.

3.     Indikācijas:

o   Pacienti ar smagiem ievainojumiem, insultu, akūtu pankreatītu,

o   stabilu šoku

o   pēc operācijām.

4.     Kontrindikācijas:

o   Zarnu obstrukcija,

o   išēmija,

o   nekontrolēta asiņošana

o   augsta aspirācijas riska gadījumi.

Parenterālā barošana (PB)

1.     Priekšrocības:

○      Nodrošina uzturu, ja EB ir kontrindicēta.

○      Lietojama smagi malnutrīcijas pacientiem vai pacientiem ar zarnu trakta disfunkciju.

2.     Rekomendācijas:

○      PB sākt tikai pēc tam, kad izmēģinātas visas iespējas uzlabot EB toleranci.

○      Izvairīties no agrīnas pilnas PB (pirmajās 72 stundās), lai novērstu pārmērīgu uzturu un komplikācijas.

○      Ievērot uztura devas, nepārsniedzot enerģijas vajadzības (ap 70%–100% no aprēķinātās vajadzības).

3.     Indikācijas:

o   Zarnu obstrukcija,

o   akūta išēmija,

o   zarnu perforācija

o   nepietiekama EB.

4.     Kontrindikācijas:

o   Stabili pacienti ar funkcionējošu gremošanas traktu vai ar riskiem, kas pārsniedz PB ieguvumus.

Kopīgās vadlīnijas intensīvās terapijas pacientiem:

·       Enerģijas un olbaltumvielu prasības:

○      Enerģija: 20–30 kcal/kg/dienā.

○      Olbaltumvielas: 1,2–2,0 g/kg/dienā.

·       Izvairīšanās no pārmērīgas uztura: Agrīnā fāzē hipokaloriska uztura pieeja (<70% no enerģijas vajadzības).

·       Uzraudzība: Regulāra bioķīmisko parametru kontrole, lai pielāgotu uzturu un novērstu komplikācijas.

 

10.  Barošanas atsākšanas sindroms, atpazīšana un novēršana

Barošanas atsākšanas sindroms (BAS) ir smaga metaboliska reakcija, kas var rasties, uzsākot vai atsākot uztura piegādi smagiem malnutrīcijas vai ilgstoši badā bijušiem pacientiem. Tas ir saistīts ar straujām elektrolītu izmaiņām un insulīna līmeņa paaugstināšanos, kas izraisa potenciāli dzīvībai bīstamus simptomus.

Atpazīšana:

1. Riska faktori:

○      Ķermeņa masas zudums >10–15% pēdējo 3–6 mēnešu laikā.

○      Uztura uzņemšana mazāk par 500 kcal dienā >5 dienas.

○      Hroniska alkoholismā, anoreksijā, hroniskās slimībās (onkoloģija, KZT slimības).

○      Elektrolītu traucējumi (kālijs, fosfors, magnijs - zems).

○      Parasti attīstās pirmajās 4 dienās pēc barošanas atsākšanas.

○      Biežāk pacientiem, kas saņem parenterālu barošanu

2. Klīniskie simptomi:

○      Metaboliski: Hipofosfatēmija, hipokaliēmija, hipomagniēmija, hiperglikēmija.

○      Sirds un asinsvadu: Tahikardija, sirds mazspēja, aritmijas.

○      Elpošanas: Elpošanas mazspēja muskuļu vājuma dēļ.

○      Neiroloģiskie: Krampji, delīrijs, koma.

 

Novēršana:

 

●      Ja ir zemas seruma elektrolītu (kālijs, fosfors, magnijs) koncentrācijas, tad tās ir jānokoriģē ar parenterāli ievadāmiem šķīdumiem pirms barošanas uzsākšanas.

●      Turpmāk ir jānodrošina elektrolītu ievade: kālijs 2-4 mmol/kg/d, fosfors 0,3-0,6 mmol/kg/d un magnijs 0,2 mmol/kg/d.

●      Pirms barošanas uzsākšanas nozīmē tiamīnu 240-320 mg, ko ievada vienu reizi dienā pirmo 10 dienu laikā.

●      Pacientiem, kam nav augsts barošanas atsākšanas sindroma risks pirmajās divās dienās nozīmē apmēram 50% no aprēķinātā uzturvielu apjoma, turpmāk to pakāpeniski palielinot, līdz ir sasniegts pilns nepieciešamais uzturvielu apjoms divu-četru dienu laikā.

●      Savukārt, pacientiem, kam ir augsts barošanas atsākšanas sindroma risks pirmajā dienā nozīmē nepārsniedzot 10 kkal/kg/d. Uzturvielu daudzumu kāpina lēni (vidēji par 5 kkal/kg/d), sasniedzot uzturvielu mērķi ne ātrāk kā četru-septiņu dienu laikā.

●      Ļoti smagos gadījumos var apsvērt pirmajā dienā nozīmēt 5 kkal/kg/d.

●      Katru dienu ir jākontrolē nieru (kreatinīns un urīnviela) un aknu funkciju rādītāji (ALAT, bilirubīns, sārmainā fosfatāze)

 

 

TESTS

1. Kas visprecīzāk definē sarkopēniju?  Raksturīgs skeleta, muskuļu masas, spēka un funkciju zudums.
2. Kurš no šiem apgalvojumiem precīzi raksturo sarkopenisko aptaukošanos? Zema muskuļu masa un liela ķermeņa tauku masa.
3. Centrālā, abdominālā aptaukošanās klīniski tiek noteikta…Vidukļa apkārtmēra mērījumā
4. Kas ir barošanas atsākšanas sindroms? Nopietns elektrolītu un šķidruma līdzsvara traucējums cilvēkiem ar malnutrīciju, ja barošana tiek atsākta pārāk agresīvi pēc nepietiekamam uztura uzņemšanas perioda.
5. Kurus no šiem faktoriem neņem vērā uzraugot pacientus ar barošanas atsākšanas sindromu? Hipertensija
6. Kāds ir malnutrīcijas riska skrīninga mērķis? MRS izmanto, nepietiekama uztura risku identificēšanai, ļaujot veikt savlaicīgu iejaukšanos.
7. Kura no šīm metodēm NAV ESPEN ieteiktā skrīninga metode? BIA
8. Kas attiecas uz SGA skrīninga instrumentu?
9. Kāda svarīga info trūkst MUST uztura skrīninga rīkā?  Pamat slimības smagums.
10. Viens no sākotnējā NSR 2002 skrīninga parametriem malnutrīcijas riska izvērtēšanai? ĶMI<20.5
11. Kāds ir bioimpidences analīzes vai skenēšanas izmantošanas mērķis svara un ķermeņa kompozīcijas uzraudzībā?  Novērtēt beztauku masu un tauku masu.
12. Kurš no šiem apgalvojumiem nav patiess? Ir labs uztures rādītājs.
13. Rokas dinametrija ir muskuļu spēka mērīšanas metode, kura nevar paredzet…  traucētu imūnsistēmas darbību
14. Kurš no šiem parametriem nav saistīts ar sliktu uztura stāvokli? Samazināts uzturēšanās laiks slimnīcā.
15. Kurš no šiem apgalvojumiem neatbilst ĶMI?  Labi raksturo ķermeņa kompozīciju.
16. Kurš no šiem apgalvojumiem visprecīzāk raksturo malnutrīciju?  Malnutrīcija rodas nepietiekama uztura uzņemšanas vai uzsūkšanās dēļ, kas izraisa organisma beztauku masas samazināšanos, fizisko un garīgi f-ju pasliktināšanos, un negatīvi ietekmē slimības klīnisko iznākumu.
17. Izvēlieties vienu. Kaheksiju raksturo svara zudums, samazināts ĶMI, un samazināta muskuļu masa, ko bieži pavada pamata slimības un paaugstināts iekaisums.
18. Slimības izraisīta malnutrīcija BEZ kaheksijas raksturīga: Cilvēkiem ar augšējā gremošanas trakta obstrukciju, disfāgiju, neiroloģiskām slimībā.
19. Mini Nutritional Assessment (MNA) tika izstrādāts, lai diagnosticētu nepietiekamu uzturu. Pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem

9.Uztura terapija onkoloģijā

 

1.     Uzturs onkoloģisko slimību prevencijai

Mērķis

●      Uztura mērķis ir samazināt risku saslimt ar vēzi, uzlabot imūnsistēmu un vispārējo veselību.

Ieteikumi

●      Augsts augļu un dārzeņu patēriņš: Vismaz 5 porcijas dienā, kas nodrošina antioksidantus, vitamīnus un minerālvielas.

●      Zems sarkano gaļas un pārstrādātu gaļas produktu patēriņš: Ierobežot sarkano gaļu un pārstrādātus gaļas produktus, kas var palielināt vēža risku.

●      Izvēlieties veselīgus taukus: Omega-3 taukskābes no taukainām zivīm, riekstiem un sēklām.

●      Ēdiet pilngraudu produktus: Tie ir bagāti ar šķiedrvielām, kas veicina labu gremošanu un var palīdzēt samazināt vēža risku.

●      Samaziniet alkohola patēriņu: Alkohols ir saistīts ar vairākām vēža formām.

 

2.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķirurģisko ārstēšanu

 

Mērķis

●      Nodrošināt pietiekamu enerģijas un proteīnu daudzumu, lai veicinātu atveseļošanos pēc operācijas, uzlabotu brūču dzīšanu un saglabātu muskuļu masu.

 

Ieteikumi:

●      Augsts proteīnu patēriņš: Uzturā jāiekļauj pietiekami daudz olbaltumvielu, kas nepieciešamas muskuļu saglabāšanai un brūču dzīšanai (>1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā)

●      Bagātināt uzturu ar kalorijām: Ja nepieciešams, iekļauj augstākas kaloriju pārtikas produktus, lai palīdzētu atjaunot svaru un novērstu izsīkumu. 25–30 kcal/kg dienā;

●      Hidratācija: Būtiska, lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu organisma atveseļošanos.

●      Dārzeņi, augļi, pilngraudi un veselīgi tauki: Lai nodrošinātu optimālu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu uzņemšanu

 

3.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķīmijterapiju

 

Mērķis

●      Samazināt blakusparādības, piemēram, sliktu dūšu, apetītes zudumu un nogurumu, un palīdzēt saglabāt veselīgu ķermeņa svaru un muskuļu masu.

Ieteikumi

●      Ēst biežāk, mazākās porcijās: Tas var palīdzēt samazināt sliktu dūšu un saglabāt ēstgribu.

●      Augsta kaloriju un proteīnu uzturs: Kad ķīmijterapija izraisa svara zudumu vai samazinātu apetīti, jāizvēlas augstas kalorijas pārtikas produkti, piemēram, rieksti, sēklas, sviests un avokado. 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

●      Izvairīties no specifiskiem pārtikas produktiem, kas var pasliktināt blakusparādības: Ķīmijterapija var padarīt mutē sausāku un jutīgāku, tāpēc ir jāizvairās no skābiem, pikantiem un ļoti karstiem ēdieniem.

●      Hidratācija: Uzturēt pietiekamu ūdens daudzumu, lai novērstu dehidratāciju.

 

4.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot staru terapiju

 

Mērķis

●      Uzturēt ķermeņa svaru, novērst svara zudumu un nodrošināt pietiekamu uzturvielu uzņemšanu, lai atbalstītu dziedināšanu un samazinātu staru terapijas blakusparādības.

 

Ieteikumi

●      Augsts kaloriju un proteīnu uzturs: Ja staru terapija izraisa svara zudumu, jāpalielina kaloriju un proteīnu daudzums, lai palīdzētu saglabāt ķermeņa masu. 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

●      Vitamīni un minerālvielas: D vitamīns, kalcijs un magnijs ir svarīgi kaulu veselībai, jo staru terapija var vājināt kaulus.

●      Izvairīties no pārtikas produktiem, kas var kairināt mutē: Pārtikas produkti, kas var izraisīt sāpes vai kairinājumu mutē un rīklē, būtu jāizvairās no (piemēram, cieti produkti vai skābi ēdieni).

 

5.     Uzturs paliatīviem onkoloģiskajiem pacientiem

 

Mērķis

●      Nodrošināt ērtības un kvalitāti dzīvei, uzlabojot uzturu un novēršot sliktu dūšu, sāpes un citus simptomus.

 

Ieteikumi

●      Ēdiens pēc pacienta vēlmēm: Paliatīvajiem pacientiem bieži ir izteikts apetītes zudums, tāpēc ir svarīgi pielāgot uzturu atbilstoši pacienta vēlmēm un ēstgribai.

●      Augstas kaloriju pārtikas produkti: Lai palīdzētu uzturēt svaru, vajadzētu izvēlēties pārtiku, kas ir bagāta ar kalorijām un olbaltumvielām (piemēram, krēmīgas zupas, sviests, rieksti). 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

●      Hidratācija: Jānodrošina pietiekama hidratācija, lai mazinātu dehidratāciju un atbalstītu komfortu.

●      Pārtikas bagātinātāji: Ja ēstgriba ir ļoti ierobežota, var apsvērt papildus uztura bagātinātājus vai specializētos uztura dzērienus

 

Ieteikumi onkoloģiskiem pacientiem

 

1. Malnutrīcija un uztura stāvokļa izvērtēšana:

●      Regulāra novērtēšana: Uztura uzņemšana, svara izmaiņas un ĶMI jānovērtē jau ar vēža diagnozes noteikšanu un jāatkārto atkarībā no pacienta klīniskā stāvokļa stabilitātes​.

●      Objektīva izvērtēšana: Pacientiem ar uztura traucējumiem nepieciešama uztura uzņemšanas, muskuļu masas, fiziskās veiktspējas un sistēmiskā iekaisuma analīze​.

2. Enerģijas un uzturvielu prasības:

●      Enerģijas vajadzības: Kopējais enerģijas patēriņš (TEE) ir 25–30 kcal/kg dienā, ja nav individuāli mērīts​.

●      Olbaltumvielu daudzums: Ieteicams >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā, lai atbalstītu muskuļu proteīna sintēzi​.

●      Vitamīni un minerālvielas: Jāpievieno atbilstoši dienas devām, jāizvairās no lielām devām, ja nav specifisku deficītu​.

3. Uztura terapijas principi:

●      Pārtikas uzņemšanas veicināšana: Ieteicami enerģijas un proteīnu bagāti pārtikas produkti un uztura bagātinātāji (ONS), ja uzturs nav pietiekams​.

●      Enterālā vai parenterālā barošana (EN/PN): Jāizmanto, ja perorālais uzturs neatbilst prasībām. EN tiek preferēts pār PN, ja vien nav kontrindikāciju​.

●      Refeeding sindroms: Uztura atsākšana jāveic lēni, novēršot elektrolītu disbalansu un papildinot vitamīnus (īpaši B1 vitamīnu)​.

4. Specifiski uztura ieteikumi:

●      Tauku un ogļhidrātu proporcija: Pacientiem ar insulīna rezistenci ieteicams palielināt tauku īpatsvaru uzturā, lai mazinātu glikēmisko slodzi​.

●      Imūnmodulējošie maisījumi: Papildināšana ar omega-3 taukskābēm un arginīnu var uzlabot uztura stāvokli un samazināt pēcoperācijas komplikācijas​.

5. Fiziskās aktivitātes nozīme:

●      Regulāra fiziskā aktivitāte palīdz saglabāt muskuļu masu, uzlabot dzīves kvalitāti un mazināt nogurumu​.

●      Ieteicama mērena aerobā un spēka treniņu programma, trīs reizes nedēļā​.

6. Īpaši apsvērumi:

●      Radioterapijas un ķīmijterapijas laikā: Individuāla uztura plānošana, lai novērstu svara zudumu un uzturētu enerģijas līdzsvaru​.

●      Paliatīvā aprūpe: Uztura iejaukšanās tiek balstīta uz pacienta prognozi un dzīves kvalitātes uzlabošanu​

9.Uztura terapija onkoloģijā:

1.     Uzturs onkoloģisko slimību prevencijai

2.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķirurģisko ārstēšanu

3.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķīmijterapiju

4.     Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot staru terapiju

 

VISPĀRĒJIE PRINCIPI ONKO PACIENTIEM:

·      TEE ja netiek mērīta individuāli – līdzīgi kā veseliem individīem 25-30kcal/kg/d  netiešā kalorometrija “zelta standarts”

·      OBV = vismaz 1 g/kg/d, ja iespējams līdz 1.5 g/kg/d

·      Vitamīni un minerālvielas – atbilstoši vispārpieņemtām dnn normām, ja nepastāv kāda specifiska vitamīna/mikroelementa trūkums (Se, Zn utt.)

·      Pacientiem ar samazinātu svaru un INSULĪNA REZISTENCI rekomendē palielināt enerģijas daudzumu no TAUKIEM un samazināt uzņemto EE no OGĻHIDRĀTIEM, tādējādi samazinot glikēmisko slodzi  traucēta glikozes uzņemšana un oksidācija šūnās, bet nav traucēta tauku metabolizācija un izmantošana kā enerģijas substrāts.

·      Uzturs, kas atbilst pacienta vajadzībām  fortifikācija  ONS, ja nevar sasniegt mērķus (ēd <50% vairāk kā nedēļu, vai tikai 50-75% vairāk par 2 ned.)  EN  PN

·      Tumori, kas skar augšējo KZT – EN
Zarnu mazspēja radiācijas enterīta dēļ, hroniska zarnu obstrukcija, īsās zarnas sindroms, hilotorax (traucēta uzsūkšanās/motalitāte) – PN

·      Ja ilgstoši kompromitēta ēšana, risks REFEEDING SINDROMAM  Tiamīns (B1) 200-300mg/d, elektrolītu monitorēšana un aizvietošna ja nepieciešams: K (24mmol/kg/d), P (0,3-0,6mmol/kg/d), Mg (0.2-0.4mmol/kg/d)

·      Fiziskā aktivitāte – vid. Intensitātes slodze (50-75% no max SF) 3x ned 10-60min + individualizēti spēka treniņi m/masas saglabāšanai

·      Var apsvērt GK 1-3 ned. Pacientiem ar vēža izraisītu anoreksiju un īsu dzīvildzi (advenced cancer) – atceroties par blaknēm – m/m samazināšanos, insulīna rezistenci, imunsupresiju u.c. + tāda pati rekomendācija progestīniem (blaknes: trombembolija)

·      Pacientiem, kas saņem ķīmijterapiju rekomendē Omega-3 tsk. Substitūciju (apetītes uzlabošana, uzlabo lieso ķermeņa masu + svaru)  <5g/d

·      Pacientiem ar kuņģa stāzi un aizcietējumiem  prokinētiķi Metoclopramids vai Domperidons atceroties par blaknēm – ietekmi uz CNS un ritma traucējumiem

·      BCAA, NSPL, THC, Androīdi hormonu subsitucija  NEIZMANTO vēža kaheksijas ārstēšanai, nav pietiekami daudz klīnisko datu

·      Vēža survivors  rekomendē fiziskas aktivitātes ikdienā + uzturēt ĶMI (18.5-25 kg/m2) + sabalansēta diēta – dārzeņi/augļi, pilngraudu produktim izvairīties no piesātinātām tsk., sarkano gaļu, alkohola

 

 

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM ĶIRURĢISKU ĀRSTĒŠANU

·      VISI pacienti, kuriem tiek veikta paliatīva vai ārstējoša operācija tsk. Arī pac. Ar multimodālu pieeju vai atkārtotu op.  ERAS protokols

·      Pacientiem ar malnutrīcijas risku, vai kuri jau ir malnutrēti adekvāta uztura th gan slimnīcā, gan ārpus tās

·      Augšējā KZT trakta rezakcijas op. pre-operatīvā posmā rekomendē “immunonutrition”  arginīns, omega-3, nukleotīdi  liquid nutritional supplements

 

 

 

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM STARU TERAPIJU

·      Pacienti, kas saņem staru terapiju it sevisķi galvas/kakla/ krūšu/ augšējā KZT – individuāla pieeja un adekvāta uztura nodrošināšana ar/bez ONS  mukozīta risks!

·      Attīstoties disfāgijai  apsverama EN + speciālista konsultācija, kas palīdz saglabāt rīšanas kustības/refleksus

·      EN caur NGZ vai PEG, ja mukozīts vai obstruktīvi galvas/kakla/k/kurvja tumori  PN kā pēdējais variants ja smaga malabsorbcija (staru terapijas izraistīta nearstējama vemšana, vēdersāpes, caureja), un adekvāta per os/EN nav iespējama

·      Probiotikas/glutamīns – nav pietiekami daudz klīnisko datu

 

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM ĶĪMIJTERAPIJU

·      Saņemot ķīmijth un pēc cilmes šūnu transplantācijas rekomendē fiziskas aktivitātes + adekvātu barošanu  parasti ievērojams svara zudums pirmajās 40 dienās, tāpēc visi jāskrīnē pirms terapijas uzsākšanas

·      a p/o barošanu nevar nodrošināt EN > PN, ja vien nav smags mukozīts, nepārtraukta vemšana, ileuss, smaga malabsorbcija, diareja vai simptomātiska GI graft versus host disease (biežāk pēc allogēnu cilmes šūnu transplantācijas nepieciešama PN)

 

Pacientiem pēc allogēnu cilmes šūnu transplantācijas “low bacterial diet” nerekomendē ilgāk par 30 dienām (???)

 

REKOMENDĀCIJAS PALIATĪVIEM ONKO PACIENTIEM

·      Rekomendē skrīnēt visus pac. Ar advenced cancer neatkarīgi no paredzētās dzīvildzes;

·      Uztura terapija tiek plānota kopā ar pacientu izvērtējot vēlmes, prognozi, riskus un ieguvumus un prognozēto dzīvildzi  ja paredzamā dzīvildze ir mēneši/gadi + pac. Ar zemu tumora aktivitāti un iekaisuma reakciju (CRO <10 mg/dl) - uztura terapija jāpielāgo atbilstoši + pacienta vajadzībām, ja dienas/nedēļas – pieejai jābūt pēc iespējas mazinvazīvākai, primāri nodrošinot pacienta psihosociālo labklājību

·      Mirstošiem pacientiem visas intervences balstītas, lai nodrošinātu komfortu  Parenterāla barošana vai hidratācija netiek rekomendēta, tikai “acute confusional states” – tiek rekomendēta īslaicīga p/o hidratācija, lai izslēgtu dehidratāciju kā iemeslu  mirstošiem pacientiem ir termināls hipometabolisms, līdz ar to EE, ko nepieciešams nodrošināt var būt kaitīga un izraisīt metabolu distresu

Uztura terapija gastroenteroloģijā

 

1. Kuņģa un 12-zarnu slimības

 

 Peptiskās čūlas ir gļotādas bojājumi, kas rodas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas sienās, un tās var būt saistītas ar iekaisumu un gļotādas bojājumiem. Šīs čūlas var būt dažādas formas:

●      Kuņģa čūla – rodas kuņģa gļotādā.

●      Divpadsmitpirkstu zarnas čūla – rodas divpadsmitpirkstu zarnā, kas ir tieši aiz kuņģa

●      25-30 kcal/kg

●      OGH - 50-60%

●      OBV - 1,2g/kg (akūtā); 1,5g/kg (hroniskā)

●      Tauki - 25-30%

 

Gastroezofageālā refluksa slimība (GERD) ir stāvoklis, kad kuņģa saturs, ieskaitot skābi, nonāk barības vadā, radot iekaisumu un gļotādas bojājumus

 

Kuņģa vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās kuņģa gļotādā. Tā biežums ir samazinājies, taču tas joprojām ir viens no biežākajiem vēža veidiem pasaulē

 

Duodenīts ir divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, kas bieži rodas pēc kuņģa čūlām vai bakteriālām infekcijām

 

Kuņģa atonija ir stāvoklis, kad kuņģis zaudē spēju normāli sarauties, kas traucē pārtikas pārvietošanos uz zarnām

 

Uztura terapija:

●      Saudzējošs uzturs - ķīmiski, termiski, mehāniski apstrādāts

●      Samazināt piesātinātos taukus

●      Samazināt sāls patēriņu

●      Samazināt grūti sagremojamus un gāzes veicinošus produktus

●      Nelietot konservus

●      Ja GERS, tad pēdējā maltīte 2-3h pirms gulēšanas

●      Nelietot - šokolādi, kofeīnu, alkoholu, skābus un asus ēdienus

 

2. Gastroparēze, uztura terapijas iespējamie veidi

 

Gastroparēze ir stāvoklis, kas raksturojas ar daļēju vai pilnīgu kuņģa kustību traucējumiem, kas noved pie pārtikas lēnas pārvietošanās no kuņģa uz zarnām. Šī slimība var ietekmēt gremošanu un radīt simptomus, kas ietver sāpes vēderā, vēdera uzpūšanos, slikta dūša, vemšanu un sajūtu, ka kuņģis nav iztukšots pēc ēšanas

 

Uztura terapija:

●      Ieteicams ēst mazākas porcijas, bet biežāk – līdz pat 6-7 reizēm dienā, lai novērstu pārslodzi kuņģī

●      Pārtikas produkti ar zemu tauku saturu

●      Izvairīties no pārmērīgas šķiedrvielu daudzuma, īpaši nešķīsto šķiedru (piemēram, dārzeņi ar cietām ādiņām, graudaugi ar pilngraudu).

●      Vieglāk sagremojami pārtikas produkti - banāni, rīsi, ceptas kartupeļi, olbaltumvielu avoti, piemēram, vistas fileja vai zivs

●      Lietot šķidrumus starp ēdienreizēm

●      Izvairīties no rupjām, smagām vai cietām pārtikas daļām

●      Biezeņi vai tvaicēti ēdieni labāk

●      Izvairīšanās no kofeīna, alkohola un pikantiem ēdieniem, kas var kairināt kuņģa gļotādu

 

3. Aizkuņģa dziedzera slimības

 

Akūts pankreatīts ir straujš aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt smagas sāpes vēderā un nopietnus komplikāciju riskus, piemēram, šoku, nieru mazspēju vai plaušu infekcijas

 

-       Sākotnējā akūtā pankreatīta ārstēšanā ieteicams pilnīgi izvairīties no ēšanas, lai samazinātu aizkuņģa dziedzera aktivitāti

-       Kad simptomi mazinās, tiek piedāvāts šķidrs uzturs (buljons, tējas)

-       Ievērot zemu tauku diētu, jo tauki palēnina kuņģa iztukšošanos un var pasliktināt pankreatītu

-       Ēst mazākas porcijas, bet biežāk (5–6 reizes dienā)

-       Diēta, kas bagāta ar viegli sagremojamiem ogļhidrātiem un proteīniem (piemēram, baltā gaļa, zivis, rīsi, makaronu produkti)

 

Hronisks pankreatīts ir ilgstošs aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt dziedzera iznīcināšanu un tā funkcijas samazināšanos

 

-       pārtiku, kas satur mazāk par 30% no kopējā kaloriju daudzuma taukos

-       viegli sagremojamus proteīnus (piemēram, vistas gaļu, zivis)

-       aizkuņģa dziedzera enzīmu aizstājējus, lai uzlabotu gremošanu un novērstu malabsorbciju (piemēram, fermentus, kas satur lipāzi, amilāzi un proteāzi)

-       Ieteicams ēst biežāk, bet mazākās porcijās

-       Izvairīšanās no alkohola un kairinošiem ēdieniem (piemēram, pikantiem, skābiem ēdieniem)

 

Aizkuņģa dziedzera vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās aizkuņģa dziedzera audos. Tas ir viens no letālākajiem vēža veidiem, jo bieži tiek diagnosticēts vēlīnā stadijā, kad ārstēšana ir mazāk efektīva

 

-       augstākas kaloriju un olbaltumvielu porcijas (piemēram, olas, liesa gaļa, piena produkti)

-       Tā kā vēža ārstēšana (ķīmijterapija, staru terapija) var traucēt gremošanu, jālieto viegli sagremojami ēdieni (piemēram, graudaugi, zupas, tvaicētas dārzeņi)

-       Bagātiniet uzturu ar antioksidantiem un vitamīniem (piemēram, C vitamīns, E vitamīns, A vitamīns)

 

4. Celiakija

 

Celiakija (vai celiakija) ir hroniska autoimūna slimība, kas rodas, ja cilvēka imūnsistēma reaģē pret glutēnu – olbaltumvielu, kas sastopama kviešos, rudziem, miežos un to produktos. Glutēns izraisa iekaisumu un bojājumus tievās zarnas gļotādā, kas traucē normālu gremošanu un uzturvielu uzsūkšanos. Celiakija var radīt daudz dažādus simptomus un izraisīt nopietnas veselības problēmas, ja to neārstē

 

●      jāizvairās no pārtikas, kas satur kviešus, rudzus, miežus un to produktus.

●      Tāpat arī glutēns var būt slēpts daudzos produktos (piemēram, pievienots kā stabilizators vai biezinātājs, tāpēc svarīgi pārbaudīt pārtikas produktu sastāvdaļas).

●      Dabiski bezglutēna produkti: lietot pārtikas produktus, piemēram, augļi, dārzeņi, gaļa, zivis, pākšaugi, rīsi, kartupeļi un bezglutēna graudi (piemēram, kvinoja, amarants, prosa)

●      Izvairīšanās no krusteniskās kontaminācijas: Ja tiek sagatavota pārtika, kas satur glutēnu, un pārtika bez glutēna, ir svarīgi rūpēties, lai tās nekontaminētos savā starpā (piemēram, ar traukiem vai virsmām, kas bijušas saskarē ar glutēnu saturošiem produktiem).

 

5. Iekaisīgo zarnu slimības - čūlainais kolīts, krona slimība. Slimību iedalījumi pēc smaguma pakāpes un pēc lokalizācijas

 

Iekaisīgo zarnu slimības (IZS) ir hroniskas gremošanas sistēmas slimības, kuras raksturo pastāvīgs zarnu iekaisums, kas var izraisīt dažādus simptomus, piemēram, sāpes vēderā, caureju, asinis izkārnījumos, un gremošanas traucējumus. Divas galvenās IZS ir čūlainais kolīts un Krona slimība

 

Čūlainais kolīts ir hroniska slimība, kas izraisa iekaisumu un čūlu veidošanos kolonā (resnajā zarnā). Slimība skar tikai resno zarnu un, parasti, sākas taisnajā zarnā un izplatās uz citām resnās zarnas daļām

 

Krona slimība ir hroniska iekaisuma slimība, kas var ietekmēt jebkuru zarnu daļu no mutes līdz tūpļam, taču biežāk sastopama tievajās zarnās un resnajā zarnā. Slimība ietekmē visus zarnas slāņus (gļotādu, muskuļu un serozās slāņus), kas var novest pie zarnu sienu sabiezēšanas, rētu veidošanās un zarnu caurlaidības traucējumiem

 

Smaguma pakāpe ir atkarīga no iekaisuma apmēra, slimības izpausmēm un simptomu intensitātes. Iekaisīgās zarnu slimības tiek klasificētas šādi:

 

Vieglas formas:

-       Nelieli simptomi, piemēram, mazs vēdera uzpūšanās un caureja.

-       Mazs asiņu daudzums izkārnījumos vai pat nav.

-       Pacientiem ir labi saglabāta ķermeņa masa un vispārējā veselība.

Mērenas formas:

-       Vidēji smagi simptomi ar mērenām caurejas epizodēm.

-       Asinis izkārnījumos, bet ne smagā daudzumā.

-       Iespējams, daži svara zudumi un nogurums.

Smagas formas:

-       Intensīvi simptomi, kas var ietvert biežu caureju ar lielu asins daudzumu.

-       Smagas vēdera sāpes.

-       Smags svara zudums, izsīkums, anēmija.

-       Iespējams, komplikācijas, piemēram, zarnu perforācija, asiņošana vai toksiska megakolonija.

 

Lokalizācija attiecas uz to, kura zarnu daļa tiek skarta slimības gaitā. Iekaisīgās zarnu slimības tiek klasificētas, pamatojoties uz to, kurā gremošanas sistēmas daļā ir novērojams iekaisums.

 

Čūlainais kolīts:

-       Lokalizācija: Skar tikai resno zarnu, un visbiežāk sākas taisnajā zarnā un var izplatīties uz citām resnās zarnas daļām.

-       Proksimālais: slimība sākas taisnajā zarnā un izplatās uz augšu.

-       Distālā: Slimība ietekmē tikai apakšējo daļu no resnās zarnas.

Krona slimība:

-       Lokalizācija: Var skart jebkuru zarnu daļu, bet bieži sastopama tievajās zarnās un resnajā zarnā.

-       Segmentāla: Slimība var skart dažādus zarnu segmentus un atstāt veselas zonas starp tiem.

-       Perianālā: Krona slimība var ietekmēt arī anālo reģionu (izraisot fistulas, abscesus).

-       Iekaisuma raksturs: Sienu sabiezēšana, granulomas un striktūras (sašaurināšanās).

 

 Uztura terapija:

●      Jābūt saudzējošam ar augstu kalorāžu (40-50 kcal/kg/d) un OBV daudzumu (1-1,5 g/kg/d)

●      Bez šķiedrvielu diēta vai zema šķiedrvielu diēta var būt ieteicama akūtu uzliesmojumu laikā, lai mazinātu zarnu slodzi.

●      Uztura papildināšana ar vitamīniem, minerālvielām (piemēram, dzelzs vai B12 vitamīns) un olbaltumvielām, lai kompensētu trūkumu un novērstu malnutriciju

●      Saudzējošs uzturs - ķīmiski, termiski, mehāniski apstrādāts

●      Samazināt piesātinātos taukus

●       IZSLĒGT – ceptus, treknus ēdienus, asas, treknas mērces, konditorejas izstrādājumi, VISU KAS UZPŪŠ – skābēti kāposti, svaigi āboli, burkāni, zirņi, pupas, gāzēti dzērieni, alus, kvass, kūpinājumi

●      SAMAZINĀT VĒDERA IZEJU VEICINOŠUS PRODUKTUS – biešu salāti, žāvētas plūmes, graudu maize, termiski/mehāniski neapstrādātus ēdienu

●      Samazināt sāls patēriņu

●      Samazināt grūti sagremojamus un gāzes veicinošus produktus

 

 

6. Kairinātu zarnu sindroms, izpausmes veidi

 

Kairinātu zarnu sindroms (KZS) ir funkcionāls gremošanas traucējums, kas ietekmē resno zarnu un izpaužas ar vēdera sāpēm un diskomfortu, ko pavada gremošanas traucējumi, piemēram, caureja, aizcietējumi vai abu maiņa. KZS ir hroniska slimība, kas parasti tiek diagnosticēta, kad tiek izslēgtas citas nopietnākas slimības, un tās izpausmes var ievērojami atšķirties katram cilvēkam

 

1. Kairinātu zarnu sindroms ar dominējošu caureju (IBS-D)

 

●      Simptomi: Pacientiem, kuriem dominē caureja, galvenā sūdzība ir bieža un vaļīga izkārnījumu izdalīšanās (caureja), ko bieži pavada vēdera sāpes vai diskomforts.

●      Papildus simptomi:

o   Vēdera uzpūšanās.

o   Gāzes.

o   Slikta dūša.

o   Sāpes vēderā, kas parasti mazinās pēc izkārnījumu izdalīšanās.

 

2. Kairinātu zarnu sindroms ar dominējošu aizcietējumu (IBS-C)

 

●      Simptomi: Šajā formā dominē aizcietējumi, kas nozīmē retas, grūti izdalāmas vai cietas izkārnījumus.

●      Papildus simptomi:

o   Vēdera diskomforts un sāpes, īpaši pirms vai pēc zarnu kustībām.

o   Sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšotas.

o   Zarnu gāzes uzkrāšanās un vēdera uzpūšanās.

 

3. Kairinātu zarnu sindroms ar maiņām starp caureju un aizcietējumiem (IBS-M)

 

●      Simptomi: Pacientiem ar šo veidu ir mainīga izkārnījumu konsistence un biežums. Bieži sastopama gan caureja, gan aizcietējumi dažādos laikos.

●      Papildus simptomi

○      Vēdera uzpūšanās.

○      Pārmērīga gāzu uzkrāšanās.

○      Sāpes vēderā, kas mainās atkarībā no zarnu kustības veida.

 

4. Kairinātu zarnu sindroms ar normālu izkārnījumu frekvenci (IBS-N)

 

●      Simptomi: Šis veids ir retāks un raksturo to, ka pacienti saglabā normālu izkārnījumu frekvenci, taču viņiem ir vēdera sāpes, uzpūšanās un diskomforts.

●      Papildus simptomi:

o   Sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšotas.

o   Vēdera sāpes, kas mazinās pēc izkārnījumu izdalīšanās.

 

 

-       Samazināt pārtikas produktus, kas var pasliktināt simptomus, piemēram, taukainu ēdienu, piena produktus (laktāzes nepanesības gadījumā), šķiedrvielas un gāzējošus pārtikas produktus.

-       FODMAP diēta: Zemu fermentējamo ogļhidrātu diēta, kas var palīdzēt mazināt simptomus

 

7. Aknu un žultspūšļa slimības

 

Aknu un žultspūšļa slimības ir plaša slimību grupa, kas ietver gan aknu darbības traucējumus, gan žultspūšļa problēmas. Šīs slimības var ietekmēt gremošanas sistēmu, metabolisma funkcijas un kopējo veselību. Aknas ir svarīgas, jo tās piedalās dažādos procesos, tostarp detoksikācijā, vielmaiņā un enerģijas uzkrāšanā. Žultspūslis ir atbildīgs par žults uzkrāšanu un tās izdalīšanu, lai palīdzētu sagremot taukus. Problēmas ar aknām un žultspūsli var būt nopietnas, un tās prasa precīzu diagnostiku un ārstēšanu

 

Aknu ciroze ir hroniska aknu slimība, kas raksturojas ar aknu audu rētu veidošanos, kas galu galā novērš normālu aknu darbību

 

Hepatīts ir aknu iekaisums, ko var izraisīt vīrusi, alkohols, zāles vai autoimūnas slimības

 

Aknu vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas sākas aknās. Tas bieži attīstās no aknu cirozes vai hepatīta B vai C vīrusa infekcijas

 

Nealkoholiskā taukainā aknu slimība (NAFLD) - raksturojas ar tauku uzkrāšanos aknās, kas nav saistīta ar alkohola lietošanu

 

Žultsakmeņi ir cietas vielas, kas veidojas žultī un var bloķēt žults plūsmu no žultspūšļa

 

Holecistīts ir žultspūšļa iekaisums, kas bieži ir saistīts ar žultsakmeņiem

 

Žults ceļu iekaisums ir infekcija, kas var ietekmēt žultsvadus un parasti notiek, ja tie ir bloķēti ar žultsakmeņiem

 

Žultsvadu vēzis (cholangiocarcinoma) ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās žultsvados

 

Uztura terapija:

●      Zems tauku daudzums

●      Uztura bagātināšana ar šķiedrvielām - dārzeņus, pilngraudu produktus, pākšaugus un augļus

●      pietiekams olbaltumvielu patēriņš - viegli sagremojamā veidā, piemēram, liesa gaļa, zivis, olas

●      Ieteicams ēst 4–6 reizes dienā nelielās porcijās

●      ieteicams samazināt sāls lietošanu uzturā un izvairīties no pārstrādātiem produktiem ar augstu nātrija saturu

●      Ieteicams samazināt rafinētu cukuru un augstas enerģijas dzērienu patēriņu

 

8. Cistiskā fibroze. Diētas atšķirības smagas un vieglas gaitas gadījumā

 

Vieglas cistiskās fibrozes gaita:

 

●      Uztura mērķis: Saglabāt normālu ķermeņa svaru, novērst barības vielu trūkumu, uzturēt normālu enerģijas līmeni un atbalstīt vispārējo veselību.

Diētas iezīmes:

●      Kaloriju patēriņš: 25-30 kcal/kg ķermeņa masas.

●      Tauki: 35-40% no kopējā enerģijas patēriņa - olīveļļas, riekstiem, avokado un taukainām zivīm

●      Olbaltumvielas: 15-20% no kopējā enerģijas patēriņa.

●      Šķiedrvielas: Normāls daudzums.

●      Aizstājējfermenti: Var būt nepieciešami mēreni, ja aizkuņģa dziedzeris darbojas daļēji.

●      pilngraudi, liesa gaļa, zivis, olas un pākšaugi

 

Smagas cistiskās fibrozes gaita:

 

●      Uztura mērķis: Palielināt kaloriju un barības vielu uzņemšanu, lai novērstu izsīkumu un uzturētu optimālu ķermeņa svaru, kā arī nodrošinātu optimālu barības vielu uzsūkšanos.

Diētas iezīmes:

●      Kaloriju patēriņš: 30-40 kcal/kg ķermeņa masas - ieteikti vismaz 120-150% no ieteicamā dienas kaloriju daudzuma

●      Tauki: 40-50% no kopējā enerģijas patēriņa.

●      Olbaltumvielas: 20-25% no kopējā enerģijas patēriņa - palīdzētu uzturēt muskuļu masu un novērstu izsīkumu. Ieteicams iekļaut augstas kvalitātes proteīnus, piemēram, liesu gaļu, zivis, piena produktus un pākšaugus

●      Šķiedrvielas: Augstāks šķiedrvielu daudzums (bet jāuzmanās no vēdera uzpūšanās, kas var būt problēma).

●      Aizstājējfermenti: Augsta deva, lai palīdzētu sagremot taukus un olbaltumvielas

●      Papildu vitamīni un minerālvielas: Tā kā cistiskā fibroze var traucēt vitamīnu uzsūkšanos, īpaši taukos šķīstošos vitamīnus (A, D, E, K), pacientiem bieži nepieciešami vitamīnu un minerālvielu papildinājumi

 

9. Malabsorbcija. Cēloņi - slimības un produktu intolerance

 

Malabsorbcija ir stāvoklis, kad kuņģa-zarnu trakts nevar efektīvi uzsūkt barības vielas no pārtikas, kas noved pie uzturvielu trūkuma. Šis stāvoklis var ietekmēt dažādas barības vielas, piemēram, ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus, vitamīnus un minerālvielas, radot plašu klīnisko simptomu klāstu

Malabsorbcijas cēloņi:

1.     Gremošanas traucējumi un zarnu bojājumi:

○      Celiakija

○      Iekaisīgas zarnu slimības (IBD): Tādas slimības kā čūlainais kolīts un Krona slimība

○      Zarnu infekcijas un parazīti: Infekcijas, piemēram, giardioze, disbakterioze vai parazīti

2.     Aizkuņģa dziedzera traucējumi:

○      hroniska pankreatīta, aizkuņģa dziedzera vēža, cistiskās fibrozes vai diabēta dēļ.

○      Aizkuņģa dziedzera vēzis

3.     Zarnu operācijas un anatomiskas izmaiņas:

○      Zarnu resektācija

○      Zarnu divertikuloze un citas struktūras anomālijas

4.     Mikroorganismi un parazīti:

○      Dažādas zarnu infekcijas un parazīti

5.     Tievās zarnas patoloģijas:

○      Tievās zarnas limfoma un zarnu audzēji var bojāt tievās zarnas, samazinot tās spēju uzsūkt barības vielas.

○      Tievās zarnas disbioze (mikrobioma nelīdzsvarotība) arī var veicināt gremošanas traucējumus un malabsorbciju.

6.     Vitamīnu deficīti un traucēta uzsūkšanās:

○      D vitamīna deficīts bieži tiek novērots malabsorbcijas gadījumos, jo D vitamīns tiek uzsūkts tievās zarnas daļās, kas ir bojātas.

○      B12 vitamīna deficīts var rasties pie zarnu slimībām (piemēram, Krona slimība) vai pēc zarnu operācijām, kas traucē normālu absorbciju.

Produktu intoleraču saistība ar malabsorbciju:

Produktu intolecance ir stāvoklis, kad cilvēka organisms nespēj normāli sagremot vai uzsūkt konkrētus pārtikas produktus, kas var izraisīt kuņģa-zarnu trakta simptomus. Tādas slimības kā laktozes nepanesamība, fruktozes nepanesamība un glutēna nepanesamība ir galvenie piemēri, kas var izraisīt malabsorbcijas simptomus.

1.     Laktozes nepanesamība:

○      Cēlonis: Samazināts vai pilnīgs laktozes enzīma (laktāzes) trūkums tievajās zarnās.

○      Simptomi: Gāzes, vēdera uzpūšanās, caureja pēc piena produktu lietošanas.

○      Uzsūkšanās traucējumi: Laktoze netiek pilnīgi sagremota un tiek fermentēta zarnās, kas izraisa gāzu un skābes veidošanos, kā arī ūdens piesaisti zarnās (caureja).

2.     Fruktozes nepanesamība:

○      Cēlonis: Fruktozes uzsūkšanas traucējumi tievās zarnās.

○      Simptomi: Vēdera uzpūšanās, caureja, gāzes veidošanās pēc augļu, medus vai citu fruktozi saturošu produktu lietošanas.

○      Uzsūkšanās traucējumi: Fruktoze netiek pilnībā uzsūkta, radot diskomfortu.

3.     Glutēna nepanesamība:

○      Cēlonis: Celiakija vai neceliakijas glutēna jutība. Celiakija ir autoimūna slimība, kurā imūnsistēma reaģē uz glutēnu, bojājot zarnu gļotādu un samazinot tās spēju uzsūkt barības vielas.

○      Simptomi: Vēdera sāpes, caureja, svara zudums, nogurums, anēmija.

○      Uzsūkšanās traucējumi: Glutēns iznīcina zarnu villus un samazina uzsūkšanās virsmu, kas noved pie barības vielu deficīta.

 

10. Zarnu rezekcija, komplikāciju veidi, klīniskās izpausmes

 

Zarnu rezekcija ir ķirurģiska procedūra, kuras laikā tiek noņemta daļa vai visa zarnu daļa, piemēram, tievās vai resnās zarnas segments. Šī operācija tiek veikta dažādu medicīnisku iemeslu dēļ, tostarp zarnu audzēju, iekaisīgo zarnu slimību (piemēram, Krona slimības vai čūlainā kolīta), divertikulīta, traumu vai citu zarnu patoloģiju ārstēšanai

 

Zarnu rezekcijas veidi:

●      Tievās zarnas rezekcija

●      Resnās zarnas rezekcija

●      Kolostomija un ileostomija: Ja tiek noņemta liela daļa resnās vai tievās zarnas, pacientam var būt nepieciešama stoma, kurā tiek novadīts izkārnījums caur mākslīgi izveidotu atveri uz ādas.

●      Ileorektālā anastomoze: Pēc rezekcijas tievā un resnā zarnā tiek atjaunota saikne, lai atjaunotu zarnu darbību.

 

Komplikāciju veidi pēc zarnu rezekcijas:

●      Malabsorbcija - noņemta daļa tievās zarnas, samazinās tās virsma, kas nepieciešama barības vielu uzsūkšanai, kas var novest pie malabsorbcijas. Tas var ietvert ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus, vitamīnus (īpaši B12 un D vitamīnu) un minerālvielas.

●      Zarnu aizsprostojums - rētu veidošanos vai saķeres, kas var kavēt zarnu pārvietošanos, izraisot mehānisku aizsprostojumu.

●      Kāju un vēdera tūskas (limfostāze) - traucēt limfātisko cirkulāciju, kas var novest pie šķidruma uzkrāšanās audos.

●      Infekcijas - var rasties brūcē vai vēdera dobumā, īpaši, ja ir bojāta zarnu gļotāda.

●      Zarnu perforācija - rētas vai infekcijas var novest pie zarnu sienas plīsuma, kas var izraisīt peritonītu (vēdera dobuma iekaisumu).

●      Krona slimības vai čūlainā kolīta pasliktināšanās - ja zarnu rezekcija tiek veikta pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām, pastāv risks, ka slimība var pasliktināties vai parādīties jauni iekaisuma perēkļi attālākajos zarnu segmentos.

●      Metaboliskas izmaiņas - traucēt normālu gremošanu, kas ietekmē barības vielu uzsūkšanos un var izraisīt ilgtermiņa komplikācijas, piemēram, D vitamīna, B12 vitamīna, folskābes deficītu, kā arī dehidratāciju.

●      Dehidratācija - ja tiek noņemta daļa zarnu, kas ir atbildīga par ūdens uzsūkšanu, pastāv risks, ka pacientam attīstīsies dehidratācija.

●      Zarnu atjaunošanas problēmas pēc operācijas - pēc zarnu rezekcijas tiek veikta anastomoze (savienojums starp divām zarnu daļām), pastāv risks, ka šī saite var neizdoties vai būt nepilnīga, izraisot noplūdi no zarnām.

Kliniskās izpausmes pēc zarnu rezekcijas:

1. Sāpes vēderā, vemšanu, aizcietējumus un gāzu nesadalīšanu.
2. Caureja vai aizcietējums: Atkarībā no tā, cik lielu zarnu daļu ir noņemta, var novērot caureju vai aizcietējumus, jo zarnu funkcija ir mainījusies.
3. Tūska un šķidruma uzkrāšanās: Bieži sastopama kāju, vēdera vai citas ķermeņa daļas tūska.
4. Vitamīnu un minerālvielu deficīts: Ja tiek noņemta liela zarnu daļa, tas var izraisīt būtiskus traucējumus barības vielu uzsūkšanā, izraisot deficītu.
5. Svara zudums: Pacienti var piedzīvot svara zudumu malabsorbcijas dēļ vai ja zarnu funkcija tiek traucēta pēc operācijas.

 

 11. Zarnu mazspējas definīcija, disganostiskie kritēriji, klasifikācija

 

Zarnu mazspēja (parasti saukta arī par "zarnu mazspējas sindromu") ir stāvoklis, kurā zarnu funkcija ir nepietiekama, lai nodrošinātu adekvātu uzturvielu uzsūkšanos un ūdens un elektrolītu līdzsvaru organismā. Šis traucējums var būt saistīts ar bojājumiem vai nopietniem traucējumiem zarnu struktūrā un funkcijās, kas var rasties dažādu slimību vai ķirurģisku iejaukšanās rezultātā

 

Diagnostiskie kritēriji zarnu mazspējai:

Zarnu mazspēja tiek diagnosticēta, ņemot vērā pacienta klīniskos simptomus, laboratoriskos izmeklējumus un, ja nepieciešams, attēldiagnostiku. Galvenie diagnostiskie kritēriji ir:

1.     Simptomi:

○      Caureja (īpaši ūdeņainā caureja, kas var būt saistīta ar barības vielu neuzsūkšanos),

○      Svara zudums (sakarā ar malabsorbciju),

○      Vēdera uzpūšanās un sāpes (saistītas ar traucētu zarnu darbību),

○      Dehidratācija (saistīta ar šķidruma zudumu no zarnām),

○      Malabsorbcija (samazināta barības vielu uzsūkšanās, piemēram, olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu, vitamīnu un minerālvielu trūkums).

2.     Laboratoriskie rādītāji:

○      Elektrolītu nelīdzsvarotība (nātrija, kālija, kalcija, magnija līmeņa izmaiņas),

○      Zems albumīna līmenis (saistīts ar olbaltumvielu malabsorbciju),

○      B vitamīnu, folskābes un D vitamīna deficīts (var izraisīt neiroloģiskas vai kaulu slimības pazīmes),

○      Zarnu fermentu līmeņi (piemēram, elastāzes līmenis izkārnījumos, kas var liecināt par aizkuņģa dziedzera mazspēju).

Klasifikācija:

1. Pēc etioloģijas:

●      Īpašā zarnu mazspēja (vai „tievās zarnas mazspēja”):

○      Attīstās, kad tiek noņemta lielāka daļa tievās zarnas

○      Ir saistīta ar nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos un biežāk novēro malabsorbciju.

●      Pēc slimības izraisīta zarnu mazspēja:

○      Var būt saistīta ar hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām (Krona slimība, čūlainais kolīts).

○      Zarnu funkcijas traucējumi attīstās pakāpeniski un var būt saistīti ar iekaisuma procesiem un audu bojājumiem.

●      Pēc ķirurģiskām sekām:

○      Saistīta ar zarnu daļas noņemšanu vai šķēršļu radīšanu zarnu ceļā zarnu obstrukcija pēc operācijām).

2. Pēc smaguma pakāpes:

●      Viegls zarnu mazspējas veids:

○      Sākotnējā fāzē pacientam var būt nelieli simptomi, piemēram, caureja vai nelielas svara izmaiņas.

○      Šajā stadijā zarnu funkcija joprojām ir saglabāta, un pacienti bieži var pielāgoties uztura izmaiņām.

●      Vidējs smagums:

○      Pacienti sāk piedzīvot svarīgākus simptomus, piemēram, pastāvīgu vēdera uzpūšanos, sāpes un malabsorbciju.

○      Tie var ciest no elektrolītu nelīdzsvarotības un ir nepieciešama ārstēšana ar uztura bagātinātājiem un citiem terapeitiskiem pasākumiem.

●      Smaga zarnu mazspēja:

○      Zarnu funkcija ir būtiski traucēta, pacienti bieži cieš no pastāvīgas caurejas, malabsorbcijas, dehidratācijas un elektrolītu disbalansa.

○      Smagākos gadījumos var būt nepieciešama parenterāla uztura (uzturs intravenozi) nodrošināšana.

3. Pēc lokalizācijas:

●      Proksimālā zarnu mazspēja: Saistīta ar tievās zarnas augšējās daļas bojājumiem, kas var ietekmēt barības vielu uzsūkšanos.

●      Distālā zarnu mazspēja: Attiecas uz zarnu pēdējām daļām (piemēram, ileum vai resnās zarnas), kas var ietekmēt ūdens un elektrolītu uzsūkšanos, kā arī daļu no barības vielām

6.Cukura diabēts (CD)

 

1. tipa CD - hroniska autoimūna slimība, kuras gadījumā imūnsistēma kļūdaini iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas, kas ražo insulīnu. Tā rezultātā organisms nespēj regulēt glikozes līmeni asinīs. Šī slimība visbiežāk tiek diagnosticēta bērniem, pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, bet tā var attīstīties jebkurā vecumā

                      

 1) epidemioloģija

 

●      1. tipa cukura diabēts veido aptuveni 5–10% no visiem cukura diabēta gadījumiem

●      Aptuvenais globālais saslimstības pieaugums ir 3–4% gadā

●      Bieži sākas bērnībā vai pusaudža gados

●      Risks saslimt ir augstāks indivīdiem ar pirmās pakāpes radiniekiem, kam ir 1. tipa CD

                    

2) etiopatoģenēze, klīniskā aina

1. tipa CD ir autoimūna slimība, kuras gadījumā organisma imūnsistēma kļūdaini iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas

T-limfocītu mediēta imūnreakcija iznīcina beta šūnas, kas ražo insulīnu

Pilnīgs vai gandrīz pilnīgs insulīna deficīts izraisa hiperglikēmiju, jo glikoze nevar iekļūt šūnās

Pazīmes:

●      Polidipsija (pastiprinātas slāpes).

●      Poliūrija (bieža urinēšana).

●      Polifāgija (paaugstināta apetīte).

●      Svara zudums, neskatoties uz normālu vai palielinātu apetīti.

●      Nogurums un nespēks

●      Ātra elpošana, acetona smarža izelpā, slikta dūša, vemšana, apjukums

3)  uztura plānošana

 

●      Galvenais mērķis ir precīzi aprēķināt ogļhidrātu daudzumu katrā ēdienreizē, lai noteiktu nepieciešamo insulīna devu

●      Priekšroka tiek dota produktiem ar zemu GI (<55), lai novērstu straujas glikozes līmeņa svārstības - pilngraudu produkti, pākšaugi, dārzeņi, rieksti

●      Ieteicams ieturēt 3 galvenās ēdienreizes un 2–3 uzkodas dienā

●      Ierobežot piesātinātos taukus (treknā gaļa, sviests) un trans-taukus (apstrādāti produkti)

 

Enerģijas sadalījums:

●      Ogļhidrāti: 45–50%.

○      Pilngraudu produkti (rudzu maize, auzu pārslas, brūnie rīsi)

○      Dārzeņi (brokoļi, spināti, burkāni, ziedkāposti).

○      Pākšaugi (lēcas, pupiņas, zirņi).

○      Augļi ar zemu GI (āboli, ogas, citrusaugļi).

●      Tauki: 30–35%.

○      Avokado, olīveļļa, rieksti, sēklas, treknās zivis (lasis, makrele)

●      Olbaltumvielas: 15–20%.

○      Liesa gaļa (vistas fileja, tītars).

○      Zivis un jūras veltes.

○      Piena produkti ar zemu tauku saturu.

○      Augu olbaltumvielu avoti (soja, tofu)

Uzkodas ar zemu cukura saturu:

●      Rieksti un sēklas (nelielos daudzumos).

●      Zema tauku satura jogurts.

●      Cukura nesaturoši dārzeņu dipi (hummus, avokado).

Izvairīties no:

●      Cukurotiem dzērieniem (saldinātās limonādes, sulas).

●      Pārstrādātiem un ātrās ēdināšanas produktiem.

●      Vienkāršajiem cukuriem (saldumi, kūkas, konfektes).

●      Produktiem ar augstu trans-tauku saturu

                       

4) maizes vienība

 

Mērīšanas vienība, kas tiek izmantota, lai novērtētu ogļhidrātu daudzumu pārtikas produktos, kas ietekmē glikozes līmeni asinīs

 

1 maizes vienība (ME): 12–15 g ogļhidrātu. Standarta insulīna-bolusa attiecība ir apmēram 1 vienība ātras darbības insulīna uz 10–15 g ogļhidrātu, bet tā jāpielāgo individuāli

 

Šis ogļhidrātu daudzums palielina glikozes līmeni asinīs par aptuveni 2 mmol/L un prasa 1–2 insulīna vienības, lai normalizētu cukura līmeni

 

Maize - 25 g (aptuveni 1 šķēle standarta rudzu vai kviešu maizes)

Graudaugi - 2 ēdamkarotes vārītu griķu, auzu vai rīsu

Kartupeļi - 70–80 g vārītu kartupeļu (1 neliels kartupelis)

Piena produkti - 250 ml piena vai kefīra

Augļi - 1 mazs ābols (~100 g)

                       

5) mērķa glikēmija

 

Laiks

Mērķa glikozes līmenis (mmol/L)

 

Tukšā dūšā (pirms ēšanas)

4.4–7.2

 

1–2 stundas pēc ēšanas

<10.0

 

Pirms gulētiešanas

6.0–8.0

 

                       

6) hiper- un hipoglikēmijas koriģēšana

 

Hiperglikēmija ir stāvoklis, kad glikozes līmenis asinīs pārsniedz mērķa robežas, parasti >10 mmol/L.

●      Izmantojiet ātras darbības insulīnu, lai samazinātu glikozes līmeni

●      Dzeriet daudz ūdens vai nesaldinātus dzērienus, lai novērstu dehidratāciju un palīdzētu izvadīt lieko cukuru caur nierēm

●      Kamēr glikoze nav samazinājusies, nelietojiet pārtiku ar augstu ogļhidrātu saturu

 

 

Hipoglikēmija ir stāvoklis, kad glikozes līmenis asinīs ir <3.9 mmol/L

●      Uzņemiet 15 g ātras darbības ogļhidrātu:

○      3–4 glikozes tabletes.

○      150 ml augļu sulas.

○      1 ēdamkarote cukura vai medus.

○      6–7 cietie konfektes (bez šokolādes pārklājuma)

●      Pagaidiet 15 minūtes, tad pārbaudiet glikozes līmeni asinīs

●      Kad glikozes līmenis stabilizējas, uzņemiet maltīti vai uzkodu, kas satur sarežģītākus ogļhidrātus un olbaltumvielas (piemēram, pilngraudu maizes šķēle ar sieru)

●      Ja pacients nespēj uzņemt ēdienu vai ir bezsamaņā - ievadiet glikagona injekciju (ja pieejams)

 

 

 

2.tipa CD - slimība ir hroniska un saistīta ar traucētu glikozes metabolismu, ko izraisa insulīna rezistence un/vai insulīna sekrēcijas nepietiekamība

 

                       

1 ) epidemioloģija

 

●      Pieaug visā pasaulē, īpaši attīstītajās un jaunattīstības valstīs

●      Liekais svars un aptaukošanās (īpaši viscerāla tauku uzkrāšanās).

●      Mazkustīgs dzīvesveids.

●      Neveselīgi ēšanas paradumi (diētas ar augstu cukuru un tauku saturu)

●      Ģimenes anamnēzē diabēts.

●      Vecums virs 45 gadiem (bet pēdējos gados saslimšana novērota arī jauniešiem)

 

                      

 2) etiopatoģenēze, klīniskā aina

Insulīna rezistence:

●      Mērķa šūnas (muskuļos, aknās un taukaudos) zaudē jutību pret insulīnu, kā rezultātā glikoze neieplūst šūnās.

●      Aknās paaugstinās glikozes ražošana, jo insulīns to pietiekami nenomāc

Insulīna sekrēcijas traucējumi:

●      Aizkuņģa dziedzera β-šūnas nespēj saražot pietiekami daudz insulīna, lai kompensētu insulīna rezistenci

Tipiski simptomi (paaugstinātas glikozes dēļ):

●      Sākuma stadijā (asimptomātiska)

●      Poliūrija (bieža urinēšana).

●      Polidipsija (pastiprinātas slāpes).

●      Polifāgija (pastiprināta ēstgriba).

●      Nogurums un miegainība.

●      Neskaidra redze

                       

3) uztura terapija, biežākās problēmas, to risinājumi

 

Ja pacients ir aptaukojies, svara samazināšana var uzlabot insulīna jutību un samazināt nepieciešamību pēc medikamentiem

 

Ieteicams izvēlēties kompleksus ogļhidrātus (pilngraudu produkti, dārzeņi, pākšaugi), kas lēnāk paaugstina glikozes līmeni asinīs, salīdzinot ar vienkāršiem ogļhidrātiem (cukuriem un rafinētiem produktiem)

 

Ierobežot piesātināto tauku patēriņu (sarkanā gaļa, pilnpiena produkti) un aizstāt tos ar mononepiesātinātajiem un polinepiesātinātajiem taukiem (olīveļļa, avokado, rieksti, zivju eļļa)

 

Pilnīgi jāizvairās no trans-taukiem (sviestmaizes margarīns, cepti izstrādājumi)

 

Uztura plānā jābūt pietiekamam olbaltumvielu daudzumam (mājas gaļa, zivis, pākšaugi, zemu tauku saturu piena produkti)

 

Ierobežot sāls uzņemšanu (zem 5-6 g dienā), lai samazinātu hipertensijas risku

 

Ierobežot alkohola patēriņu un cukuroto dzērienu lietošanu, kas var paaugstināt glikozes līmeni asinīs

 

Problēmas:

●      Pārmērīga insulīna vai cukura līmeni pazeminošu zāļu lietošana kopā ar nepietiekamu ogļhidrātu uzņemšanu var novest pie hipoglikēmijas

○      Nodrošināt, ka ogļhidrāti tiek sadalīti visas dienas garumā.

○      Izvairīties no ilgām badējošām periodiem

●      Neveselīgi ēšanas paradumi, liels vienkāršo cukuru patēriņš vai fiziskās aktivitātes trūkums var izraisīt glikozes līmeņa paaugstināšanos

○      Ievērot uztura plānu ar zemu glikēmisko indeksu un izvairīties no produktiem ar ātru cukura uzsūkšanos.

○      Regulāri vingrot (vismaz 150 minūtes nedēļā)

●      Aptaukošanās ir viens no galvenajiem 2. tipa diabēta riska faktoriem un var pasliktināt slimības gaitu

○      Diēta ar samazinātu kaloriju daudzumu un regulāras fiziskās aktivitātes

●      Diabēts palielina sirds un asinsvadu slimību risku, īpaši ja tiek ignorēti slikti ēšanas paradumi

○      Uzturs, kas bagāts ar Omega-3 taukskābēm (zivis, rieksti), mononepiesātinātiem taukiem (olīveļļa), šķiedrvielām un ar zemu piesātināto tauku saturu

  

 4) mērķa glikēmija

 

Tukšā dūšā un pirms ēšanas:

●      Normāls: 4.0-5.6 mmol/L

●      Mērķis diabēta pacientiem: 4.4-7.2 mmol/L (ja tas ir iespējams un nav kontrindikāciju).

2 stundas pēc ēšanas (postprandiālā glikēmija):

●      Normāls: līdz 7.8 mmol/L

●      Mērķis diabēta pacientiem: mazāk par 10 mmol/L.

Hemoglobīna A1c (HbA1c):

●      Normāls: zem 5.7%

●      Mērķis diabēta pacientiem: 6.5%-7% (lielākajā daļā gadījumu).

 

         

3.Gestācijas diabēts - stāvoklis, kad sieviete pirmo reizi grūtniecības laikā attīsta paaugstinātu glikozes līmeni asinīs. Tas parasti notiek grūtniecības otrajā vai trešajā trimestrī. Gestācijas diabēts var ietekmēt gan māti, gan bērnu, tāpēc ir svarīgi to laikus diagnosticēt un kontrolēt, lai izvairītos no komplikācijām

Galvenie mērķi uztura terapijā:

1. Glikozes līmeņa kontrole asinīs – uzturam jābūt līdzsvarotam, lai novērstu strauju glikozes līmeņa pieaugumu.
2. Svara pieauguma kontrole – lai nodrošinātu normālu svara pieaugumu grūtniecības laikā un novērstu makrosomijas risku.
3. Mātes un augļa uzturvielu nodrošināšana – lai nodrošinātu gan mātes, gan augļa veselību un attīstību.

Ogļhidrāti:

●      Ogļhidrātiem jābūt galvenajam enerģijas avotam, bet tie jāizvēlas gudri, izvēloties kompleksos ogļhidrātus, piemēram, pilngraudu produktus, dārzeņus, pākšaugus un augļus

●      Izvairīties no vienkāršiem ogļhidrātiem (cukuroti dzērieni, saldumi, balti maizes produkti),

Olbaltumvielas:

●      Ieteicams lietot zemu tauku saturu olbaltumvielu avotus, piemēram, zivis, vistas gaļu, liesu liellopa gaļu, tofu un pākšaugus

Tauki:

●      Jāizvēlas veselīgi tauki, piemēram, mononepiesātinātie (olīveļļa, avokado) un polinepiesātinātie tauki (rieksti, sēklas, taukainas zivis kā lasis).

●      Izvairīties no piesātinātajiem taukiem (tauku saturs piena produktos, sarkanā gaļa) un trans-taukiem (cepti ēdieni, margarīns).

Šķiedrvielas:

●      Ieteicams palielināt šķiedrvielu uzņemšanu, lai uzlabotu gremošanu un palīdzētu kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Labākie šķiedrvielu avoti ir pilngraudi, dārzeņi, augļi un pākšaugi

Ēst jābūt regulāram, sadalot dienas ēdienreizes 3 galvenās ēdienreizes un 2–3 uzkodas

 

Grūtniecības laikā alkohols ir jāizvairās, jo tas var negatīvi ietekmēt gan mātes, gan augļa veselību

 

Pietiekams ūdens patēriņš ir svarīgs, jo tas palīdz uzturēt hidratāciju un novērš dehidratāciju

Kardioloģija

 

1. Kardiovaskulāro slimību etioloģija (cēloņi) un patoģenēze (attīstība). Riska grupas, skrīnings

 

Sirds un asinsvadu slimību galvenie riska faktori ir:

●      Augsts asinsspiediens (hipertensija) ≥140/90 mmHg

●      Augsts holesterīna līmenis asinīs (hiperholesterinēmija)

●      Smēķēšana

●      Aptaukošanās

●      Fiziskās aktivitātes trūkums

●      Diabēts

●      Vecums un dzimums (vīrieši vecumā pēc 45 gadiem un sievietes pēc 55 gadiem)

●      Ģenētiskie faktori un ģimenes anamnēze

 

Ateroskleroze - Galvenais kardiovaskulāro slimību attīstības mehānisms ir ateroskleroze, kas ir tauku nogulšņu veidošanās un iekaisuma procesu rezultātā veidojas asinsvadu sienās.

Iekaisuma process - hronisks iekaisums, var veicināt aterosklerozes attīstību.

Asins recekļu veidošanās - Trombozes risks palielinās arī arī dažādiem faktoriem, tostarp ar aterosklerotisku plāksnīšu radītu asinsvadu bojājumu.

 

Skrīnings:

●      veselības pārbaudes un testus, lai agrīnā stadijā atklātu potenciālos riska faktorus vai slimības pazīmes.

●      asinsspiediena mērījumus

●      holesterīna līmeņa testus

●      glikozes līmeņa asinīs mērījumus

●      sirds elektrokardiogrammas (EKG)

 

 

2. Laboratorisko izmeklējumu nozīme. Uzturvielu nozīme laboratoriskajo rādītāju korekcijai

Laboratoriskie izmeklējumi ir būtiska diagnostikas un uzraudzības daļa, lai novērtētu pacienta veselības stāvokli un izsekoja slimību attīstību, kā arī novērtētu ārstēšanas efektivitāti. Uzturvielas ir nozīmīgas ne tikai kā enerģijas avots, bet arī kā regulējošie faktori, kas ietekmē laboratoriskos rādītājus un palīdz koriģēt vai uzlabot dažādus veselības rādītājus.

Lipīdu profils:

●     Paaugstināts ZBL ("sliktais holesterīns"):

o   Uztura ieteikumi: Samazināt piesātinātos taukus (dzīvnieku tauki), palielināt šķiedrvielas (auzu pārslas, pākšaugi, dārzeņi), omega-3 taukskābes (zivis).

●     Zems ABL ("labais holesterīns"):

o   Uztura ieteikumi: Fiziskas aktivitātes, pilngraudi, rieksti, olīveļļa.

Glikēmija un HbA1c:

●     Paaugstināta glikēmija (pre-diabēts, cukura diabēts):

o   Uztura ieteikumi: Zema glikēmiskā indeksa pārtika, pilngraudu produkti, ierobežots cukurs un rafinēti ogļhidrāti.

CRO (iekaisuma marķieris):

●     Paaugstināts CRO: Norāda uz hronisku iekaisumu.

o   Uztura ieteikumi: Antioksidanti (ogu augļi, zaļā tēja), nepiesātinātie tauki, ierobežot trans-taukskābes.

Triglicerīdi:

●     Paaugstināti triglicerīdi:

○     Uztura ieteikumi: Ierobežot vienkāršos cukurus un alkoholu, izvēlēties omega-3 taukskābju avotus

Laboratorisko izmeklējumu nozīme:

1.    Slimību diagnostika: Laboratoriskie izmeklējumi palīdz noteikt dažādas slimības, piemēram, infekcijas, iekaisumus, hormonālas izmaiņas un vielmaiņas traucējumus. Analīzes, piemēram, asins analīzes, urīna analīzes un bioķīmiskie testi, var atklāt patoloģijas, kas var nebūt redzamas tikai no klīniskajiem simptomiem.

2.    Risku novērtēšana: Asins analīzes, holesterīna līmenis, cukura līmenis, kā arī asinsspiediena mērījumi ļauj novērtēt risku saslimt ar hroniskām slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu vai nieru slimībām.

3.    Slimību uzraudzība: Laboratoriskie izmeklējumi tiek izmantoti, lai uzraudzītu slimības progresu un ārstēšanas efektivitāti. Piemēram, ja pacientam ir paaugstināts holesterīna līmenis, regulāra analīze palīdz pārbaudīt, vai ārstēšana ir efektīva, un vajadzības gadījumā koriģēt terapiju.

4.    Zāļu terapijas efektivitātes novērtēšana: Laboratoriskie izmeklējumi palīdz novērtēt, vai zāļu terapija ir efektīva vai vai tās lietošana rada blakusparādības, piemēram, aknu vai nieru funkcijas traucējumus.

Uzturvielu nozīme laboratorisko rādītāju korekcijai:

1.     Olbaltumvielas:

○      Albumīns un globulīns: Uzturvielu deficīts (piemēram, olbaltumvielu trūkums) var izraisīt zemu albumīna līmeni asinīs, kas var liecināt par aknu slimībām, nieru slimībām vai uztura problēmām. Piemēram, proteīnu bagātinātas diētas var palīdzēt uzlabot albumīna līmeni.

2.     Ogļhidrāti (cukurs):

○      Glikoze un insulīns: Uztura bagātināšana ar ogļhidrātiem un zems glikozes līmenis asinīs var ietekmēt glikozes līmeni un insulīna darbību. Pacientiem ar diabētu ir svarīgi kontrolēt uztura kvalitāti un, iespējams, mainīt ēšanas paradumus, lai uzturētu optimālu cukura līmeni asinīs.

3.     Tauki:

○      Holesterīns un triglicerīdi: Diēta ar augstu piesātināto tauku saturu var paaugstināt holesterīna līmeni, kas savukārt veicina aterosklerozes attīstību. Uzturvielu korekcija, piemēram, bagātināšana ar omega-3 taukskābēm, var palīdzēt normalizēt holesterīna līmeni.

4.     Minerālvielas un vitamīni:

○      D vitamīns: D vitamīna deficīts ir saistīts ar kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumiem, kas var radīt problēmas kaulu veselībā. Laboratoriskie testi var noteikt D vitamīna trūkumu, un tā korekcija var uzlabot kaulu mineralizāciju un mazināt osteoporozes risku.

○      Dzelzs un hemoglobīns: Dzelzs trūkums var izraisīt anēmiju. Dzelzs bagātināta diēta vai piedevas var koriģēt hemoglobīna līmeni asinīs.

5.     Antioksidanti:

○      C vitamīns, E vitamīns un selēns: Antioksidanti palīdz samazināt oksidatīvo stresu un iekaisumu organismā. Pacientiem ar augstu oksidatīvo stresu, piemēram, sirds un asinsvadu slimību riska grupām, papildus antioksidanti var palīdzēt uzlabot laboratoriskos rādītājus un samazināt slimību attīstības risku.

6.     Elektrolīti:

○      Kālijs, nātrijs un magnijs: Dažādi minerāli un elektrolīti ir svarīgi normālai sirds darbībai un ķermeņa vielmaiņai. Uzturvielu līdzsvars (piemēram, kālija un magnija uzņemšana) var ietekmēt asins spiedienu un citus laboratoriskos rādītājus, piemēram, EKG rādītājus

 

3. Uzturs kardiovaskulāro slimību prevencijai

 

a) Taukskābes:

●      Omega-3 taukskābes: Tās palīdz samazināt iekaisumu, uzlabot holesterīna līmeni un samazināt sirdslēkmes un insultu risku. Omega-3 taukskābes atrodas:

○      Tauku zivīs (lasis, siļķe, makrele, sardīnes)

○      Linsēklās un to eļļā

○      valriekstos

○      Chia sēklās

●      Mononepiesātinātās taukskābes: Šīs taukskābes palīdz samazināt "sliktā" holesterīna (LDL) līmeni un veicina "labā" holesterīna (HDL) līmeņa paaugstināšanu. Tās atrodas:

○      Olīvās un olīveļļā

○      Avokado

○      Mandeles

 

b) Piesātinātie tauki (<7% no koējiem taukiem) un trans-taukskābes:

●      Izvairīšanās no pārmērīgas piesātināto tauku uzņemšanas palīdz samazināt sirds slimību risku, jo šie tauki var paaugstināt kopējo holesterīna līmeni, īpaši "slikto" (LDL) holesterīnu. Piesātinātie tauki atrodas:

○      Sarkanā gaļā

○      Pilnpiena produktos

○      Tauku saturošos konditorejas izstrādājumos un ātrajā ēdienā

●      Trans-taukskābes, kas bieži sastopamas dažu margarīnu, ceptu produktu un pusfabrikātu sastāvā, palielina "slikto" holesterīna līmeni un ir saistītas ar paaugstinātu sirds slimību risku.

 

c) Holesterīna līmeni regulējoši pārtikas produkti:

●      Šķīstošās šķiedrvielas: Šķiedrvielas palīdz samazināt holesterīna līmeni. Tās atrodas:

○      Ogas, piemēram, zemenēs, mellenēs un jāņogās

○      Pākšaugos (zirņos, pupās)

○      Pilngraudos (pilngraudu maizē, auzu pārslās)

○      Dārzeņos, piemēram, burkānos un brokoļos

●      Fitoesterīni: Šie augu savienojumi var samazināt holesterīna līmeni un atrodas:

○      Sojas produktos (tofu, sojas piens)

○      Pilngraudos un riekstos

○      Sēklās un augu eļļās

 

2. Dārzeņi, augļi un pilngraudi:

●      Dārzeņi un augļi ir bagāti ar antioksidantiem, vitamīniem, minerālvielām un šķiedrvielām, kas palīdz samazināt iekaisumu, uzturēt normālu asinsspiedienu un holesterīna līmeni.

●      Pilngraudi palīdz samazināt sirds slimību risku, jo tie ir bagāti ar šķiedrvielām un citiem svarīgiem uzturvielu komponentiem, kas palīdz uzlabot vielmaiņu un stabilizēt cukura līmeni asinīs.

3. Samazināt sāls patēriņu:

●      Samazinot sāls uzņemšanu, var samazināt asinsspiedienu, kas ir svarīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors. Pārāk daudz sāls, īpaši apstrādātā ēdienā, var izraisīt augstu asinsspiedienu un palielināt sirds slimību risku.

●      Ieteicams samazināt sāls patēriņu līdz 5–6 gramiem dienā, un tas nozīmē izvēlēties svaigus produktus un izvairīties no pārmērīgas sāls pievienošanas ēdieniem.

4. Pārvaldīt ķermeņa svaru:

●      Veselīga ķermeņa masa ir būtiska sirds veselībai. Pārmērīgs ķermeņa svars, īpaši centrālā aptaukošanās (vēdera tauki), palielina riska faktorus, piemēram, hipertensiju, diabētu un dislipidēmiju (holesterīna un triglicerīdu traucējumi).

5. Samazināt alkohola patēriņu:

●      Pārmērīgs alkohola patēriņš var izraisīt augstu asinsspiedienu, tauku uzkrāšanos un palielināt risku saslimt ar sirds slimībām. Ieteicams ierobežot alkohola lietošanu, ievērojot mērenību.

6. Izvairīšanās no smēķēšanas:

●      Smēķēšana ir viens no galvenajiem sirds slimību riska faktoriem. Nikotīns un citas smēķēšanas ķīmiskās vielas bojā asinsvadus, paaugstina asinsspiedienu un veicina aterosklerozes attīstību. Smēķēšanas atmešana ir viena no visefektīvākajām metodēm

 

4. Ateroskleroze

 

Ateroskleroze ir hroniska, progresējoša asinsvadu slimība, kurā asinsvadu iekšējā siena, īpaši artērijas, tiek bojāta un aizsprostota ar aterosklerotiskām plāksnēm (lipīdiem, holesterīnu, kalciju un citiem materiāliem). Šīs plāksnes veidojas, kad vielas, kas cirkulē asinīs (piemēram, holesterīns un tauki), nogulsnējas uz asinsvadu sieniņām, izraisot to sabiezēšanu, sacietēšanu un zaudēt elastību. Tā rezultātā asinsvadi kļūst šaurāki, ierobežojot asins plūsmu uz svarīgiem orgāniem, piemēram, sirdi, smadzenēm un nierēm

 

-       Samazināt piesātināto tauku un holesterīna uzņemšanu.

-       Patērēt vairāk šķiedrvielu, augļus, dārzeņus un pilngraudu produktus.

-       Patērēt veselīgus taukus (mononepiesātinātās un omega-3 taukskābes).

-       Ierobežot sāls patēriņu, lai kontrolētu asinsspiedienu

 

5.  Koronārā sirds slimība

 

Koronārā sirds slimība (KSS) ir sirds asinsvadu slimība, kas rodas, kad sirds muskuļiem piegādājošās koronārās artērijas tiek sašaurinātas vai bloķētas, galvenokārt aterosklerozes dēļ. Šīs artērijas, kas piegādā asinīs skābekli un barības vielas sirds muskuļiem, tiek bojātas, kad uz to iekšējām sienām nogulsnējas holesterīns, lipīdi un citi materiāli, veidojot aterosklerotiskās plāksnes. Šīs plāksnes var samazināt vai pilnībā aizsprostot asins plūsmu uz sirdi, kas var izraisīt nopietnas sekas, piemēram, sirdslēkmi

 

 

6. Dislipidēmija

 

Dislipidēmija ir stāvoklis, kad asins lipīdu (tauku) līmenis ir nelīdzsvarots. Tas var ietvert paaugstinātu vai samazinātu dažādu lipīdu veidu koncentrāciju asinīs, piemēram, holesterīnu un triglicerīdus. Dislipidēmija ir viens no galvenajiem koronārās sirds slimības (KSS) riska faktoriem, jo tas veicina aterosklerozes attīstību, kas, savukārt, var novest pie sirdslēkmes, insulta un citiem asinsvadu traucējumiem

Dislipidēmijas veidi:

1.     Paaugstināts Zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns (LDL holesterīns):

2.     Samazināts Augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīns (HDL holesterīns):

3.     Paaugstināts triglicerīdu līmenis

4.     Paaugstināts kopējā holesterīna līmenis:

 

7. Arteriālā hipertensija

 

Arteriālā hipertensija jeb augsts asinsspiediens ir stāvoklis, kurā asinsspiediens artērijās ir paaugstināts ilgstoši. Tas ir viens no galvenajiem riska faktoriem dažādām sirds un asinsvadu slimībām, tostarp koronārajai sirds slimībai, sirdslēkmei, insultam, nieru slimībām un perifēro artēriju slimībai

 

Normāls asinsspiediens: mazāks par 120/80 mmHg

 

8. Metabolais sindroms

 

Metabolais sindroms ir klīnisku traucējumu komplekss, kas palielina sirds un asinsvadu slimību, insulta un 2. tipa diabēta risku. Tas ietver vairākus metabolisma traucējumus, kas kopā palielina ķermeņa spēju attīstīt nopietnas veselības problēmas. Metabolais sindroms bieži ir saistīts ar aptaukošanos, mazkustīgu dzīvesveidu un neveselīgu uzturu

 

-       Vidukli mēra ar vidukļa apkārtmēru: vīriešiem – >102 cm, sievietēm – >88 cm

-       Sistoliskais asinsspiediens ≥130 mmHg vai diastoliskais asinsspiediens ≥85 mmHg

-       Triglicerīdu līmenis ≥150 mg/dL

-       HDL holesterīna līmenis <40 mg/dL vīriešiem un <50 mg/dL sievietēm

-       Glikozes līmenis tukšā dūšā ≥100 mg/dL, 2 stundu glikozes līmenis pēc glikozes slodzes ≥140 mg/dL

 

9. Hroniska sirds mazspēja

 

Hroniska sirds mazspēja (HSM) ir stāvoklis, kad sirds nespēj pietiekami efektīvi sūknēt asinis, lai apgādātu ķermeni ar nepieciešamajiem skābekli un barības vielām. Tas var attīstīties pakāpeniski, un simptomi var pasliktināties laika gaitā. Hroniska sirds mazspēja var būt saistīta ar daudziem sirds un asinsvadu traucējumiem, piemēram, koronāro sirds slimību, hipertensiju, sirds vārstuļu slimībām un kardiomiopātijām

 

10. Kardiālā kaheksija

 

Kardiālā kaheksija ir smaga izsīkšana, kas saistīta ar hronisku sirds mazspēju un parasti tiek novērota pacientiem ar progresējošu sirds mazspēju. Tā ir stāvoklis, kad cilvēks zaudē svaru, muskuļu masu, izsmelšanu un enerģiju, ko izraisa nepietiekama asins cirkulācija, hroniska iekaisuma reakcija, hormonālas izmaiņas un metabolisma traucējumi. Kardiālā kaheksija ir nopietns stāvoklis, kas ir cieši saistīts ar sliktu prognozi un augstu mirstību, un tas bieži rodas pēdējos hroniskas sirds mazspējas posmos

 

1.     Kardiovaskulāro slimību etioloģija un patoģenēze. Kardiovaskulāro slimību riska grupas, skrīnings.

SASS ir izplatītas vispārēja populācijā starp pieaugušajiem > 60 gadiem.

Etioloģija

•       Galvenais KVS iemesls ir ateroskleroze.

•       Ateroskleroze - pakāpeniska holesterīna nogulsnēšanās asinsvadu sieniņās

•       Biežākais KVS cēlonis ir koronāro artēriju spazmas (rodas spontāni vai tādu narkotiku dēļ kā kokaīns vai nikotīns).

•       Reti KVS rodas iedzimtu defektu, vīrusu infekcijas, sistēmiskās sarkanās vilkēdes, artēriju iekaisuma (arterīta), asins recekļa, kas pārvietojas no sirds kambara uz koronāro artēriju, vai fizisku bojājumu (ievainojuma vai starojuma) dēļ.

Neizmaināmie riska faktori:

●      Vecums: Palielinoties vecumam, pieaug aterosklerozes un citu slimību risks. Vīriešiem >45 gadi, sievietēm >55 gadi vai pēc menopauzes.

●      Dzimums: Vīriešiem kardiovaskulāro slimību risks ir augstāks līdz menopauzei, pēc kuras sieviešu risks pieaug. Vīriešiem ir lielāks risks agrīnai KVS attīstībai, bet sievietēm risks pieaug pēc menopauzes.

●      Ģenētika: Iedzimtas sirds slimības vai ģimenes anamnēze par koronāro artēriju slimību palielina risku.

Izmaināmie riska faktori: Viens no būtiskakiem aspektiem KV profilaksē ir ietekmēt un samzinat riks faktoprus, kas atbildīgi par aterosklerozes attīstību

●      Hipertensija: Augsts asinsspiediens ir viens no nozīmīgākajiem riska faktoriem. ≥140/90 mmHg

●      Dislipidēmija: Paaugstināts ZBL holesterīns un pazemināts ABL holesterīns.

●      Diabēts: Cukura līmeņa disbalanss asinīs bojā asinsvadus.

●      Smēķēšana: Veicina endotēlija bojājumus un aterosklerozi.

●      Liekais svars un aptaukošanās: Saistīts ar metabolisko sindromu un citām blakusslimībām.

●      Mazaktīvs dzīvesveids: Fizisko aktivitāšu trūkums.

●      Uztura ieradumi: Diēta, kas bagāta ar piesātinātajiem taukiem, trans-taukskābēm un nātriju.

Patoģenēze

·      KSS sirds apasiņošanas asins vadu saslimšana – miokarda infarkts, stenokardija, sirds msazspēja un koronarā nāve.

·      Cerebrovaskulārās slimības – insukts, pārejoša išēmiska lēkme

·      Perifēro artēriju slimības – kāju un roku apasiņojošo av saslimšanas, kas var novest pie to amputācijas.

·      Aortas ateroskleroze un krūšu kurvja vai vēdera aortas aneirisms.

 

2.     Laboratorisko izmeklējumu nozīme. Uzturvielu nozīme laboratorisko rādītāju korekcijai

Latvijā klīniskā praksē ir plaši pieejami četri laboratoriskie rādītāji, pēc kuriem ir iespējams

spriest par lipīdu vielmaiņu: KH, ABLH, TG un ZBLH. No tiem pirmie trīs tiek noteikti tiešā

veidā (asinīs, plazmā vai serumā), savukārt ZBLH līmeni var noteikt tiešā vai netiešā veidā,

aprēķinot pēc Frīdvalda formulas: ZBLH = KH – ABL – (TG / 2,2) (mmol/l)

Galvenie laboratoriskie rādītāji kardiovaskulārajām slimībām

 Lipīdu profils

●      ZBL holesterīns (zema blīvuma lipoproteīns): "Sliktais" holesterīns, kura paaugstināts līmenis veicina aterosklerotisko plāksnīšu veidošanos.

●      ABL holesterīns (augsta blīvuma lipoproteīns): "Labais" holesterīns, kas palīdz savākt  ZBL no asinsrites.

●      Triglicerīdi: Augsts līmenis saistīts ar metabolisko sindromu un sirds slimībām.

●      Kopējais holesterīns: Kombinēts ZBL, ABL un triglicerīdu indikators.

Glikozes metabolisma rādītāji

●      Glikozes līmenis tukšā dūšā: Cukura diabēta vai prediabēta indikators.

●      HbA1c (glikozētais hemoglobīns): Vidējais glikozes līmenis pēdējo 2–3 mēnešu laikā.

 Iekaisuma marķieri

●      C-reaktīvais proteīns (CRP): Norāda uz iekaisuma aktivitāti, kas saistīta ar aterosklerozi.

●      Homocisteīns: Paaugstināts līmenis var norādīt uz endotēlija disfunkciju.

 Koagulācijas un trombozes marķieri

●      D-dimērs: Norāda uz trombotiskiem procesiem.

●      Fibrinogēns: Augsts līmenis saistīts ar paaugstinātu trombozes risku.

 Nieru un aknu funkcijas testi

●      Kreatinīns un GFR (glomerulu filtrācijas ātrums): Novērtē nieru funkciju, jo nieru bojājumi saistīti ar paaugstinātu KVS risku.

●      ALAT/ASAT: Aknu enzīmu līmenis, svarīgi medikamentozās terapijas uzraudzībā.

 Elektrolītu un mikroelementu līdzsvars

●      Kālijs un nātrijs: Elektrolītu līdzsvars būtisks normālai sirds darbībai.

●      Magnijs un kalcijs: Ietekmē sirds ritmu un muskuļu kontrakcijas.

3.     Uzturs  kardiovaskulāro slimību prevencijai

Svarīgākās uzturvielas profilaksei

•       Omega 3

•       Augu steroli un stanoli

•       Polifenoli:

•       - kakao/ tumšā šokolāde

•       - resveratols

•       - kurkumīns

•       - zaļā tēja

•       Likopēns

 

·      Vairāk augļu, mazāk dzīvnieku pārtikas produktu.

·      Piesātinātās TSK <10% no kopējā enerģijas patēriņa, aizstājot ar PUFA un MUFA un ogļhidrātiem no pilngraudiem.

·      Trans nepiesātinātas taukskābes jāsamazina līdz minimumam

·      <5 g sāls dienā

·      30-45 g šķiedrvielas, vēlamas no pilngraudu produktiem

·      200 g augļu dienā ( >2-3 porcijas)

·      200 g dārzeņi dienā ( >2-3 porcijas)

·      Samazināt sarkanās gaļas patēriņu 350 – 500 g nedēļā, pārstrādātu sarkano gaļu izslēgt

·      Zivis 1-2 x nedēļā, īpaši treknās

·      30 g nesālītu riekstu dienā

·      Alkohols ierobežot līdz 100 g nedēļā

·      Jāatsakās no ar cukuru saldinātiem dzērieniem, augļu sulas, bezalkoholiskie dzērieni

Vidusjūras diēta, kas bagātināta ar olīveļļu un riekstiem samazina nozīmīgu kardiovaskulāro notikumu biežumu.

Hipokaloriskās diētas – mērķis samazināt SASS risku veģetārās diētas un hipokaloriskas Vidusjūras diētas ar vietējās pārtikas pieejamības modifikācijām 300 – 500 kcal/d

Diētas ar zemu vai ļoti zemu OH saturu, ar augstu olbaltumvielu daudzumu, dietas, kas koncentrētas uz noteiktām pārtikas grupām, piem., augļu vai dārzeņu palielināšana uzturā, izvairīšanās no rafinētā cukura. Diētas, kas ierobežo enerģijas patēriņu noteiktos laika periodos, piem., divas dienas nedēļā vai noteiktās diennakts stundās.

 

4.     Ateroskleroze

Lipoproteīnu izmaiņas plazmā ir riska faktors aterosklerozei.

Patoģenēze - holesterīna nogulsnēšanās uz artēriju sieniņām. Gandrīz visi lipoproteīni  ir iesaistīti šajā procesā. ZBL ir galvenais izraisītājs, tad seko Remnants jeb atlieku lipoproteīns (holesterīns, kas atrodas ļoti zema blīvuma lipoproteīnos (ĻZBL)), ĻZBL. 

Atroskleroze skar vairākas asinsrites vietas ar izteiktām klīniskām izpausmēm, atkarība no skartās asinsrites vietas: stenokardija un miokarda infarkts, insults un pārejoša smadzeņu išēmija, perifēro asinsvadu slimība.

 

5.     Koronārā sirds slimība

Vadošai nāves iemesls pasaulē. Sirds išēmiskā slimība. Sirds apasiņojošo av sašaurinājums vai slēgšanās – miokarda infarkts, stenokardija, sirds mazspēja un koronarā nave. Svarīgi izvairīties no parmērīgas nātrija lietošanas < 2g/d.

 

6.     Dislipidēmija

Lipoproteīna metabolisma traucējumi – pārprodukcija vai deficīts. Var izpausties kā kopējā holesterīna, zema blīvuma lipoproteīnu un triglicerīdu koncentrācijas paaugstināšanās, ka arī augsta blīvumu lipoproteīnu konc. pazemin. Tā var būt primāra, ko izraisa vienas vai vairakas gēnu mutācijas, (hiperholisterēmija 20-80%, kombinēta hiperholisterēmija un hipertrigliceremija 10%, paaugstinatāts triglicerīdu līmenis 1%, hipoalfalipoproteiēmija 10- 25%, hipoBeta lipoproteēmija 0.01 – 0.1%) sekundāra – pamatslimību vai vides faktoru dēļ. Jāatmet smēķēšana, jāzaudē liekais savars, veselīga pārtika, alkoholu samazināt līdz minimumam, fiziskās aktivitates

 

7.     Arteriālā hipertensija

Definēta ja arteriālā AS mērījums miera stāvoklī 140/190mmHg un vairāk ja tas mērīts ārstniecības iestādē. Pieaugušo populācija sastopamība 30 – 45%, risks AH palielinās līdz ar vecumu, 60 gadu vecuma sasniedzot 60 %. Sāls uzņemšana nedrīkst pārsniegt 6 g /d .

DASH uztura plāns – uztura pieeja hipertensijas pārtraukšanai, lai pazeminātu vai kontrolētu paaugstinātu asinsspiedienu. Šajā diēta uzsvērti partikas prod., kas satur mazāk nātriju, ka arōī produkti , kuri bagāti ar kāliju, magniju un kalciju – uzturvielas, kas palīdz pazemināt AS.

 

8.     Metabolais sindroms

Centrālā aptaukošanās: vidukļa apkārtmērs (cm) vīriešiem ≥ 102;vidukļa apkārtmērs (cm) sievietēm ≥ 88; hipertensija - paaugstināts asinsspiediens ≥ 130/85 mm Hg; dislipidēmija - izmaiņas bioķīmiskajos marķieros asins analīzēs: labā jeb augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīna līmenis ir samazināts, bet triglicerīdu daudzums ir paaugstināts 1.7 mmol; hiperglikēmija - insulīna jutības indekss HOMA-IR ir paaugstināts, aknu funkcionālie testi bieži ir izmainīti.  Paaugstina kardiovaskulāro slimību un diabēta risku. Progresējošas aptaukošanās gad. rekomendē -500 -750 kcal/d vai 1200-1500kcal/d sievietem un 500-1800 kcal/d vīriešiem.

9.     Hroniska sirds mazspēja.

Klīnisks sindroms ar simptomiem un pazīmēm, kas izriet no jebkādiem strukturāliem vai funkcionāliem sirds kambaru piepildīšanas vai asins izsviedes traucējumiem. Visbiežāk izraisa koronārā sirds slimība, īpaši pārciests miokarda infarkts vai nepietiekami kontrolēts paaugstināts asins spiediens. Ir no A-D stadijai, A,B stadija asimptomātiskas. Progresējoša sirds mazspēja – 4 stadija biežāk sastopamās izpausmes ir fiziskās slodzes nepanesamība, netīšs svara zudums, reflektāra tilpuma pārslodze, atkārtotas kambaru aritmijas, hipotensija, nepietiekamas perfūzijas pazīmes. Primārā profilakse svarīga pacientam ar SM risku A stadijā un pirms SM B stadijas.

Lai mazinātu SM simptomus jāizvairās no Na lietošanas. Pacientiem ar simptomātisku SM ierobežot Na uzņemšanu ne vairāk kā 2,0 g/d (<5g sāls), hroniskas SM gadījumā sāls uzņemšana nedrīkst būt < 6g/d, lai nepalielinātu malnutrīcijas attīstības riku.   Pacientiem ar D stadiju ir vislielākais malnutrīcijas risks. Ieteicama DASH diēta.

Ierobežot šķidrumu uzņemšanu 1,5 – 2,0 l/d tikai pacientiem ar progresējošu SM ( D stadija IV klase) vai simptomātiksu vai smagu hiponatriēmiju. ( Na līmenis serumā <120mmol/l)

 

10.  Kardiālā kaheksija

Hroniska sirds mazpēja izraisa daudzas pataloģijas ka izmainītas sirds struktūtras, funkcijas, kas izraisa paaugstinātu intrakardiālo spiedienuun/vai nepietiekamu sirds izsviedi miera stāvoklī un/vai slodzes laikā, kas izraisa sliktu perfūziju dzīvībai svarīgos orgānos. Tas veicina iekaisuma procesus un muskuļu izsīkumu. Klīniski sirds kaheksija izpaužas kā uzturvielu malabsorbcija kuņģa zarnu traktā, anabolisma katabolisma nelīdzsvarotību. Kaheksija ir ķermeņa masas zudums un muskuļu masas zudums. Svara zaudējums >6% pēdējo 6 mēnešu laikā. Sistēmisks iekaisums, svara zudums >5%vai >2% ja sarkopēnija, vai ĶMI<20kg/m²

Šķidrums dialīzes pacientiem = urīns + 500ml

11.Uztura terapija nefroloģijā

 

1. Slāpekļa bilances aprēķini, to praktiska nozīme.

Slāpekļa bilance ļauj saprast, vai pacients saņem pietiekami daudz proteīnu, vai arī viņam ir proteīnu deficīts

●      Uzņemtais slāpekļa daudzums - 1 grama proteīna satur aptuveni 0.16 grami slāpekļa

●      Izdalītais slāpekļa daudzums - Galvenais izdalīšanās veids ir slāpekļa atkritumi urīnā, galvenokārt kā urīnviela. Tāpat neliels daudzums slāpekļa var tikt izdalīts arī ar sviedriem un izkārnījumiem

 

Slāpekļa bilande = uzņemtais slāpeklis - izdalītais slāpeklis

●      Uzņemtais slāpeklis = uzņemtais proteīns (g) × 0.16

●      Izdalītais slāpeklis = slāpekļa daudzums urīnā (g) + mazāka izdalīšanās ar citiem izdalījumiem

 

Pozitīva slāpekļa bilance: Tas norāda, ka pacients uzņem vairāk proteīnu, nekā viņš izdala. Tas ir veselīgā stāvoklī, jo norāda uz organisma spēju izmantot uzņemto proteīnu augšanai un atveseļošanai

Negatīva slāpekļa bilance: Tas norāda, ka pacients izdala vairāk slāpekļa nekā uzņem, kas liecina par proteīnu deficītu vai sliktu uztura uzsūkšanos

Neitrāla slāpekļa bilance: Tas nozīmē, ka uzņemtais proteīns ir vienāds ar izdalīto slāpekli. Tas norāda uz līdzsvarotu stāvokli, kur organisms uztur pašreizējo audu struktūru un funkciju

 

Praktiskā nozīme:

●      Uztura stāvokļa novērtējums - īpaši pacientiem, kuriem ir augsts proteīnu deficīta risks (piemēram, vēža pacientiem vai pacientiem pēc ķirurģiskām operācijām)

●      Uztura terapijas pielāgošana - pievienojot vairāk olbaltumvielu vai lietojot uztura bagātinātājus, lai novērstu proteīnu deficītu

●      Progresijas uzraudzība - uzraudzīt pacienta stāvokļa progresu un novērst malnutricijas un muskuļu masas zuduma attīstību

●      Onkoloģijas pacientiem - uzturēt pozitīvu slāpekļa bilanci pacientiem ar onkoloģiskām slimībām, jo ķīmijterapija, staru terapija un operācijas var veicināt muskuļu un ķermeņa masas zudumu

 

 

 

2. Akūts nieru bojājums un Hroniska nieru slimība, definīcijas un saistība ar malnutrīciju. Diētasīpatnības pacientem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību, t. sk. pacientiem, kas saņem nieru aizstājterapiju.

 

Akūts nieru bojājums ir ātrs nieru funkcijas zudums, kas parasti notiek 48 stundu laikā un var būt dzīvībai bīstams, ja netiek laikus diagnosticēts un ārstēts. Tas var izraisīt olbaltumvielu, elektrolītu un šķidrumu nelīdzsvarotību

●      var veicināt strauju proteīnu zudumu un pārmērīgu šķidruma un elektrolītu izdalīšanos, kas izraisa malnutriciju

●      uztura nepietiekamība var pasliktināt nieru funkciju, jo organismam trūkst nepieciešamo uzturvielu, lai atjaunotu bojātās nieres un normalizētu organisma darbību

●      Uztura terapija:

○      Pieaugušajiem 20 – 25 kcal / kg ķermeņa svara dienā

○      Olbaltumvielu ierobežošana: Sākotnējās fāzēs, kad nieru darbība ir ļoti traucēta, bieži tiek ieteikts samazināt olbaltumvielu uzņemšanu, lai mazinātu urīnvielas līmeni asinīs

○      Elektrolītu līdzsvars: jāuzrauga un jākontrolē nātrija, kālija un kalcija līmenis asinīs

○      Hidratācija: Ja ir šķidruma aizture, šķidruma uzņemšana jāierobežo, taču, ja ir dehidratācija, šķidruma uzņemšana jāpalielina

○      Bieža uzņemšana nelielās porcijās: Ja ir apetītes zudums vai slikta dūša, pacients var ēst biežāk, bet mazākās porcijās

 

 

Hroniska nieru slimība ir ilgstoša nieru darbības pasliktināšanās, kas attīstās pakāpeniski un bieži vien ir saistīta ar hroniskām slimībām, piemēram, diabētu, hipertensiju vai aterosklerozi. HNS ir sadalīta piecos posmos atkarībā no glomerulārās filtrācijas ātruma (GFA), un tās progresēšana var novest līdz nieru mazspējai, kur nepieciešama dialīze vai nieru transplantācija

●      pacientiem ar nieru mazspēju ir ierobežota iespēja sagremot un uzsūkt noteiktus uzturvielas, piemēram, proteīnus

●      nieru darbības traucējumi var novest pie elektrolītu un šķidruma nelīdzsvarotības, kas pasliktina vispārējo uztura stāvokli

●      Uztura terapija:

○      25 – 35 kcal / kg ķermeņa svara dienā

○      Olbaltumvielu ierobežošana: Sākot no HNS 3. posma un progresējot līdz 4. posmam, bieži tiek ieteikts ierobežot olbaltumvielu patēriņu, lai samazinātu urīnvielas un slāpekļa atkritumu veidošanos organismā -  0,6-0,8 g/kg. No visām uzņemtām olbaltumvielām tiek rekomendēts uzņemt vismaz 50-70% ar augstu bioloģisko vērtību (dzīvnieku dabas produkti)

○      Zems nātrija un kālija patēriņš: Ierobežojot nātrija daudzumu, tiek novērsta šķidruma aizture, kas var radīt hipertensiju un tūsku. Tāpat jāuzrauga kālija līmenis, jo nieru slimība var traucēt kālija izdalīšanos

○      Fosfora ierobežošana: Augsts fosfora līmenis var izraisīt kaulu problēmas un kalcija trūkumu

○      D vitamīna piedevas: Pacientiem ar HNS bieži ir zems D vitamīna līmenis

○      Omega 3 taukskābes - 1,3–4 g/d LC n-3 PUFA, lai samazinātu triglicerīdus un ZBL holesterīnu un paaugstinātu ABL līmeni

 

Nieru aizstājterapija (hemodialīze vai peritoneālā dialīze), prasības pēc olbaltumvielām palielinās, jo ir olbaltumvielu zudumi, un dienā nepieciešams uzņemt 1,2- 1,5 g/kg. Savukārt, kas attiecās uz kopējo nepieciešamo enerģijas daudzumu, tad mērķtiecīgi ir uzņemt 30-35 kkal/kg dienā

 

Enerģijas patēriņš - diapazonā no 35 līdz 45 kcal / kg dienā ir saistīts ar labāku slāpekļa līdzsvaru pirmsdialīzes pacientiem

 

Olbaltumvielas:

●      Hospitalizēts pacients ar HNS bez akūtām/kritiskām saslimšanām 0,6 -0,8 g/kg ĶM/d 

●      Hospitalizēts pacients ar HNS un nieru bojājumu ar dialīzi bez akūtām/ kritiskām saslimšanām ≥1,2 g/kg ĶM/d

●      Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS bez akūtām/kritiskām slimībām 0,8–1,0 g/kg ĶM/d

●      Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS, HNS ar akūtu/kritisku slimību bez dialīzes - sākt ar 1 g/kg ĶM/d , un pakāpeniski palielināt līdz 1,3 g/kg ĶM/d

●      1,0 – 1,2 g/ kg svara dienā – HD, PD, kuri ir metaboliski stabili un arī

●      pacientiem ar diabētu

●      Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,3 – 1,5 g/kg ĶM/d

●      Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,5 g/kg ĶM/d līdz 1,7 g/kg ĶM/d

 

3. Uzturvielu mērķi pacientiem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību.

 

ANB pacientiem:

●      25–30 kcal/kg dienā

●      OBV: 1,2–1,5 g/kg dienā (ar dialīzi); ierobežota Na, K un P uzņemšana.

●      Elektrolīti: Ierobežot nātriju, kāliju un fosforu, pielāgojot tos laboratorijas rezultātiem.

 

HNS pacientiem:

●      30-35kcal/kg dienā

●      Zems Na (<2 g dienā), P un K daudzums.

●      OBV daudzums pielāgots stadijai: <0,8 g/kg/dienā progresējošā HNS, augstāks dialīzes pacientiem 1,2-1,5g/kg.

 

 

4. Klīniskās barošanas īpatnības pacientiem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību, t. sk. pacientiem, kas saņem nieru aizstājterapiju.

 

●      Enterāla barošana ir priekšroka (kad iespējams), ja zarnu funkcija saglabāta.

●      Parenterāla barošana nepieciešama smagā malnutrīcijā vai ja enterāla barošana nav iespējama. Fosfora, kālija un nātrija monitorēšana.

●      Dialīzes pacientiem jākompensē OBV zudumi un jāievēro šķidruma ierobežojumi, lai izvairītos no tūskas un hipertensijas.

●      OGH ir jāuzņem pietiekamā daudzumā. Ogļhidrāti arī palīdz uzturēt glikozes līmeni asinīs, kas ir būtiski pacientiem ar nieru bojājumu

●      Akūta nieru bojājuma fāzē, kad nieru filtrējošās spējas ir ļoti traucētas, ieteicams ierobežot olbaltumvielu patēriņu

●      Sākot ar HNS 3. stadiju, olbaltumvielu uzņemšana parasti tiek ierobežota līdz 0.6–0.8 g/kg

●      Pacientiem, kas saņem dialīzi, ir nepieciešama papildu olbaltumvielu uzņemšana, jo dialīzes laikā tiek zaudētas olbaltumvielas - līdz 1.2–1.4 g/kg ķermeņa svara dienā

●      Uzturā jāiekļauj mononepiesātinātie un polinepiesātinātie tauki, kas nāk no avotiem, piemēram, olīveļļas, riekstiem un taukainām zivīm

●      HNS pacientiem bieži ir D vitamīna deficīts, jo nierēm ir traucēta spēja aktivizēt D vitamīnu

 

5. Medikamenti fosforu vielmaiņas korekcijai, to pielietojums.

●      Fosfātu saistītāji - medikamenti, kas darbojas, piesaistot fosforu no pārtikas un novēršot tā uzsūkšanos zarnās, tādējādi samazinot fosfora līmeni asinīs

●      D vitamīna analogi - svarīgs fosfora un kalcija vielmaiņā, un tā deficīts var pasliktināt fosfora metabolismu, veicinot hiperfosfatēmiju un kaulu traucējumus

●      Paratireoīdu hormonu receptoru antagonisti - medikamenti tiek izmantoti, lai regulētu parathormona (PTH) līmeni, kas ir saistīts ar fosfora un kalcija metabolismu

Medikamenti fosforu vielmaiņas korekcijai ir svarīgi, lai novērstu fosfora uzkrāšanos un tās radītos traucējumus organismā. Fosfātu saistītāji, D vitamīna analogi un paratireoīdu hormonu receptoru antagonisti palīdz uzturēt normālu fosfora līmeni, uzlabojot kaulu un minerālu vielmaiņu, kā arī samazinot sirds un asinsvadu problēmu risku pacientiem ar hronisku nieru slimību

 

6. Diēta ar zemu olbaltumvielu saturu, tas loma hroniskas nieru slimības ārstēšanā.

 

Diēta ar zemu olbaltumvielu saturu parasti tiek raksturota ar olbaltumvielu uzņemšanu no 0.6 līdz 0.8 g uz kilogramu ķermeņa svara dienā

 

Diētas ar zemu olbaltumvielu saturu loma HNS ārstēšanā:

●      Samazināt nieru slodzi - Olbaltumvielu sadalīšanās rezultātā veidojas slāpekļa atkritumi (urīnviela, kreatinīns), kurus nierēm ir jāizvada. Ja nieres ir bojātas, to spējas izvadīt šos atkritumus samazinās, kas var veicināt to uzkrāšanos asinīs un pasliktināt nieru slimības progresēšanu

●      Samazināt hiperfiltrāciju un glomerulāro spiedienu - palīdz samazināt glomerulāro filtrāciju, tādējādi samazinot paātrinātu nieru funkcijas pasliktināšanos

●      Uzlabot uztura stāvokli un novērst malnutriciju - efektīva tikai tad, ja tiek nodrošināta pietiekama kaloriju uzņemšana un nepieciešamās uzturvielas (ogļhidrāti, tauki, vitamīni, minerālvielas), lai novērstu muskuļu izsīkumu un citus malnutricijas simptomus

●      Uzlabot kaulu minerālās vielmaiņas traucējumus - Samazinot olbaltumvielu uzņemšanu, tiek arī ierobežota fosfora uzņemšana, kas var palīdzēt samazināt kaulu minerālās vielmaiņas traucējumus un novērst hiperkalciēmiju un hiperfosfatēmiju

 

7. Uztura rekomendācijas pacientiem ar hronisku nieru slimību, t. sk. pielietojot dažādas nieru aizstājterapijas metodes.

 

●      Augstāks OBV daudzums (1,2–1,5 g/kg).

●      Kālija 2-3g un fosfora 0,8-1g ierobežošana.

●      Adekvāts šķidruma patēriņš (urīns+500ml), izvairoties no pārslodzes

Sarkanā un pārstrādātā gaļa ir nelabvēlīgi saistīta ar HNS attīstības risku

Rieksti, piena produkti ar zemu tauku saturu un pākšaugi aizsargā pret HNS attīstību

 

Tādēļ uzturā ir jāierobežo augļu un dārzeņu uzņemšana, ko dienā var uzņemt no divām līdz trim devām (viena deva 60-80 g)

Izvairīties ko kofeīna un alkohola lietošanas, jo var pasliktināt dehidratāciju, jo darbojas kā diurētiskie līdzekļi, kas palielina urīna izdalīšanos

Izvairies no pārmērīgi sālītiem ēdieniem, piemēram, pārstrādātiem produktiem, čipsiem un gataviem ēdieniem, kas satur daudz nātrija

Starp ēdienreizēm var apēst kādas uzkodas, ja jūt nelielu izsalkumu, tas varētu būt – augļi, ogas ar jogurtu; rieksti vai sēklas; maizīte ar šķēli gaļas vai sieru; dažādi augļi vai dārzeņi

No tauku produktiem ieteicams izvēlēties ar augstu nepiesātināto tauku saturu: avokado; rieksti; sēklas; olīveļļa; riekstu sviesti

Izvairīties no piesātinātajiem taukiem un transtaukiem, kas ir sastopami ceptos ēdienos un rūpnieciski apstrādātos produktos

Ogļhidrātu produktus izvēlēties : rīsi; griķi; auzas; kvinoja; makaroni; kukurūzas pārslas

Lietot piena produktus ar samazāku tauku saturu. Dienā vidēji 2-3 porcijas

Izvairīties no augļu un dārzeņu ar augstu kālija saturu, priekšroku dodot zemā kālija produktiem. Lai samazinātu kālija daudzumu produktos, tos gatavojot ieteicams – divkārši vārīt (uzvārīt, noskalot un uzvārīt vēlreiz); mērcēt pirms vārīšanas

Lietot produktus, kas satur D vitamīnu kopā ar kalcija saturošiem produktiem. D vitamīna produkti – zivis, sēnes, piena produkti, olas dzeltenums

 

8. Nierakmeņu slimības definīcija, riska faktori un epidemioloģija. Nierakmeņu veidi, riska faktori (katram nierakemņu tipām atsevišķi).

Nierakmeņu slimība (nefroliātiāze) ir stāvoklis, kurā nierēs veidojas cieti, kristāliskie nogulumi, ko sauc par nierakmeņiem. Šie akmeņi veidojas, kad šķidrums un minerāli nespēj izšķīst pareizi nierēs, izraisot kristālu veidošanos, kas var augt un veidot lielākus akmeņus

Epidemioloģija:

●      Vīrieši ir vairāk pakļauti nierakmeņu slimībai nekā sievietes, jo īpaši vecumā no 20 līdz 50 gadiem. Sievietēm akmeņi parasti veidojas vēlākā vecumā

●      Nierakmeņu slimība ir biežāka siltajos un sausajos reģionos, kur cilvēki vairāk svīst un zaudē šķidrumus

Riska faktori:

●      Dehidratācija - Nepietiekama šķidruma uzņemšana izraisa urīna koncentrēšanos un kristālu veidošanos

●      Diēta - Liela daudzuma sāls, olbaltumvielu (īpaši no dzīvnieku izcelsmes produktiem) un oksalāta bagātu pārtikas produktu uzņemšana

●      Pārmērīga kalcija vai oksalāta uzņemšana

●      Zāles - diurētiķi, kalcija piedevas var veicināt

●      Pamata slimības - Kā cukura diabēts, podagra, hipertensija, iedzimtas metabolisma traucējumi un zarnu slimības

1. Kalcija oksalāta akmeņi

●      Visbiežāk sastopamie nierakmeņu veidi, veido ap 70-80% no visiem nierakmeņiem.

Riska faktori:

●      Paaugstināts kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija).

●      Oksalāta saturoši produkti: Augsta oksalāta saturoši pārtikas produkti, piemēram, spināti, rieksti, šokolāde, tēja.

●      Dehidratācija: Nepietiekams šķidruma uzņemšana palielina oksalāta koncentrāciju urīnā.

●      Metabolisma traucējumi: zarnu trakta slimības, kas palielina oksalāta uzsūkšanos no zarnām.

●      Vitamīna C pārmērīga lietošana: Augsts askorbīnskābes (C vitamīna) daudzums var palielināt oksalātu ražošanu

2. Kalcija fosfāta akmeņi

●      Šie akmeņi veido apmēram 10-15% no nierakmeņiem.

Riska faktori:

○      Paaugstināts kalcija un fosfāta līmenis urīnā.

○      Alkalizējošs urīns: Urīna pH līmeņa paaugstināšanās, ko var veicināt diēta ar augstu sāļu un augļu saturu.

○      Metabolisma traucējumi: Hipoparatireoīdisms, nieru kanāliņu disfunkcija.

○      Liellopu gaļa un piena produkti: Pārmērīgs fosfāta saturošu pārtikas produktu patēriņš.

 

9. Urīna analīzes interpretācija pacienteim ar nierakmeņu slimību, tas saistība ar pacientu diētu.

Urīna pH līmenis

●      Normāls urīna pH ir 4.5 līdz 8.0.

●      Alkalizēts urīns (pH > 7.0) veicina kalcija fosfāta un struvita akmeņu veidošanos, kā arī samazina urātu akmeņu veidošanās risku.

●      Skābs urīns (pH < 6.0) veicina urātu un kalcija oksalāta akmeņu veidošanos.

Saistība ar diētu:

●      Urīna pH palielināšana (alkalizācija): Uzturs, kas bagāts ar augļiem un dārzeņiem (īpaši citroniem, apelsīniem, burkāniem), var palīdzēt palielināt urīna pH, kas samazina urātu un kalcija oksalāta akmeņu veidošanās risku.

●      Urīna pH pazemināšana (skābināšana): Dzīvnieku olbaltumvielas (gaļa, zivis) veicina urīna skābināšanu, kas var veicināt urātu akmeņu veidošanos

Kālija līmenis

●      Paaugstināts kālija līmenis urīnā ir biežāks pacientiem, kas lieto diurētiķus, un tas var veicināt kalcija oksalāta akmeņu veidošanos

Saistība ar diētu:

●      Kālija bagāti pārtikas produkti (piemēram, banāni, apelsīni, kartupeļi) jāierobežo, ja ir paaugstināts kālija līmenis, jo tie var veicināt oksalāta kristālu veidošanos

Kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija)

●      Paaugstināts kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija) ir biežs riska faktors kalcija oksalāta akmeņu veidošanai

​​Saistība ar diētu:

●      Pārāk liels kalcija uzņemšanas apjoms: Kalcija piedevas vai liels daudzums piena produktos var paaugstināt kalcija līmeni urīnā, kas veicina akmeņu veidošanos.

●      Zems kalcija patēriņš: Tomēr jāatceras, ka ļoti zems kalcija uzņemšana uzturā var arī palielināt kalcija oksalāta akmeņu risku, jo tas veicina oksalāta absorbciju zarnās

Urīnskābe urīnā (hiperurikēmija)

●      Paaugstināts urīnskābes līmenis urīnā ir saistīts ar urātu akmeņiem

Saistība ar diētu:

●      Purīni ir organiskas vielas, kas tiek pārstrādātas par urīnskābi un atrodas dzīvnieku olbaltumvielās (gaļa, zivis, jūras veltes). Pārmērīga purīnu uzņemšana var paaugstināt urīnskābes koncentrāciju un veicināt urātu akmeņu veidošanos.

●      Diētas korekcija: Ieteicams ierobežot purīniem bagātus pārtikas produktus (sarkanā gaļa, dzīvnieku iekšas, zivis) un dzert pietiekami daudz šķidruma

 

10. Uztura rekomendācijas pacientiem ar kalcija, oksalātu un urātu saturošiem nierakmeņiem.

 

Kalcija oksolātu

 

●      Samazināt pārtikas produktus, kas ir bagāti ar oksalātiem, piemēram, spinātiem, riekstiem, tēju, bietēm, šokolādi, un dažiem augļiem (piemēram, zemenēm un mellenēm)

●      Uzturā jāiekļauj normāls kalcija daudzums (1200 mg dienā pieaugušajiem) no pārtikas, piemēram, piena produktiem (piens, jogurts, siers), lai samazinātu oksalāta absorbciju zarnās

●      Pietiekams šķidruma patēriņš (vismaz 2-3 litri dienā) ir būtisks, lai atšķaidītu urīnu un novērstu kristālu veidošanos

●      Magnijs palīdz samazināt oksalāta kristālu veidošanos, tāpēc jāpievērš uzmanība tā uzņemšanai ar diētu, iekļaujot produktus kā pilngraudu produktus, riekstus un zaļos dārzeņus

●      Jāizvairās no pārmērīgas C vitamīna lietošanas, jo tas var pārvērsties oksalātā, kas veicina akmeņu veidošanos. C vitamīnu nevajadzētu lietot vairāk par 1000 mg dienā

 

Kalcija fosfāta

 

●      jāievēro diēta, kas bagāta ar augļiem un dārzeņiem (īpaši citrusu augļiem, piemēram, citroniem un apelsīniem), jo šie pārtikas produkti paaugstina urīna pH

●      Jāizvairās no pārmērīga fosfāta daudzuma uzturā. Fosfāti ir atrodami daudzos pārstrādātos pārtikas produktos (piemēram, gaļas konservos, dzīvnieku iekšās un gāzētajos dzērienos), tādēļ tos būtu jāierobežo

●      jāievēro normāls kalcija patēriņš, taču jāpārliecinās, ka kalcijs tiek uzņemts no dabīgiem avotiem (piena produkti, lapu dārzeņi, rieksti), nevis piedevām

●      Pietiekams šķidruma patēriņš (vismaz 2-3 litri dienā), lai novērstu urīna koncentrēšanos, ir ļoti svarīgs, lai samazinātu akmeņu veidošanās risku

 

Urātu

 

●      Samazināt pārtikas produktus, kas satur augstu purīnu līmeni, piemēram, sarkano gaļu, jūras produktus, dzīvnieku iekšas, alkoholu (īpaši alu un vīnu).

●      Alkohola lietošana, it īpaši alus un vīns, ir saistīta ar urātu akmeņu veidošanos. Tādēļ alkohols jāierobežo vai jāizvairās no tā lietošanas

●      uzturā jāiekļauj augļi un dārzeņi, īpaši citrusaugļi un dārzeņi

●      Jāuzņem pietiekami daudz šķidruma (vismaz 2-3 litri dienā), lai atšķaidītu urīnu un samazinātu urīnskābes koncentrāciju

●      Mērens C vitamīna uzņemšana var palīdzēt samazināt urātu akmeņu risku, jo C vitamīns samazina urīnskābes koncentrāciju urīnā. Tomēr jāizvairās no lielām devām (vairāk nekā 1000 mg dienā), jo tas var veicināt oksalāta akmeņu veidošanos

Uztura terapija pulmololoģijā

 

1. Bronhiālā astma

 

Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, kas raksturojas ar iekaisumu un sašaurinājumu elpceļos, kas izraisa atkārtotus elpas trūkuma uzbrukumus, svilpojošu elpošanu, klepu un krūšu sasprindzinājumu. Šī slimība ir saistīta ar paaugstinātu elpceļu jutību pret dažādiem kairinātājiem, kas var izraisīt iekaisumu un bronhu sašaurināšanos

 

2. HOPS

 

Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir progresējoša, hroniska elpceļu slimība, kas raksturojas ar ilgstošu un pastāvīgu elpošanas traucējumu, ko izraisa bronhu sašaurināšanās un plaušu audu bojājums. HOPS galvenokārt ir saistīta ar pastāvīgu un pakāpenisku gaisa plūsmas ierobežojumu, kas apgrūtina gaisa plūsmu uz plaušām un atpakaļ, izraisot elpas trūkumu, klepu un krēpu izdalīšanos

 

3. Cistiskā fibroze

 

Cistiskā fibroze (CF) ir iedzimta ģenētiska slimība, kas ietekmē elpošanas sistēmu, gremošanas traktu un dažādus citus orgānus. Slimība ir saistīta ar izmaiņām gļotās sekrēcijā, kas kļūst bieza un viskoza, radot problēmas normālai orgānu darbībai. Cistiskā fibroze ir viena no visbiežāk sastopamajām smagajām iedzimtajām slimībām, kas galvenokārt ietekmē bērnus un jauniešus, bet cilvēki var dzīvot līdz pieauguša vecuma gadiem, ja viņiem tiek sniegta atbilstoša ārstēšana

 

●      Pacientiem ar cistisko fibrozi bieži tiek nozīmēti aizkuņģa dziedzera fermentu preparāti, lai palīdzētu sagremot pārtiku

●      Pietiekamu daudzumu vitamīnu un minerālvielu, īpaši A, D, E un K vitamīnus

●      Bagāts ar taukiem un kalorijām, lai kompensētu gremošanas problēmas un svara zudumu

 

4. Elpošanas mazspēja

 

Elpošanas mazspēja ir stāvoklis, kad plaušas nespēj nodrošināt pietiekamu skābekļa piegādi asinīs vai efektīvi izvadīt oglekļa dioksīdu, kas ir būtiska organisma dzīvotspējai. Elpošanas mazspēja var būt akūta vai hroniska, un tā var attiekties uz dažādiem plaušu un elpceļu bojājumiem, kas traucē to normālu darbību

 

Uztura terapija:

●      25–30 kcal/kg - Pacientiem ar plaušu slimībām bieži ir palielinātas enerģijas vajadzības (īpaši hroniskā obstruktīvā plaušu slimība (HOPS) vai cistiskā fibroze)

●      OBV - 1,2–1,5 g/kg ķermeņa masas dienā (var būt augstāks, ja ir smaga muskuļu atrofija) - avoti: liesa gaļa, zivis, olas, piena produkti, pākšaugi

●      omega-3 taukskābēm (zivju eļļa, rieksti, linsēklas)

●      Ieteicami pilngraudi, dārzeņi un augļi kā galvenie ogļhidrātu avoti

●      Mazas, biežas ēdienreizes, lai mazinātu diskomfortu

●      Izvairīties no pārtikas, kas var izraisīt alerģiskas reakcijas (piemēram, pārtikas piedevas vai sulfīti)

●      Uzturēt pietiekamu šķidruma daudzumu, lai izvairītos no biezu gļotu veidošanās

 

 

VIDUSJŪRAS DIĒTA (palielināts augļu, dārzeņu, olīveļļas daudzums, veselu graudu patēriņš, regulāra zivju un gaļas uzņemšana)

●      Liels augļu un dārzeņu patēriņš

●      Zems tauku patēriņš un augsts šķiedrvielu patēriņš

●      Vadlīnijas iesaka ierobežot piesātināto tauku uzņemšanu līdz <10% no kopējām kalorijām dienā.

●      Diētas, kurās uzsvars tiek likts uz augļiem, dārzeņiem un veseliem graudiem, vienlaikus mazāk liekot uzsvaru uz gaļas un piena produktiem ar augstu tauku saturu

●      Flavonoīdu uzņemšana var veicināt augļu patēriņa pozitīvo ietekmi uz astmu.

●      Tāpat antioksidanti var samazināt oksidatīvo stresu

●      Palielināts magnija patēriņš ir saistīts ar pozitīvu ietekmi uz astmu.

●      Diēta ar zemu sāls saturu uzlabo plaušu darbību pacientiem ar fiziskās slodzes izraisītu astmu.

●      Šķiedrvielu uzņemšanas ieteicamā dienas deva - sievietēm 25 g/dienā un vīriešiem 38 g/dienā, var potenciāli novērst šo pretiekaisuma iedarbību un uzlabot plaušu funkcijas.

●      D vit deficīts var arī stimulēt iekaisuma reakcijas pret nepatogēnām baktērijām zarnās, tādējādi veicinot astmu.

8.Perioperatīvā uztura terapija

 

 

1.     ERAS koncepts - multidisciplināra pieeja ķirurģisko pacientu aprūpei, kuras mērķis ir samazināt operācijas radīto stresu, paātrināt atveseļošanos un uzlabot pacientu iznākumus

 

ERAS koncepta galvenie principi:

●      Pirmsoperācijas sagatavošana

○      Pacientu izglītošana

○      Uztura stāvokļa izvērtēšana

●      Uztura vadlīnijas

○      Agrīna enterālā barošana un malnutrīcijas riska mazināšana

○      Preoperatīvas ogļhidrātu slodzes ieviešana - samazina insulīna rezistenci

○      Tukšā dūšā perioda samazināšana pirms operācijas - šķidruma uzņemšana līdz 2 stundām pirms anestēzijas

●      Pēcoperācijas aprūpe

○      Ātra enterālās barošanas uzsākšana, lai uzturētu zarnu darbību un mazinātu komplikāciju risku

 

 

2.     Uztures novērtēšana pirms operācijas

 

Uztura stāvoklis jānovērtē pirms un pēc lielām operācijām, lai identificētu pacientus ar malnutrīcijas risku vai tās esamību pietiekama uztura uzņemšana vairāk nekā 14 dienas ir saistīta ar augstāku mirstību un komplikācijām

 

Uztura atbalsts ir ieteicams pacientiem ar malnutrīciju vai tiem, kuriem gaidāma nepietiekama uztura uzņemšana (>50% no vajadzīgās devas) vairāk nekā 7 dienas pirmsoperatīvā periodā

Uztura riski:

●      Svars samazinājies par >10–15% pēdējo 6 mēnešu laikā.

●      Ķermeņa masas indekss (ĶMI) <18.5.

●      Zems albumīna līmenis serumā (<30 g/l), ja nav aknu vai nieru disfunkcijas

OGH uzņemšana  - 800 ml iepriekšējā vakarā un 400 ml 2 stundas pirms anestēzijas

 

3.     Uztura terapija pirms operācijas.

 

Pacientiem ar smagu uztura risku (malnutrīcija, sarkopēnija) uztura terapija jāuzsāk vismaz 7–14 dienas pirms operācijas, pat ja tas nozīmē operācijas aizkavēšanu​

 

Orāli uztura bagātinātāji (ONS) jālieto, ja pacients nespēj uzņemt pietiekamu uztura daudzumu no parastas pārtikas

 

Enterālā barošana ir prioritāra metode, ja vien nav kontrindikāciju (piem., zarnu obstrukcija)

 

Preoperatīva parenterāla barošana ieteicama smagas malnutrīcijas gadījumā, vismaz 7–14 dienas pirms lielām operācijām

 

Ieteicams uzņemt ogļhidrātu šķīdumus (800 ml vakarā pirms operācijas un 400 ml 2 stundas pirms anestēzijas), lai samazinātu insulīna rezistenci un uzlabotu pēcoperācijas atveseļošanos

 

Dzidrus šķidrumus var lietot līdz 2 stundām pirms anestēzijas, cieto pārtiku – līdz 6 stundām

 

 

4.     Uzturs pēc operācijām, kas neskar gremošanas traktu:

 

1)    kardioķirurģija

 

Mērķis

●      Samazināt iekaisumu, atbalstīt sirds un asinsvadu veselību, un veicināt brūču dzīšanu

 

Uztura stratēģijas

●      Barošana - Jāsāk pēc iespējas ātrāk, parasti 24 stundu laikā pēc operācijas

●      Augsts olbaltumvielu saturs - Ieteicams 1,2–1,5 g olbaltumvielu uz ķermeņa masas kilogramu dienā

●      Imūnmodulējošie maisījumi - satur omega-3 taukskābes, arginīnu un antioksidantus, lai mazinātu iekaisumu un uzlabotu imūnsistēmas funkcijas

●      Elektrolītu līdzsvars - Regulāra elektrolītu, piemēram, kālija un magnija, kontrole un papildināšana

 

2)    torakālā ķirurģija

 

Mērķis

●      Veicināt plaušu darbību un novērst infekcijas risku

 

Uztura stratēģijas

●      Barošana - Jāsāk pēc iespējas ātrāk, parasti 24 stundu laikā pēc operācijas

●      Augsts kaloriju un proteīnu daudzums: Enerģijas vajadzības palielinās elpošanas darbības atbalstam

●      Imūnmodulējošie uztura maisījumi ar omega-3 taukskābēm un antioksidantiem var palīdzēt samazināt iekaisumu

●      Šķidruma kontrole: Nepieciešama adekvāta hidratācija, vienlaikus izvairoties no pārhidratācijas

 

 

 

3)    neiroķirurģija

 

Mērķis

●      Uzturēt smadzeņu darbību, kontrolēt iekaisumu un veicināt neironu atveseļošanos

 

Uztura stratēģijas

●      Augsts olbaltumvielu saturs un enerģijas līmenis: Smadzeņu traumu un ķirurģiskas iejaukšanās gadījumos metabolisms paātrinās

●      Antioksidanti: Uzturs bagāts ar E vitamīnu, C vitamīnu un polifenoliem (piemēram, ogas, zaļā tēja)

●      Omega-3 taukskābes: Palīdz uzlabot neironu membrānas integritāti un veicina atveseļošanos

●      Mikroelementu papildināšana: Magnija, cinka un D vitamīna līmeņi ir būtiski jāuzrauga

 

4)    ginekoloģiskās, uroloģiskās operācijas

 

Mērķis

●      Atbalstīt brūču dzīšanu, novērst infekcijas un uzturēt hormonu līdzsvaru

 

Uztura stratēģijas

●      Olbaltumvielas un kalorijas: 1,2–1,5 g olbaltumvielu/kg un pietiekams enerģijas patēriņš (25–30 kcal/kg dienā) ir nepieciešami, lai veicinātu audu atjaunošanos

●      Dzelzs un folskābe: Īpaši svarīgi sievietēm ar ievērojamu asins zudumu

●      Antioksidanti: Palīdz mazināt iekaisumu un uzlabot pēcoperācijas iznākumus

●      Šķidruma kontrole: Adekvāta hidratācija, lai nodrošinātu urīna plūsmu un mazinātu urīnceļu infekciju risku

 

5)    traumatoloģiskās operācijas

 

Mērķis

●      Veicināt kaulu un muskuļu atjaunošanos, samazināt iekaisumu un uzlabot funkcionālās spējas

 

Uztura stratēģijas

●      Augsts olbaltumvielu un kalcija līmenis: Atbalsta kaulu dzīšanu un muskuļu masas uzturēšanu

●      D vitamīns: Kritiski svarīgs kaulu atjaunošanās procesā.

●      Omega-3 taukskābes: Veicina pretiekaisuma iedarbību un palīdz samazināt muskuļu masas zudumu

●      C vitamīns: Stimulē kolagēna sintēzi, kas ir būtiska kaulu un saistaudu atjaunošanai

 

 

 

 

5.     Uzturs pēc operācijas periodā pēc gremošanas trakta operācijām:

 

1)    saaugumu slimība;

 

●      Mazs šķiedrvielu daudzums: Lai mazinātu zarnu noslodzi un novērstu zarnu obstrukcijas risku.

●      Pakāpeniska uztura atjaunošana: Pāreja no šķidra uz pusšķidru un vēlāk uz parastu diētu.

●      Regulāra hidratācija: Lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu zarnu darbību

 

2)    pēc tievās zarnas operācijām;

 

●      Augsta kaloriju un proteīnu diēta: Lai kompensētu samazinātu barības vielu uzsūkšanos.

●      Mikrouzturvielu papildināšana: B12 vitamīns, dzelzs un cinks, jo tievā zarna ir galvenā šo vielu uzsūkšanās vieta.

●      Mazākas un biežākas ēdienreizes: Lai uzlabotu gremošanu un samazinātu diskomfortu.

●      Šķidra un zema šķiedrvielu diēta: Sākotnējā atveseļošanās posmā

●      Ierobežojiet uzturā šķiedrvielas, īpaši nešķ. šķiedrvielas (rupjmaize, putras).

●      12-p.zarnu – kalcijs, Fe, A,B,C,D,E,K

●      Tukšā zarna – Fe, cinks, varš, fosfors, magnijs, A,B,C,D,E,K, folskābe.

●      Līkumainā z – A,D,E,K, B12.

 

3)    pēc resnās zarnas operācijām;

 

●      Šķidra diēta pirmajās dienās: Lai mazinātu zarnu slodzi un atjaunotu gremošanas funkcijas.

●      Zems šķiedrvielu saturs: Pirmajās nedēļās pēc operācijas, lai izvairītos no zarnu kairinājuma.

●      Pievienot probiotikas: Lai atjaunotu zarnu mikrofloru un uzlabotu zarnu veselību

 

4)    pēc taisnās zarnas operācijām;

 

●      Pārejoša šķidra un pusšķidra diēta: Lai mazinātu zarnu kustības intensitāti un novērstu diskomfortu.

●      Izvairīšanās no kairinošiem pārtikas produktiem: Piemēram, pikanta un ļoti taukaina pārtika.

●      Pakāpeniska šķiedrvielu iekļaušana diētā: Lai veicinātu normālu zarnu darbību

 

5)    pēc aizkuņģa dziedzera operācijas;

 

●      Aizkuņģa dziedzeris ražo fermentus, kas šķeļ OBV, taukus, OGH, un izdala tos 12-p zarnā. Tas ražo arī hormonu- insulīnu, kas regulē cukura līmeni asinīs

●      Augsta kaloriju un proteīnu diēta: Lai kompensētu enerģijas un uzturvielu zaudējumus.

●      Zema tauku diēta: Aizkuņģa dziedzera enzīmu trūkums var izraisīt tauku nepanesamību.

●      Fermentu aizstājterapija: Aizkuņģa dziedzera enzīmu preparāti palīdz tauku un barības vielu uzsūkšanai.

●      Vitamīnu papildināšana: Īpaši A, D, E un K vitamīni (taukos šķīstošo)

 

6)    pēc gastrektomijas;

 

●      Biežas un mazākas ēdienreizes: Lai izvairītos no "dumpinga sindroma".

●      Augsts proteīnu un zems cukura saturs: Lai kontrolētu glikozes līmeni un novērstu pēkšņus hipoglikēmijas gadījumus.

●      B12 vitamīna un dzelzs papildināšana: Gļotādas zaudējums samazina šo uzturvielu uzsūkšanos

 

7)    pēc žultspūšļa operācijām;

 

●      Žultspūslis ir neliels orgāns pie aknām, kas uzkrāj šķidrumu- žulti, kas nodrošina taukvielu un taukos šķīstošo vitamīnu šķelšanu un uzsūkšanos. Žults tiek izdalīta tievajā zarnā ēšanas laikā

●      Zems tauku saturs: Lai novērstu diskomfortu un caureju, jo žults plūsma ir mainījusies.

●      Pārtikas produktu testēšana: Noteikt, kuri produkti izraisa gremošanas problēmas.

●      Mazākas, biežākas ēdienreizes: Lai atvieglotu žults plūsmu

 

8)    pēc bariatriskām operācijām;

 

●      Pārejošs uztura režīms: No šķidras uz mīkstu un pēc tam uz parastu pārtiku.

●      Augsts proteīnu saturs: Lai uzturētu muskuļu masu un novērstu proteīnu deficītu.

●      Multivitamīni: A, D, E, K vitamīni, dzelzs, kalcijs un B12 vitamīns jāpapildina visu mūžu.

●      Izvairīšanās no cukurotiem un augstas kalorijas produktiem

 

9)    zarnu divertrikuloze;

 

●      Augsts !!!!  šķiedrvielu daudzums: Lai novērstu aizcietējumus un samazinātu divertikulu komplikāciju risku.

●      Adekvāta šķidruma uzņemšana: Lai nodrošinātu šķiedrvielu efektīvu darbību.

●      Izvairīšanās no apstrādātiem pārtikas produktiem un piesātinātajiem taukiem

 

10) stomas pacientiem.

 

●      Normāls stomas satura daudzums 800-1200ml/diennaktī.

●      Izvairīšanās no gāzu veidojošiem produktiem: Piemēram, pupiņas, kāposti, gāzētie dzērieni.

●      Pakāpeniska pārtikas ieviešana: Lai noteiktu individuālo toleranci pret dažādiem pārtikas produktiem.

●      Bieža un mazu porciju ēšana: Lai samazinātu stomas saturu.

●      Atbilstoša šķidruma uzņemšana: Īpaši pacientiem ar ileostomu, lai novērstu dehidratāciju

 

Perioperatīvā terapija - tests

 

1.        Kuru dzērienu var lietot 2h pirms op. Ābolu sula

 

2.        Kad ir vēlams uzsākt perorālu uztura uzņemšanu pēc KZT op. 24h laikā

 

3.        Kādi ir ar uztura uzņemšanu būtiskākie sarežģījumi pēc galvas/kakla op. Rīšanas traucējumi

 

4.        Kāda uzturviela tiek iekļauta imūnuzturā. Omega-3

 

5.        Kuriem ķirurģiski ārstētiem pacientiem ieteicama uztura novērtēšana pirms op. Visiem

 

6.        Kad ir jāuzsāk perioperatīva uztura terapija pacientiem ar malnutrīciju. 7-14 dienas pirms.

 

7.        Kurš no rādītājiem liecina par augstu malnutrīcijas risku. 10-15% svara zudums 6 mēnešu laikā.

 

8.        Ja vairāk kā 7 dienas pēc op nav iespējams sasniegt nepieciešamo enerģiju enterāli. Papildus parenterāli

 

9.        Kāds ir pēc operācijas ileus pirmie simptomi. Vēdera pūšanās, gāzes.

 

10.  Eras protokola galvenais mērķis. Saglabāt homeostāzi.

 

11.  Pirms apjomīgas abdominālas op ieteicams. Ogļhidrātiem bagāti dzērieni

 

12.  Pacientam ar augstu malnutrīciju ir. Visi

 

13.  Kura atbilde nav pareiza, ogļhidrātiem bagāta uztura un dzēriena lietošana pirms op. Samazina diurēzi.

 

14.  Kā ogļh bagāta ēdiena un dzēriena lietošana pirms op ietekmē organismu. Samazina pirms op diskomfortu un samazina uzturēšanos slimnīcā.

 

15.  Kurš no apgalvojumiem ir patiess. Pēc op periodā medicīniskais papildus uzturs. Var piedāvāt papildus perorālam uzturam.

 

16.  Kāda terapija rekomendējama, ja 5-7 dienu laikā nevar uzsākt enterālu terapiju pacientam ar ileus. Uzsākt parenterālu barošanu.

 

17.  Kādi rādītāji analīzēs ir būtiski perioperatīvajā uztura terapijas laikā. Elektrolīti, glikoze, triglicerīdi.

 

18.  Kuram no faktoriem nav pozitīva ietekme uz brūču dzīšanu. Neliela hiperglikēmija.