OBV (4kcal) - 10-20%

OGH (4 kcal) - 45-60%

TAUKI (9kcal) - 25-30%

ĶMI - svars(kg) : augums (m)2

<18,5 - nepietiekama

18,5-23 - normāla (vai ir pieņemts jau?) 24,9

23-30 - liekā (25-29,9)

30-35 - 1.pakāpes aptaukošanās (34,9)

35-40 - 2.pakāpes aptaukošanās

>40 - 3.pakāpes aptaukošanās

Šķidrums - 30-35ml x kg

Formulas:

PORCIJAS

• Augļi, dārzeņi, ogas - 5 porcijas (puse svaigā veidā)

• Graudaugus (kartupeļi arī) - 4-6 porcijas

• Piena produktus - 2-3 porcijas

• Pākšaugi, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas - 2-3 porcijas dienā

• Zivis vismaz 2x nedēļā

Pusi šķīvja aizpildiet ar dārzeņiem, augļiem vai ogām pēc iespējas dažādākās krāsās;

¼ daļu šķīvja aizpildiet ar graudaugu produktiem (piemēram, maizi, makaroniem, griķiem, grūbām, putraimiem, auzu pārslām) vai kartupeļiem;

¼ daļu šķīvja paredziet olbaltumvielu avotam – gaļai, zivīm, olām, piena produktiem vai pākšaugiem;

Šķīvja vidū var paredzēt vietu nelielai taukvielu porcijai (kvalitatīva augu eļļa, rieksti, sēklas, avokado).

1 porcija graudaugu:

• 1 – 2 šķēles maizes (vieglāka maize, piemēram, kliju maizes 2 šķēles, bet rudzu maize 1 šķēle);

• pusglāze līdz glāze vārītu makaronu, putraimu vai griķu vai citu graudaugu putras;

• viens vidēja lieluma vārīts kartupelis.

Vienas porcijas piena produktu:

• nesaldināts piens vai skābpiena produkts, piemēram, kefīrs, paniņas, bezpiedevu jogurts - viena glāze;

• siers – viena šķēle jeb 30 g;

• biezpiens – 100 g.

Vienas porcijas pākšaugi, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas:

• glāze vārītu pupiņu, lēcu vai citu pākšaugu;

• 80–100 g jeb delnas lieluma novārītas, sautētas, krāsnī ceptas vistas vai tītara, liesas cūkgaļas,liellopa vai citas gaļas;

• 100 –140 g zivs filejas;

• 2 olas

• Sarkano gaļu (t.sk. cūkgaļu, liellopa gaļu, aitas gaļu), kā arī gaļas izstrādājumus iesaka mērenā daudzumā līdz 500 g nedēļā pagatavotā veidā

1.Malnutrīcija un klīniskā barošana

1. Uztures novērtēšana

Uztures novērtēšana ir būtisks process, lai identificētu pacienta uztura stāvokli, noteiktu malnutrīcijas risku un izstrādātu individuālu uztura terapijas plānu. To veido šādi galvenie posmi:

1.1. Uztures novērtēšanas mērķi

• Identificēt uztura deficītu vai pārmērību.

• Noteikt malnutrīcijas riska faktorus.

• Uzraudzīt uztura terapijas efektivitāti.

1.2. Uztures novērtēšanas metodes

1. Antropometriskie mērījumi:

   • Ķermeņa masas indekss (ĶMI): svara (kg) un auguma (m²) attiecība. Norma: 18.5–24.9.

   • Svara izmaiņas: pēdējo nedēļu vai mēnešu laikā.

   • Muskuļu masa: rokas muskuļu apkārtmērs vai bioimpedances analīze.

   • Ķermeņa tauku procentuālais daudzums.

2. Bioķīmiskie marķieri:

   • Seruma albumīns, prealbumīns: proteīnu rezerves.

   • Elektrolīti: nātrijs, kālijs, fosfors.

   • Mikronutrientu līmeņi: dzelzs, cinks, vitamīni (D, B12).

3. Uztura paradumu ievāktie dati:

   • Ikdienas uztura paradumi: pārtikas dienasgrāmata, uztura aptaujas.

   • Enerģijas un uzturvielu uzņemšana, izmantojot uztura kalkulatorus.

   • Alerģijas, nepanesamības un produktu izslēgšana.

4. Malnutrīcijas skrīnings:

   • Skrīninga rīki, piemēram, MUST (Malnutrition Universal Screening Tool) vai NRS-2002 (Nutritional Risk Screening), lai ātri identificētu pacientus ar uztura traucējumiem.

1.3. Malnutrīcijas diagnostikas kritēriji (GLIM kritēriji)

• Fenotipiskie kritēriji:

  • Neparedzēts svara zudums (>5% 6 mēnešos).

  • Zems ĶMI (<18.5 pieaugušajiem; vecākiem cilvēkiem <20).

  • Samazināta muskuļu masa.

• Etioloģiskie kritēriji:

  • Samazināta uztura uzņemšana vai uzsūkšanās.

  • Hroniska slimība ar iekaisumu vai akūts iekaisums.

Diagnoze tiek uzstādīta, ja ir vismaz 1 fenotipisks un 1 etioloģisks kritērijs.

1.4. Novērtēšanas regularitāte

• Ambulatoriem pacientiem: ik 3–6 mēnešiem vai biežāk, ja pastāv malnutrīcijas risks.

• Hospitalizētiem pacientiem: sākotnēji un ik nedēļu.

2. Malnutrīcijas definīcija, aktualitāte, klasifikācija, klīniskā nozīmē. Malnutrīcijas risks, malnutrīcijas skrīnings, diagnostika (GLIM kriteriji);

Malnutrīcija ir stāvoklis, kurā cilvēkam ir nepietiekama vai nesabalansēta uzturvielu uzņemšana, kas negatīvi ietekmē veselību un funkcionalitāti. Tas var būt saistīts ar nepietiekamu enerģijas, proteīnu, vitamīnu vai minerālvielu uzņemšanu vai pārmērību

Aktualitāte

- Līdz 30–50% hospitalizēto pacientu cieš no malnutrīcijas, kas pasliktina ārstēšanās rezultātus un pagarina uzturēšanās ilgumu slimnīcā.

- Vecāka gadagājuma cilvēki ir īpaši pakļauti malnutrīcijas riskam, jo bieži ir samazināta apetīte un uzturvielu uzsūkšanās.

Klasifikācija

- Primārā malnutrīcija:

o Izraisīta uztura trūkumu dēļ (piem., nepietiekama pārtikas pieejamība).

- Sekundārā malnutrīcija:

o Izraisa slimības, kas traucē uzturvielu uzņemšanu, uzsūkšanos vai metabolismu (piem., vēzis, malabsorbcijas sindroms).

- Akūta vai hroniska malnutrīcija:

o Akūta: Strauji attīstās (piem., pēc traumas vai infekcijas).

o Hroniska: Lēni progresējoša (piem., hroniskas slimības dēļ).

Klīniskā nozīme

- Fizioloģiskās sekas: Samazināta imunitāte, muskuļu atrofija, palielināts infekciju risks, ilgāks brūču dzīšanas laiks.

- Funkcionālās sekas: Pasliktināta mobilitāte, nogurums, samazināta dzīves kvalitāte.

- Ietekme uz ārstēšanu: Sliktāki iznākumi operācijām, ilgstoša hospitalizācija un paaugstināts mirstības risks.

2.5. Malnutrīcijas risks

- Malnutrīcijas risku palielina:

o Hroniskas slimības (piem., vēzis, KZS, HOPS).

o Vecums (pāri 65 gadiem).

o Psihoemocionālie faktori (piem., depresija).

o Nepietiekama uztura uzņemšana (mazkaloriju diētas, anoreksija).

2.6. Malnutrīcijas skrīnings

Skrīnings tiek veikts, lai agrīni identificētu pacientus ar malnutrīcijas risku.

Izmantojamie rīki:

- MUST (Malnutrition Universal Screening Tool):

- NRS-2002 (Nutritional Risk Screening):

- Mini Nutritional Assessment (MNA) - Bieži izmanto gados vecākiem cilvēkiem.

2.7. Diagnostika: GLIM kritēriji

Diagnostikai nepieciešami vismaz 1 fenotipisks un 1 etioloģisks kritērijs.

Fenotipiskie kritēriji:

- Neparedzēts svara zudums: >5% 6 mēnešos vai >10% 1 gada laikā.

- Zems ĶMI: Pieaugušajiem <18.5, vecākiem cilvēkiem <20.

- Muskuļu masas zudums (piem., ar bioimpedanci).

Etioloģiskie kritēriji:

- Samazināta uztura uzņemšana vai uzsūkšanās (>50% no enerģijas vajadzībām >1 nedēļu)

- Smaga slimība vai iekaisums (piem., vēzis, infekcijas).

2.8. Diagnostikas process

Anamnēze: Izmaiņas uztura paradumos, apetīte, svara dinamika.

Izmeklējumi: Antropometriskie mērījumi, bioķīmiskie testi, ķermeņa kompozīcija.

Multidisciplināra pieeja: Uztura speciālisti, ārsti un citi veselības aprūpes speciālisti

3. Malnutrīcijas ārstēšanas principi

1. Malnutrīcijas cēloņu novērtēšana un novēršana

• Identificēt malnutrīcijas iemeslus (piemēram, hroniskas slimības, nepietiekamu uztura uzņemšanu, malabsorbcijas traucējumus).

• Novērst vai ārstēt cēloņus, piemēram, infekcijas, kuņģa-zarnu trakta slimības vai psiholoģiskas problēmas (piemēram, depresiju vai ēšanas traucējumus).

2. Pacienta stāvokļa novērtēšana

• Veikt uztura stāvokļa un ķermeņa masas indeksa (ĶMI) analīzi.

• Izvērtēt bioķīmiskos rādītājus (piemēram, albumīna un elektrolītu līmeni asinīs).

• Izvērtēt muskuļu masas un funkcionālos rādītājus.

3. Piemērota uztura terapija

• Orāla uztura uzņemšana: Palielināt uzturvielu uzņemšanu ar sabalansētu uzturu. Piedāvāt ēdienus ar augstu kaloriju un olbaltumvielu saturu.

• Uztura bagātinātāji: Iekļaut vitamīnu un minerālvielu piedevas (piemēram, D vitamīnu, dzelzi, cinku un B grupas vitamīnus).

• Enterālā barošana: Ja orāla barošana nav pietiekama, izmanto enterālo barošanu caur zondi.

• Parenterālā barošana: Smagas malnutrīcijas vai malabsorbcijas gadījumos var būt nepieciešama intravenoza barošana.

4. Pakāpeniska uztura atjaunošana

• Sākotnēji nodrošināt viegli sagremojamus ēdienus un pakāpeniski palielināt kaloriju un uzturvielu daudzumu, lai izvairītos no "refeeding syndrome" (pārlieku straujas barošanas komplikācijām).

5. Multidisciplināra pieeja

• Sadarbība ar ārstiem, dietologiem, psihologiem un fizioterapeitiem, lai nodrošinātu visaptverošu ārstēšanu.

• Pacientiem ar ilgtermiņa hroniskām slimībām nepieciešama regulāra uzraudzība un ārstēšanas plāna pielāgošana.

6. Psiholoģiska un sociāla atbalsta nodrošināšana

• Nodrošināt emocionālu atbalstu, īpaši, ja malnutrīcijas cēlonis ir ēšanas traucējumi vai sociālie faktori (piemēram, nabadzība, vientulība).

• Sadarbība ar sociālajiem dienestiem, ja nepieciešams.

7. Fiziskās aktivitātes veicināšana

• Pakāpeniski iekļaut fiziskās aktivitātes, lai uzlabotu muskuļu masu un funkcionālās spējas, ņemot vērā pacienta fiziskās spējas.

8. Ilgtermiņa monitorings

• Regulāri kontrolēt pacienta uztura stāvokli un ārstēšanas efektivitāti.

• Atkārtoti pielāgot uztura plānu un terapiju atkarībā no progresijas.

4. Disfāgijas diferenciāla diagnostika, uztura rekomendācijas pacientiem ar orofaringeālu un ezofageālu disfāgiju.

Disfāgija ir traucējumi rīšanas procesā, kas var būt orofaringeāla (mutes dobuma un rīkles līmenī) vai ezofageāla (barības vada līmenī). Diferenciāldiagnostika palīdz noteikt precīzu disfāgijas veidu un cēloni.

1. Orofaringeāla disfāgija

Rīšanas grūtības mutes un rīkles fāzē, kad ēdiens vai šķidrums nenokļūst no mutes dobuma barības vadā.

Biežākie cēloņi:

• Neiroloģiskas slimības:

  • Insults

  • Parkinsona slimība

  • Multiplā skleroze

  • Amiotrofā laterālā skleroze (ALS)

  • Smadzeņu traumas

• Muskuļu slimības:

  • Miozīts

  • Miastēnija

• Strukturālas izmaiņas:

  • Audzēji rīkles rajonā

  • Rētu veidošanās pēc staru terapijas

  • Mandeles hipertrofija

Klīniskās pazīmes:

• Grūtības sākt rīšanu

• Aizrīšanās vai klepus ēšanas laikā

• Deguna satura aspirācija

• Balss izmaiņas (mitra vai aizsmakusi balss pēc rīšanas)

• Atkārtotas pneimonijas

2. Ezofageāla disfāgija

Rīšanas traucējumi barības vada līmenī, kad ēdiens iestrēgst vai nevirzās tālāk uz kuņģi.

Biežākie cēloņi:

• Mehāniski obstruktīvi:

  • Barības vada striktūras

  • Audzēji

  • Barības vada divertikuli (piemēram, Cenkera divertikuls)

• Funkcionāli traucējumi:

  • Achalāzija

  • Barības vada spazmas

  • Sistēmiska skleroze

• Ārēji cēloņi:

  • Kompresija no palielinātiem limfmezgliem vai vairogdziedzera

Klīniskās pazīmes:

• Sajūta, ka ēdiens iestrēgst krūtīs vai kaklā

• Sāpes rīšanas laikā (odinofāgija)

• Atkārtota ēdiena regurgitācija

• Dedzināšana aiz krūšu kaula

Disfāgijas diagnostikas pieeja

• Anamnēze: Rīšanas grūtību lokalizācija (kakls vai krūtis), klepus vai aizrīšanās, sāpju raksturs.

• Fiziskā izmeklēšana: Galvas, kakla, un neiroloģiskais novērtējums.

• Instrumentālie izmeklējumi:

  • Video-fluoroskopija (rīšanas tests ar kontrastvielu)

  • Endoskopiskā rīšanas izmeklēšana (FEES)

  • Barības vada manometrija

  • Ezofagogastroduodenoskopija (EGDS)

  • Barības vada rentgens ar kontrastvielu

Uztura rekomendācijas pacientiem ar disfāgiju

1. Vispārējie principi:

• Droša barošanās: Izvairīties no aspirācijas (ēdiena vai šķidruma nokļūšanas elpceļos).

• Konsistences pielāgošana: Ēdienu un šķidrumu konsistence pielāgota atkarībā no rīšanas traucējumu smaguma.

• Biezeņveida zupas, jogurti, krēmveida biezputras

• Ēst lēni un mazām porcijām

• Pēc katras kumosa ieņemt vertikālu stāvokli vismaz 30 minūtes

• Izvairīties no cietiem, drūpošiem un sausiem ēdieniem

• Izvairīties no ļoti cietiem vai šķiedrainiem ēdieniem (piemēram, gaļas šķiedrām, jēliem dārzeņiem).

• Izvairīšanās no kairinošiem produktiem - Pikanti, skābi ēdieni, kofeīns, gāzētie dzērieni

• Pievienot biezinātājus ūdenim, sulām un citām šķidrajām vielām, lai samazinātu aizrīšanās risku

• Nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, pielāgojot konsistenci ar biezinātājiem.

• Individuāla pieeja: Sadarbība ar uztura speciālistu un logopēdu.

2. Orofaringeālas disfāgijas uztura rekomendācijas

• Piemērota ēdiena konsistence:

  • Izvairīties no cietiem, drūpošiem un sausiem ēdieniem.

  • Ieteicams lietot biezenim līdzīgus vai mīkstas konsistences ēdienus.

  • Biezeņveida zupas, jogurti, krēmveida biezputras.

• Biezinātāji šķidrumiem: Pievienot biezinātājus ūdenim, sulām un citām šķidrajām vielām, lai samazinātu aizrīšanās risku.

• Ēšanas tehnika:

  • Ēst lēni un mazām porcijām.

  • Pēc katras kumosa ieņemt vertikālu stāvokli vismaz 30 minūtes.

• Rīšanas vingrinājumi: Logopēda izstrādāti vingrinājumi, lai stiprinātu rīšanas muskuļus.

3. Ezofageālas disfāgijas uztura rekomendācijas

• Konsistences pielāgošana:

  • Ēst labi sakošļojamus un viegli norijamus ēdienus.

  • Izvairīties no ļoti cietiem vai šķiedrainiem ēdieniem (piemēram, gaļas šķiedrām, jēliem dārzeņiem).

• Porciju izmērs:

  • Mazas porcijas, bieža ēšana.

• Ēdienkartes piemēri:

  • Mīkstas konsistences olbaltumvielu avoti (zivs, maltā gaļa, olas).

  • Vārīti dārzeņi, biezeņi, kartupeļu biezenis.

  • Zupas bez lieliem gabaliem.

• Izvairīšanās no kairinošiem produktiem:

  • Pikanti, skābi ēdieni, kofeīns, gāzētie dzērieni.

4. Papildu stratēģijas:

• Hidratācija: Nodrošināt pietiekamu šķidruma uzņemšanu, pielāgojot konsistenci ar biezinātājiem.

• Pozicionēšana: Nodrošināt ēšanas laikā taisnu sēdēšanas pozu, lai mazinātu aspirācijas risku.

• Barošana ar zondi: Smagas disfāgijas gadījumos, kad orāla barošana nav droša.

5. Medicīnisks papildus uzturs, uztura fortifikācija

Medicīnisks papildus uzturs un uztura fortifikācija ir būtiski pasākumi pacientiem, kuriem ar parasto uzturu nepietiek, lai nodrošinātu nepieciešamo kaloriju, olbaltumvielu, vitamīnu un minerālvielu daudzumu. Šīs metodes tiek pielietotas malnutrīcijas, hronisku slimību, pēcoperācijas atveseļošanās un citos klīniskos gadījumos.

Medicīnisks papildus uzturs

Medicīnisks papildus uzturs (MPU) ietver specializētus uztura produktus, kas izstrādāti, lai papildinātu ikdienas uzturu un palīdzētu sasniegt nepieciešamos uzturvielu līmeņus.

Ūdens parasti sastāda ap 70-85 % (80 %) no maisījuma masas, bet sausne veido 15-30 % (20 %).

Ogļhidrāti parasti nodrošina 30-90 % no visas EB enerģētiskās vērtības un sastāda 50-60 % no sausnes masas.

Olbaltums parasti sastāda 15-20 % no sausnes masas un nodrošina EB ar slāpekli.

Tauki veido 25-30 % no sausnes masas un nodrošina EB gan ar enerģētisko vērtību, gan ar neaizvietojamām taukskābēm.

Daļai EB maisījumu var būt pievienotas arī šķiedrvielas (fruktooligosaharīdi, inulīns u. c.), parasti šķiedrvielu maisījums satur gan šķīstošas, gan nešķīstošas šķiedrvielas

Standarta EB maisījumi ir polimēru maisījumi, kas satur vidēji 0,9-1,1 kkal/ml, tie nesatur šķiedrvielas. Standarta maisījumi ir derīgi lielākai daļas pacientu, kam ir indicēta EB

Modificētie standarta EB maisījumi ir polimēru maisījumi, kas var atšķirties pēc kāda no parametriem: šķiedrvielu pievienošana, ūdens apjoma samazināšana vai olbaltumvielu satura palielināšana.

Papildus šķiedrvielu lietošana ir mērķtiecīga pacientiem, kam ir slikta EB maisījuma panesamība, aizcietējumi, caureja un glikozes tolerances traucējumi.

Ūdens apjoma samazināšana padara maisījumu koncentrētāku (parasti 1,5 kkla/mL), tādēļ šādus maisījumus mēdz arī saukt par enerģētiskiem maisījumiem. EB maisījumus ar samazinātu ūdens apjomu parasti izmanto pacientiem, kam ir hiperhidratācija.

EB maisījumi ar paaugstinātu olbaltumvielu saturu parasti tiek izmantoti pacientiem ar izgulējumiem, infekcijām un citos gadījumos, kad palielinās vajadzības pēc olbaltumvielām.

Modificētie standarta EB maisījumi pēc vairākiem parametriem parasti tiek izmantoti slimnīcās, galvenokārt pacientiem intensīvās terapijas un ķirurģijas nodaļās

Slimību specifiskie EB maisījumi parasti tiek izveidoti, lai nodrošinātu vielmaiņu prasības pacientiem ar specifiskām patoloģijām, kas prasa diētas modifikāciju.

EB maisījumi ar zemu glikēmisko indeksu ir piemēroti pacientiem ar cukura diabētu, kam ir grūti panākt mērķa glikēmijas sasniegšanu, kā arī to var lietot intensīvās terapijas pacientiem ar hiperglikēmiju. Parasti šādos maisījumos ir samazināts ogļhidrātu daudzums un tiem ir pievienotas šķiedrvielas.

EB maisījumi ar hidrolizētām olbaltumvielām tiek pielietoti pacientiem, kam ir slikta EB maisījuma tolerance, kā arī pacientiem ar malabsorbcijas sindromu. Tie satur olbaltumvielu hidrolizātus, tajos ir samazināts tauku daudzums, un tie ir bagātināti ar vidēji garās ķēžu taukskābēm.

EB maisījumi aknu mazspējas pacientiem tiek pielietoti pacientiem ar dekompensētu aknu mazspēju ar 3.-4. pakāpes aknu encefalopātiju. Šādos maisījumos ir modificēts olbaltumvielu sastāvs: ir samazināts aromātisko aminoskābju daudzums un ir palielināts sazaroto aminoskābju daudzums. Parasti šie EB maisījumi satur arī šķiedrvielas.

Imūnonutrīcijas EB maisījumi ir bagātināti ar kādu speciālu komponentu, kam piemīt imūnomodulējošās īpašības, piem., arginīns, glutamīns, zivju eļļa u.c. Šādi maisījumi tiek lietoti gadījumos, ja ir jāstimulē dzīšanas un reģenerācijas procesi, piemēram, politrauma, sepse, izgulējumi.

Gadījumā, ja kuņģa atlieku tilpums ir robežās no 250 līdz 500 mL pastāv aspirācijas risks. Šādā gadījumā būtu jāsamazina EB ievadīšanas ātrums vismaz uz pusi (maksimāli līdz 40-50 mL/stundā) un atkārtoti ik pēc 6-8 stundām ir jāveic kuņģa atlieku tilpuma noteikšana. Savukārt, ja kuņģa atlieku tilpums pārsniedz 500 mL ir aspirācijas draudi - EB nav droša un tā ir jāpārtrauc

Uztura fortifikācija

Uztura fortifikācija ir parasto ēdienu uzturvērtības paaugstināšana, pievienojot papildus uzturvielas. Tā ir vienkārša un efektīva metode, lai novērstu uzturvielu trūkumu vai uzlabotu uztura kvalitāti pacientiem ar ierobežotu ēdiena uzņemšanu.

Fortifikācijas metodes:

- Olbaltumvielu fortifikācija:

o Pievienot ēdieniem pulverveida proteīnus (piemēram, sūkalu vai sojas proteīnu).

o Iekļaut uzturā olbaltumvielām bagātus produktus (olas, biezpiens, jogurts).

- Kaloriju palielināšana:

o Pievienot ēdieniem sviestu, augu eļļas, krējumu vai riekstu sviestu.

o Lietot medu vai cukuru enerģijas palielināšanai, ja tas ir pieļaujams.

- Vitamīnu un minerālvielu fortifikācija:

o Pievienot ēdieniem komerciālus vitamīnu un minerālvielu pulverus vai pilienus.

o Fortificēt ar dzelzi, kalciju, D vitamīnu un B grupas vitamīniem.

- Šķidrumu fortifikācija:

o Lietot specializētus biezinātājus, lai uzlabotu konsistenci disfāgijas pacientiem.

o Pievienot uzturvērtību šķidrumiem, piemēram, zupām vai piena dzērieniem.

Kad izmantot medicīnisko uzturu un fortifikāciju:

- Malnutrīcijas risks: Zems ĶMI (<18,5), svara zudums (>10% no ķermeņa svara 3 mēnešu laikā).

- Hroniskas slimības: Vēzis, sirds mazspēja, nieru vai aknu slimības.

- Pēcoperācijas atveseļošanās: Īpaši pēc lielām operācijām vai traumas.

- Gados vecāki cilvēki: Apetītes zudums vai samazināta spēja sagremot parasto uzturu.

Praktiskās pieejas:

1. Individuāls uztura plāns:

o Piemērot uzturu atbilstoši pacienta vajadzībām un slimībai.

2. Konsistence: Nodrošināt drošu konsistenci pacientiem ar rīšanas grūtībām.

3. Regulāra monitorēšana:

o Novērtēt svaru, uztura stāvokli un atveseļošanās progresu.

4. Pacienta izglītošana:

o Izskaidrot fortifikācijas un medicīniskā uztura nozīmīgumu.

o Veicināt līdzestību, lai uztura papildinājumi tiktu regulāri lietoti

6. Enterālā barošana, definīcija, veidi, indikācija un kontrindikācijas

Enterālā barošana ir uzturvielu piegādes metode, kurā barība tiek ievadīta tieši kuņģa-zarnu traktā, apejot parasto ēšanas procesu, bet saglabājot gremošanas un absorbcijas funkcijas. Tā ir ieteicama pacientiem, kuriem ir funkcionējošs kuņģa-zarnu trakts, bet kuri nevar uzņemt pietiekamu uzturu perorāli.

Veidi:

• nazogastrāla zonde (NGZ):

  • EB tiek nozīmēta uz īsāku laika periodu, kas nepārsniedz četras nedēļas

• nazojejunāla zonde (NJZ):

  • EB tiek nozīmēta uz īsāku laika periodu, kas nepārsniedz četras nedēļas

  • gastrostāze, profūza vemšana, augsts aspirācijas risks

• perkutāna endoskopiska gastrostoma (PEG)

  • EB plānotais ilgums pārsniedz četras nedēļas

  • PEG ir jāapmaina ne retāk kā ik pēc 90 dienām

• perkutāna endoskopiska jejunostoma (PEJ):

  • gastrostāze, profūza vemšana, augsts aspirācijas risks

  • PEJ izveide un maiņa notiek tikai endoskopijas kontrolē

  • anamnēzē ir totāla gastrektomija un atkārtotas PEG jejunostomas dislokācijas anamnēzē

Konvencionālā ķirurģiskā gastrostoma/jejunostoma tiek izveidota tikai tad, kad tehniski nav iespējams ieveidot PEG vai PEJ un pacientiem ir indikācijas EB ilgtermiņā

Barošanas ievades veidi:

Bolus barošana:

• stabili, bez pārvietošanas grūtībām, un kas labi panes EB

• izmanto EB šļirci vai gravitācijas sistēmu

• pieaugušajiem visbiežāk ir 250-500 mL; vidēji 4-6x dienā

• pacientiem tikai ar NGZ, PEG vai konvencionālo gastrostomu

Intermitējošā EB:

• noteikts EB tilpums (250-500mL), tikai tas tiek ievadīt ilgākā laika periodā (60-120 minūtēs); vidēji 4-6 dienā, ko atkārto ik pēc 2-4 stundām

• pacientiem tikai ar NGZ, PEG vai konvencionālo gastrostomu

• EB gravitācijas sistēmas, vai nu EB sūkņus

Nepārtraukta EB:

• nozīmēta uz 24 stundu periodu ar nemainīgu ievadīšanas

• ātrumu (parasti 50-150 mL/stundā)

• Pacientiem ar sliktu EB toleranci mēdz ievadīt EB ar ātrumu 10-20 mL/stundā – t. s. minimālā EB - ļoti novājinātiem vai kritiski slimiem pacientiem

• tiek pielietots īslaicīgi

Cikliskā EB:

• līdzīga nepārtrauktai EB, tikai viss nepieciešamais EB tilpums tiek ievadīts īsāka laika periodā (parasti 12-16 stundu laikā)

• stabiliem pacientiem ar sliktu EB toleranci, kā arī pacientiem ar NJZ vai jejunostomu

• var nozīmēt gan kuņģī, gan arī jejunāli

• pielietoti EB sūkņi, bet var arī izmantot EB gravitācijas sistēmas

• ievadīšanas ierīci ir jāskalo ik pēc 4-6 stundām

Vispārējās EB indikācijas:

• Esoša vai nenovēršama malnutrīcija (t. i., ja slimnieks ar parasto uzturu un/vai

papildus medicīnisku uzturu, nespēj nodrošināt savas vielmaiņas vajadzības);

• Sagaidāma nepietiekama uztura (mazāk nekā pusē no nepieciešamās enerģijas

daudzuma) uzņemšana nākamo septiņu dienu laikā.

Speciālās EB indikācijas (biežākās):

• Augsts malnutrīcijas risks (vismaz viens no apakšminētiem kritērijiem), EB ir

jānozīmē 7-14 dienas pirms plānotās operācijas (t. sk. Onkoloģiskiem pacientiem):

• ķermeņa masas samazināšanās par 10% pēdējo sešu mēnešu laikā, 21

  • ĶMI 18,5 kg/m2

  • NRS > 5 punkti vai SGA – C pakāpe,

  • seruma albumīna koncentrācija < 30 g/L (ja nav datu par aknu un/vai nieru mazspēju);

• Totālā EB ir pirmās izvēles ārstēšanas metode bērniem un pusaudžiem ar akūtu aktīvu Krona slimību

• Staru mukozīts pacientiem ar galvas, kakla un krūšu kurvja audzējiem staru terapijas laikā

• Neiroloģiskie pacienti, kam orofaringeālas disfāgijas dēļ ir aspirācijas draudi

Kontrindikācijas

1. Absolūtās:

   • Mehāniska zarnu obstrukcija.

   • Zarnu išēmija.

   • Peritonīts.

   • Smagi zarnu darbības traucējumi (piemēram, ileuss vai smaga malabsorbcija).

2. Relatīvās:

   • Smaga caureja vai vemšana.

   • Akūts pankreatīts (atkarībā no smaguma un tolerances).

   • Pacienta atteikums no enterālās barošanas.

Enterālā barošana ir prioritāra salīdzinājumā ar parenterālo barošanu, jo tā saglabā zarnu funkcijas, mazina komplikāciju risku un ir fizioloģiskāka. To izvēlas atkarībā no pacienta stāvokļa, vajadzībām un iespējamām kontrindikācijām

PAPILDUZTURS P/O

• Sāk ar standartmaisījumu

• Pirmajā dienā kopā uzsāk ar 500ml (ap 500-600kcal) - dalot pa 4reizēm 125ml

ZONDES BAROŠANA

• Sāk ar 500ml lēnu pilināšanu (6h)

• Nākošo devu var palielināt līdz 1000ml

• Maksimālais daudzums, ko diennaktī var ievadīt it 2000ml (optimāli - 1,5l)

• Ar enterālo zondi ievada gravitācijas pilienu veidā 500ml/6-8h; vēlāk 1000ml/6-12h

• Ievadīšana ar barošanas sūkni sāk ar 40ml/h; nākošajā dienā ja viss ok var līdz 60ml/h; maksimālais ir 80ml/h-100ml/h

• Ieteicamais diennakts kcal - 1500kcal

• 4-7dienā jāsasniedz vajadzīgais kcal un OBV

• Sāk ar 30ml/h līdz 80ml/h

7. Parenterālā barošana, definīcija, veidi, indikācija un kontrindikācijas

Parenterālā barošana ir uzturvielu piegādes metode, kurā barības vielas tiek ievadītas tieši asinīs, apejot kuņģa-zarnu traktu. Šī metode tiek izmantota, ja pacienta gremošanas sistēma nav funkcionāla vai nevar tikt noslogota.

Perifērā venozā katetra (PVK)

• uzturs tiek ievadīts caur perifēro vēnu

• lieto īslaicīgi - 1-2 nedēļas

• ja uztura nepieciešamība ir maza

• piemēroti papildus PB

• maisījumu ievadei, kam ir zema osmolaritāte

Centrālā venozā katetra (CVK)

• uzturs tiek ievadīts caur centrālo vēnu (piemēram, subklaviālajā vai jugulārajā)

• Lieto ilglaicīgi - 3-6 mēneši

• ja nepieciešama augsta uzturvielu koncentrācija

• totālās PB nozīmēšanai

• augstas osmolaritātes PB maisījumu ievadei

Nepārtraukta ievade:

• Kritiski slimajiem pacientiem, kā arī uzsākot PB

• ilgtermiņa PB nozīmējama tikai un vienīgi izmantojot PB sūkņi

• nozīmēta uz 24 stundu periodu ar nemainīgu ievadīšanas ātrumu (parasti 50-150 mL/stundā)

Cikliska ievade:

• Uzlabojoties PB tolerancei tiek saīsināts infūzijas laiks

• ievadīts īsākā laika periodā (parasti 12-18 stundu laikā)

• stabiliem pacientiem ar labu PB toleranci

Indikācijas

1. Kuņģa-zarnu trakta nepietiekama darbība:

   • Zarnu obstrukcija.

   • Smaga malabsorbcija (piemēram, īsās zarnas sindroms).

   • Smaga zarnu išēmija vai peritonīts.

   • Zarnu fistulas (ar lielu uztura zudumu).

2. Kuņģa-zarnu trakta funkcionālās nepietiekamības gadījumos:

   • Akūts pankreatīts (smagos gadījumos, kad enterāla barošana nav iespējama).

   • Radiācijas enterīts.

   • Smagi apdegumi vai traumatiski ievainojumi.

3. Smags uztura deficīts, ja enterālā barošana nav iespējama vai nav pietiekama.

Kontrindikācijas

1. Absolūtās:

   • Funkcionējošs un izmantojams kuņģa-zarnu trakts.

   • Pacienta atteikums no procedūras.

   • Nespēja nodrošināt drošu pieeju asinsvadiem.

2. Relatīvās:

   • Sepsis vai aktīva infekcija (palielināts komplikāciju risks).

   • Smaga aknu vai nieru mazspēja (nepieciešama individuāla pielāgošana).

   • Hemodinamiskā nestabilitāte.

Parenterālā barošana ir dzīvības glābšanas metode, taču tā tiek izmantota tikai tad, kad enterālā barošana nav iespējama, jo tai ir augstāks komplikāciju risks (piemēram, infekcijas, tromboze, aknu bojājumi). Nepieciešama regulāra pacienta stāvokļa uzraudzība un barības vielu pielāgošana

8. Prasības pēc uzturvielām intensīvās terapijas pacientiem, to aprēķini

Intensīvās terapijas pacientiem uzturvielu prasības tiek rūpīgi pielāgotas, lai nodrošinātu nepieciešamo enerģiju un substrātus atveseļošanai, novērstu katabolismu un saglabātu organisma funkcijas. Prasības tiek noteiktas individuāli, ņemot vērā pacienta stāvokli, ķermeņa masu, slimības smagumu un metabolisko atbildes reakciju.

Galvenie uzturvielu parametri

1. Enerģija:

   • Vispārējs mērķis: 25–30 kcal/kg ķermeņa masas dienā.

2. Olbaltumvielas (proteīns):

   • Vispārējs mērķis: 1,2–2,0 g/kg ķermeņa masas dienā.

   • Pacientiem ar smagām traumām vai septisko šoku var būt nepieciešami līdz 2,5 g/kg dienā.

3. Ogļhidrāti:

   • 60-70%

4. Tauki (lipīdi):

   • Tauki nodrošina 20–30% no kopējā enerģijas daudzuma, ieskaitot neaizstājamās taukskābes.

5. Šķidruma prasības:

   • 25–35 ml/kg ķermeņa masas dienā (pielāgojot atkarībā no hemodinamiskā stāvokļa, diurēzes, elektrolītu līmeņa un citiem parametriem).

Papildu uzturvielas un mikroelementi

1. Elektrolīti:

   • Nātrijs, kālijs, kalcijs, magnijs, fosfors – tiek pielāgoti, balstoties uz laboratorijas testu rezultātiem.

2. Vitamīni un minerālvielas:

   • Ieteicams nodrošināt atbilstošu vitamīnu (A, C, D, E, K, B grupa) un mikroelementu (cinks, selēns, varš) daudzumu, jo tie ir būtiski brūču dzīšanai, imunitātei un metabolisma procesiem.

3. Glutamīns un omega-3 taukskābes:

   • Var būt noderīgi pacientiem ar smagu stresu vai iekaisumu, lai mazinātu iekaisuma reakcijas un atbalstītu imūnsistēmu

9. Enterālās un parenterālās barošanas aspekti intensīvās terapijas pacientiem

Enterālā barošana: Tā ir pirmās izvēles metode, ja pacienta KZT ir funkcionējošs. Enterālā barošana ir lētāka, vienkāršāka un ar mazāku komplikāciju risku nekā PB.

Parenterālā barošana: To izmanto gadījumos, kad EB nav iespējama vai ir kontrindicēta, piemēram, zarnu obstrukcijas vai smagas malabsorbcijas gadījumos. PB nodrošina nepieciešamās uzturvielas intravenozi, taču tai ir augstāks komplikāciju risks, piemēram, infekcijas un metabolisma traucējumi.

Enterālā barošana (EB)

1. Priekšrocības:

• Samazina infekciju risku, salīdzinot ar parenterālo barošanu (PB).

• Stimulē zarnu funkcijas un imunitāti.

• Mazākas komplikācijas.

2. Rekomendācijas:

• Sākt agrīnu EB 48 stundu laikā pēc uzņemšanas intensīvajā terapijā.

• Izmantot kuņģa barošanu kā standartu; postpiloriska barošana nepieciešama aspirācijas riska gadījumā.

• Izvairīties no pilnas EB pirmās 72 stundas, lai novērstu pārmērīgu uzturu.

3. Indikācijas:

o Pacienti ar smagiem ievainojumiem, insultu, akūtu pankreatītu,

o stabilu šoku

o pēc operācijām.

4. Kontrindikācijas:

o Zarnu obstrukcija,

o išēmija,

o nekontrolēta asiņošana

o augsta aspirācijas riska gadījumi.

Parenterālā barošana (PB)

1. Priekšrocības:

• Nodrošina uzturu, ja EB ir kontrindicēta.

• Lietojama smagi malnutrīcijas pacientiem vai pacientiem ar zarnu trakta disfunkciju.

2. Rekomendācijas:

• PB sākt tikai pēc tam, kad izmēģinātas visas iespējas uzlabot EB toleranci.

• Izvairīties no agrīnas pilnas PB (pirmajās 72 stundās), lai novērstu pārmērīgu uzturu un komplikācijas.

• Ievērot uztura devas, nepārsniedzot enerģijas vajadzības (ap 70%–100% no aprēķinātās vajadzības).

3. Indikācijas:

o Zarnu obstrukcija,

o akūta išēmija,

o zarnu perforācija

o nepietiekama EB.

4. Kontrindikācijas:

o Stabili pacienti ar funkcionējošu gremošanas traktu vai ar riskiem, kas pārsniedz PB ieguvumus.

Kopīgās vadlīnijas intensīvās terapijas pacientiem:

· Enerģijas un olbaltumvielu prasības:

• Enerģija: 20–30 kcal/kg/dienā.

• Olbaltumvielas: 1,2–2,0 g/kg/dienā.

· Izvairīšanās no pārmērīgas uztura: Agrīnā fāzē hipokaloriska uztura pieeja (<70% no enerģijas vajadzības).

· Uzraudzība: Regulāra bioķīmisko parametru kontrole, lai pielāgotu uzturu un novērstu komplikācijas.

10. Barošanas atsākšanas sindroms, atpazīšana un novēršana

Barošanas atsākšanas sindroms (BAS) ir smaga metaboliska reakcija, kas var rasties, uzsākot vai atsākot uztura piegādi smagiem malnutrīcijas vai ilgstoši badā bijušiem pacientiem. Tas ir saistīts ar straujām elektrolītu izmaiņām un insulīna līmeņa paaugstināšanos, kas izraisa potenciāli dzīvībai bīstamus simptomus.

Atpazīšana:

1. Riska faktori:

   • Ķermeņa masas zudums >10–15% pēdējo 3–6 mēnešu laikā.

   • Uztura uzņemšana mazāk par 500 kcal dienā >5 dienas.

   • Hroniska alkoholismā, anoreksijā, hroniskās slimībās (onkoloģija, KZT slimības).

   • Elektrolītu traucējumi (kālijs, fosfors, magnijs - zems).

   • Parasti attīstās pirmajās 4 dienās pēc barošanas atsākšanas.

   • Biežāk pacientiem, kas saņem parenterālu barošanu

2. Klīniskie simptomi:

   • Metaboliski: Hipofosfatēmija, hipokaliēmija, hipomagniēmija, hiperglikēmija.

   • Sirds un asinsvadu: Tahikardija, sirds mazspēja, aritmijas.

   • Elpošanas: Elpošanas mazspēja muskuļu vājuma dēļ.

   • Neiroloģiskie: Krampji, delīrijs, koma.

Novēršana:

• Ja ir zemas seruma elektrolītu (kālijs, fosfors, magnijs) koncentrācijas, tad tās ir jānokoriģē ar parenterāli ievadāmiem šķīdumiem pirms barošanas uzsākšanas.

• Turpmāk ir jānodrošina elektrolītu ievade: kālijs 2-4 mmol/kg/d, fosfors 0,3-0,6 mmol/kg/d un magnijs 0,2 mmol/kg/d.

• Pirms barošanas uzsākšanas nozīmē tiamīnu 240-320 mg, ko ievada vienu reizi dienā pirmo 10 dienu laikā.

• Pacientiem, kam nav augsts barošanas atsākšanas sindroma risks pirmajās divās dienās nozīmē apmēram 50% no aprēķinātā uzturvielu apjoma, turpmāk to pakāpeniski palielinot, līdz ir sasniegts pilns nepieciešamais uzturvielu apjoms divu-četru dienu laikā.

• Savukārt, pacientiem, kam ir augsts barošanas atsākšanas sindroma risks pirmajā dienā nozīmē nepārsniedzot 10 kkal/kg/d. Uzturvielu daudzumu kāpina lēni (vidēji par 5 kkal/kg/d), sasniedzot uzturvielu mērķi ne ātrāk kā četru-septiņu dienu laikā.

• Ļoti smagos gadījumos var apsvērt pirmajā dienā nozīmēt 5 kkal/kg/d.

• Katru dienu ir jākontrolē nieru (kreatinīns un urīnviela) un aknu funkciju rādītāji (ALAT, bilirubīns, sārmainā fosfatāze)

TESTS

1. Kas visprecīzāk definē sarkopēniju? Raksturīgs skeleta, muskuļu masas, spēka un funkciju zudums.

2. Kurš no šiem apgalvojumiem precīzi raksturo sarkopenisko aptaukošanos? Zema muskuļu masa un liela ķermeņa tauku masa.

3. Centrālā, abdominālā aptaukošanās klīniski tiek noteikta…Vidukļa apkārtmēra mērījumā

4. Kas ir barošanas atsākšanas sindroms? Nopietns elektrolītu un šķidruma līdzsvara traucējums cilvēkiem ar malnutrīciju, ja barošana tiek atsākta pārāk agresīvi pēc nepietiekamam uztura uzņemšanas perioda.

5. Kurus no šiem faktoriem neņem vērā uzraugot pacientus ar barošanas atsākšanas sindromu? Hipertensija

6. Kāds ir malnutrīcijas riska skrīninga mērķis? MRS izmanto, nepietiekama uztura risku identificēšanai, ļaujot veikt savlaicīgu iejaukšanos.

7. Kura no šīm metodēm NAV ESPEN ieteiktā skrīninga metode? BIA

8. Kas attiecas uz SGA skrīninga instrumentu?

9. Kāda svarīga info trūkst MUST uztura skrīninga rīkā? Pamat slimības smagums.

10. Viens no sākotnējā NSR 2002 skrīninga parametriem malnutrīcijas riska izvērtēšanai? ĶMI<20.5

11. Kāds ir bioimpidences analīzes vai skenēšanas izmantošanas mērķis svara un ķermeņa kompozīcijas uzraudzībā? Novērtēt beztauku masu un tauku masu.

12. Kurš no šiem apgalvojumiem nav patiess? Ir labs uztures rādītājs.

13. Rokas dinametrija ir muskuļu spēka mērīšanas metode, kura nevar paredzet… traucētu imūnsistēmas darbību

14. Kurš no šiem parametriem nav saistīts ar sliktu uztura stāvokli? Samazināts uzturēšanās laiks slimnīcā.

15. Kurš no šiem apgalvojumiem neatbilst ĶMI? Labi raksturo ķermeņa kompozīciju.

16. Kurš no šiem apgalvojumiem visprecīzāk raksturo malnutrīciju? Malnutrīcija rodas nepietiekama uztura uzņemšanas vai uzsūkšanās dēļ, kas izraisa organisma beztauku masas samazināšanos, fizisko un garīgi f-ju pasliktināšanos, un negatīvi ietekmē slimības klīnisko iznākumu.

17. Izvēlieties vienu. Kaheksiju raksturo svara zudums, samazināts ĶMI, un samazināta muskuļu masa, ko bieži pavada pamata slimības un paaugstināts iekaisums.

18. Slimības izraisīta malnutrīcija BEZ kaheksijas raksturīga: Cilvēkiem ar augšējā gremošanas trakta obstrukciju, disfāgiju, neiroloģiskām slimībā.

19. Mini Nutritional Assessment (MNA) tika izstrādāts, lai diagnosticētu nepietiekamu uzturu. Pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem

9.Uztura terapija onkoloģijā

1. Uzturs onkoloģisko slimību prevencijai

Mērķis

• Uztura mērķis ir samazināt risku saslimt ar vēzi, uzlabot imūnsistēmu un vispārējo veselību.

Ieteikumi

• Augsts augļu un dārzeņu patēriņš: Vismaz 5 porcijas dienā, kas nodrošina antioksidantus, vitamīnus un minerālvielas.

• Zems sarkano gaļas un pārstrādātu gaļas produktu patēriņš: Ierobežot sarkano gaļu un pārstrādātus gaļas produktus, kas var palielināt vēža risku.

• Izvēlieties veselīgus taukus: Omega-3 taukskābes no taukainām zivīm, riekstiem un sēklām.

• Ēdiet pilngraudu produktus: Tie ir bagāti ar šķiedrvielām, kas veicina labu gremošanu un var palīdzēt samazināt vēža risku.

• Samaziniet alkohola patēriņu: Alkohols ir saistīts ar vairākām vēža formām.

2. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķirurģisko ārstēšanu

Mērķis

• Nodrošināt pietiekamu enerģijas un proteīnu daudzumu, lai veicinātu atveseļošanos pēc operācijas, uzlabotu brūču dzīšanu un saglabātu muskuļu masu.

Ieteikumi:

• Augsts proteīnu patēriņš: Uzturā jāiekļauj pietiekami daudz olbaltumvielu, kas nepieciešamas muskuļu saglabāšanai un brūču dzīšanai (>1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā)

• Bagātināt uzturu ar kalorijām: Ja nepieciešams, iekļauj augstākas kaloriju pārtikas produktus, lai palīdzētu atjaunot svaru un novērstu izsīkumu. 25–30 kcal/kg dienā;

• Hidratācija: Būtiska, lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu organisma atveseļošanos.

• Dārzeņi, augļi, pilngraudi un veselīgi tauki: Lai nodrošinātu optimālu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu uzņemšanu

3. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķīmijterapiju

Mērķis

• Samazināt blakusparādības, piemēram, sliktu dūšu, apetītes zudumu un nogurumu, un palīdzēt saglabāt veselīgu ķermeņa svaru un muskuļu masu.

Ieteikumi

• Ēst biežāk, mazākās porcijās: Tas var palīdzēt samazināt sliktu dūšu un saglabāt ēstgribu.

• Augsta kaloriju un proteīnu uzturs: Kad ķīmijterapija izraisa svara zudumu vai samazinātu apetīti, jāizvēlas augstas kalorijas pārtikas produkti, piemēram, rieksti, sēklas, sviests un avokado. 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

• Izvairīties no specifiskiem pārtikas produktiem, kas var pasliktināt blakusparādības: Ķīmijterapija var padarīt mutē sausāku un jutīgāku, tāpēc ir jāizvairās no skābiem, pikantiem un ļoti karstiem ēdieniem.

• Hidratācija: Uzturēt pietiekamu ūdens daudzumu, lai novērstu dehidratāciju.

4. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot staru terapiju

Mērķis

• Uzturēt ķermeņa svaru, novērst svara zudumu un nodrošināt pietiekamu uzturvielu uzņemšanu, lai atbalstītu dziedināšanu un samazinātu staru terapijas blakusparādības.

Ieteikumi

• Augsts kaloriju un proteīnu uzturs: Ja staru terapija izraisa svara zudumu, jāpalielina kaloriju un proteīnu daudzums, lai palīdzētu saglabāt ķermeņa masu. 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

• Vitamīni un minerālvielas: D vitamīns, kalcijs un magnijs ir svarīgi kaulu veselībai, jo staru terapija var vājināt kaulus.

• Izvairīties no pārtikas produktiem, kas var kairināt mutē: Pārtikas produkti, kas var izraisīt sāpes vai kairinājumu mutē un rīklē, būtu jāizvairās no (piemēram, cieti produkti vai skābi ēdieni).

5. Uzturs paliatīviem onkoloģiskajiem pacientiem

Mērķis

• Nodrošināt ērtības un kvalitāti dzīvei, uzlabojot uzturu un novēršot sliktu dūšu, sāpes un citus simptomus.

Ieteikumi

• Ēdiens pēc pacienta vēlmēm: Paliatīvajiem pacientiem bieži ir izteikts apetītes zudums, tāpēc ir svarīgi pielāgot uzturu atbilstoši pacienta vēlmēm un ēstgribai.

• Augstas kaloriju pārtikas produkti: Lai palīdzētu uzturēt svaru, vajadzētu izvēlēties pārtiku, kas ir bagāta ar kalorijām un olbaltumvielām (piemēram, krēmīgas zupas, sviests, rieksti). 25–30 kcal/kg dienā; >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā

• Hidratācija: Jānodrošina pietiekama hidratācija, lai mazinātu dehidratāciju un atbalstītu komfortu.

• Pārtikas bagātinātāji: Ja ēstgriba ir ļoti ierobežota, var apsvērt papildus uztura bagātinātājus vai specializētos uztura dzērienus

Ieteikumi onkoloģiskiem pacientiem

1. Malnutrīcija un uztura stāvokļa izvērtēšana:

• Regulāra novērtēšana: Uztura uzņemšana, svara izmaiņas un ĶMI jānovērtē jau ar vēža diagnozes noteikšanu un jāatkārto atkarībā no pacienta klīniskā stāvokļa stabilitātes​.

• Objektīva izvērtēšana: Pacientiem ar uztura traucējumiem nepieciešama uztura uzņemšanas, muskuļu masas, fiziskās veiktspējas un sistēmiskā iekaisuma analīze​.

2. Enerģijas un uzturvielu prasības:

• Enerģijas vajadzības: Kopējais enerģijas patēriņš (TEE) ir 25–30 kcal/kg dienā, ja nav individuāli mērīts​.

• Olbaltumvielu daudzums: Ieteicams >1–1,5 g olbaltumvielu/kg dienā, lai atbalstītu muskuļu proteīna sintēzi​.

• Vitamīni un minerālvielas: Jāpievieno atbilstoši dienas devām, jāizvairās no lielām devām, ja nav specifisku deficītu​.

3. Uztura terapijas principi:

• Pārtikas uzņemšanas veicināšana: Ieteicami enerģijas un proteīnu bagāti pārtikas produkti un uztura bagātinātāji (ONS), ja uzturs nav pietiekams​.

• Enterālā vai parenterālā barošana (EN/PN): Jāizmanto, ja perorālais uzturs neatbilst prasībām. EN tiek preferēts pār PN, ja vien nav kontrindikāciju​.

• Refeeding sindroms: Uztura atsākšana jāveic lēni, novēršot elektrolītu disbalansu un papildinot vitamīnus (īpaši B1 vitamīnu)​.

4. Specifiski uztura ieteikumi:

• Tauku un ogļhidrātu proporcija: Pacientiem ar insulīna rezistenci ieteicams palielināt tauku īpatsvaru uzturā, lai mazinātu glikēmisko slodzi​.

• Imūnmodulējošie maisījumi: Papildināšana ar omega-3 taukskābēm un arginīnu var uzlabot uztura stāvokli un samazināt pēcoperācijas komplikācijas​.

5. Fiziskās aktivitātes nozīme:

• Regulāra fiziskā aktivitāte palīdz saglabāt muskuļu masu, uzlabot dzīves kvalitāti un mazināt nogurumu​.

• Ieteicama mērena aerobā un spēka treniņu programma, trīs reizes nedēļā​.

6. Īpaši apsvērumi:

• Radioterapijas un ķīmijterapijas laikā: Individuāla uztura plānošana, lai novērstu svara zudumu un uzturētu enerģijas līdzsvaru​.

• Paliatīvā aprūpe: Uztura iejaukšanās tiek balstīta uz pacienta prognozi un dzīves kvalitātes uzlabošanu​

9.Uztura terapija onkoloģijā:

1. Uzturs onkoloģisko slimību prevencijai

2. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķirurģisko ārstēšanu

3. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot ķīmijterapiju

4. Uzturs onkoloģiskajiem pacientiem, saņemot staru terapiju

5. Uzturs paliatīviem onkoloģiskajiem pacientiem

VISPĀRĒJIE PRINCIPI ONKO PACIENTIEM:

· TEE ja netiek mērīta individuāli – līdzīgi kā veseliem individīem 25-30kcal/kg/d netiešā kalorometrija “zelta standarts”

· OBV = vismaz 1 g/kg/d, ja iespējams līdz 1.5 g/kg/d

· Vitamīni un minerālvielas – atbilstoši vispārpieņemtām dnn normām, ja nepastāv kāda specifiska vitamīna/mikroelementa trūkums (Se, Zn utt.)

· Pacientiem ar samazinātu svaru un INSULĪNA REZISTENCI rekomendē palielināt enerģijas daudzumu no TAUKIEM un samazināt uzņemto EE no OGĻHIDRĀTIEM, tādējādi samazinot glikēmisko slodzi traucēta glikozes uzņemšana un oksidācija šūnās, bet nav traucēta tauku metabolizācija un izmantošana kā enerģijas substrāts.

· Uzturs, kas atbilst pacienta vajadzībām fortifikācija ONS, ja nevar sasniegt mērķus (ēd <50% vairāk kā nedēļu, vai tikai 50-75% vairāk par 2 ned.) EN PN

· Tumori, kas skar augšējo KZT – EN
Zarnu mazspēja radiācijas enterīta dēļ, hroniska zarnu obstrukcija, īsās zarnas sindroms, hilotorax (traucēta uzsūkšanās/motalitāte) – PN

· Ja ilgstoši kompromitēta ēšana, risks REFEEDING SINDROMAM Tiamīns (B1) 200-300mg/d, elektrolītu monitorēšana un aizvietošna ja nepieciešams: K (24mmol/kg/d), P (0,3-0,6mmol/kg/d), Mg (0.2-0.4mmol/kg/d)

· Fiziskā aktivitāte – vid. Intensitātes slodze (50-75% no max SF) 3x ned 10-60min + individualizēti spēka treniņi m/masas saglabāšanai

· Var apsvērt GK 1-3 ned. Pacientiem ar vēža izraisītu anoreksiju un īsu dzīvildzi (advenced cancer) – atceroties par blaknēm – m/m samazināšanos, insulīna rezistenci, imunsupresiju u.c. + tāda pati rekomendācija progestīniem (blaknes: trombembolija)

· Pacientiem, kas saņem ķīmijterapiju rekomendē Omega-3 tsk. Substitūciju (apetītes uzlabošana, uzlabo lieso ķermeņa masu + svaru) <5g/d

· Pacientiem ar kuņģa stāzi un aizcietējumiem prokinētiķi Metoclopramids vai Domperidons atceroties par blaknēm – ietekmi uz CNS un ritma traucējumiem

· BCAA, NSPL, THC, Androīdi hormonu subsitucija NEIZMANTO vēža kaheksijas ārstēšanai, nav pietiekami daudz klīnisko datu

· Vēža survivors rekomendē fiziskas aktivitātes ikdienā + uzturēt ĶMI (18.5-25 kg/m2) + sabalansēta diēta – dārzeņi/augļi, pilngraudu produktim izvairīties no piesātinātām tsk., sarkano gaļu, alkohola

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM ĶIRURĢISKU ĀRSTĒŠANU

· VISI pacienti, kuriem tiek veikta paliatīva vai ārstējoša operācija tsk. Arī pac. Ar multimodālu pieeju vai atkārtotu op. ERAS protokols

· Pacientiem ar malnutrīcijas risku, vai kuri jau ir malnutrēti adekvāta uztura th gan slimnīcā, gan ārpus tās

· Augšējā KZT trakta rezakcijas op. pre-operatīvā posmā rekomendē “immunonutrition” arginīns, omega-3, nukleotīdi liquid nutritional supplements

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM STARU TERAPIJU

· Pacienti, kas saņem staru terapiju it sevisķi galvas/kakla/ krūšu/ augšējā KZT – individuāla pieeja un adekvāta uztura nodrošināšana ar/bez ONS mukozīta risks!

· Attīstoties disfāgijai apsverama EN + speciālista konsultācija, kas palīdz saglabāt rīšanas kustības/refleksus

· EN caur NGZ vai PEG, ja mukozīts vai obstruktīvi galvas/kakla/k/kurvja tumori PN kā pēdējais variants ja smaga malabsorbcija (staru terapijas izraistīta nearstējama vemšana, vēdersāpes, caureja), un adekvāta per os/EN nav iespējama

· Probiotikas/glutamīns – nav pietiekami daudz klīnisko datu

REKOMENDĀCIJAS ONKO PACIENTIEM, KAS SAŅEM ĶĪMIJTERAPIJU

· Saņemot ķīmijth un pēc cilmes šūnu transplantācijas rekomendē fiziskas aktivitātes + adekvātu barošanu parasti ievērojams svara zudums pirmajās 40 dienās, tāpēc visi jāskrīnē pirms terapijas uzsākšanas

· a p/o barošanu nevar nodrošināt EN > PN, ja vien nav smags mukozīts, nepārtraukta vemšana, ileuss, smaga malabsorbcija, diareja vai simptomātiska GI graft versus host disease (biežāk pēc allogēnu cilmes šūnu transplantācijas nepieciešama PN)

Pacientiem pēc allogēnu cilmes šūnu transplantācijas “low bacterial diet” nerekomendē ilgāk par 30 dienām (???)

REKOMENDĀCIJAS PALIATĪVIEM ONKO PACIENTIEM

· Rekomendē skrīnēt visus pac. Ar advenced cancer neatkarīgi no paredzētās dzīvildzes;

· Uztura terapija tiek plānota kopā ar pacientu izvērtējot vēlmes, prognozi, riskus un ieguvumus un prognozēto dzīvildzi ja paredzamā dzīvildze ir mēneši/gadi + pac. Ar zemu tumora aktivitāti un iekaisuma reakciju (CRO <10 mg/dl) - uztura terapija jāpielāgo atbilstoši + pacienta vajadzībām, ja dienas/nedēļas – pieejai jābūt pēc iespējas mazinvazīvākai, primāri nodrošinot pacienta psihosociālo labklājību

· Mirstošiem pacientiem visas intervences balstītas, lai nodrošinātu komfortu Parenterāla barošana vai hidratācija netiek rekomendēta, tikai “acute confusional states” – tiek rekomendēta īslaicīga p/o hidratācija, lai izslēgtu dehidratāciju kā iemeslu mirstošiem pacientiem ir termināls hipometabolisms, līdz ar to EE, ko nepieciešams nodrošināt var būt kaitīga un izraisīt metabolu distresu

Uztura terapija gastroenteroloģijā

1. Kuņģa un 12-zarnu slimības

Peptiskās čūlas ir gļotādas bojājumi, kas rodas kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas sienās, un tās var būt saistītas ar iekaisumu un gļotādas bojājumiem. Šīs čūlas var būt dažādas formas:

• Kuņģa čūla – rodas kuņģa gļotādā.

• Divpadsmitpirkstu zarnas čūla – rodas divpadsmitpirkstu zarnā, kas ir tieši aiz kuņģa

• 25-30 kcal/kg

• OGH - 50-60%

• OBV - 1,2g/kg (akūtā); 1,5g/kg (hroniskā)

• Tauki - 25-30%

Gastroezofageālā refluksa slimība (GERD) ir stāvoklis, kad kuņģa saturs, ieskaitot skābi, nonāk barības vadā, radot iekaisumu un gļotādas bojājumus

Kuņģa vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās kuņģa gļotādā. Tā biežums ir samazinājies, taču tas joprojām ir viens no biežākajiem vēža veidiem pasaulē

Duodenīts ir divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, kas bieži rodas pēc kuņģa čūlām vai bakteriālām infekcijām

Kuņģa atonija ir stāvoklis, kad kuņģis zaudē spēju normāli sarauties, kas traucē pārtikas pārvietošanos uz zarnām

Uztura terapija:

• Saudzējošs uzturs - ķīmiski, termiski, mehāniski apstrādāts

• Samazināt piesātinātos taukus

• Samazināt sāls patēriņu

• Samazināt grūti sagremojamus un gāzes veicinošus produktus

• Nelietot konservus

• Ja GERS, tad pēdējā maltīte 2-3h pirms gulēšanas

• Nelietot - šokolādi, kofeīnu, alkoholu, skābus un asus ēdienus

2. Gastroparēze, uztura terapijas iespējamie veidi

Gastroparēze ir stāvoklis, kas raksturojas ar daļēju vai pilnīgu kuņģa kustību traucējumiem, kas noved pie pārtikas lēnas pārvietošanās no kuņģa uz zarnām. Šī slimība var ietekmēt gremošanu un radīt simptomus, kas ietver sāpes vēderā, vēdera uzpūšanos, slikta dūša, vemšanu un sajūtu, ka kuņģis nav iztukšots pēc ēšanas

Uztura terapija:

• Ieteicams ēst mazākas porcijas, bet biežāk – līdz pat 6-7 reizēm dienā, lai novērstu pārslodzi kuņģī

• Pārtikas produkti ar zemu tauku saturu

• Izvairīties no pārmērīgas šķiedrvielu daudzuma, īpaši nešķīsto šķiedru (piemēram, dārzeņi ar cietām ādiņām, graudaugi ar pilngraudu).

• Vieglāk sagremojami pārtikas produkti - banāni, rīsi, ceptas kartupeļi, olbaltumvielu avoti, piemēram, vistas fileja vai zivs

• Lietot šķidrumus starp ēdienreizēm

• Izvairīties no rupjām, smagām vai cietām pārtikas daļām

• Biezeņi vai tvaicēti ēdieni labāk

• Izvairīšanās no kofeīna, alkohola un pikantiem ēdieniem, kas var kairināt kuņģa gļotādu

3. Aizkuņģa dziedzera slimības

Akūts pankreatīts ir straujš aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt smagas sāpes vēderā un nopietnus komplikāciju riskus, piemēram, šoku, nieru mazspēju vai plaušu infekcijas

- Sākotnējā akūtā pankreatīta ārstēšanā ieteicams pilnīgi izvairīties no ēšanas, lai samazinātu aizkuņģa dziedzera aktivitāti

- Kad simptomi mazinās, tiek piedāvāts šķidrs uzturs (buljons, tējas)

- Ievērot zemu tauku diētu, jo tauki palēnina kuņģa iztukšošanos un var pasliktināt pankreatītu

- Ēst mazākas porcijas, bet biežāk (5–6 reizes dienā)

- Diēta, kas bagāta ar viegli sagremojamiem ogļhidrātiem un proteīniem (piemēram, baltā gaļa, zivis, rīsi, makaronu produkti)

Hronisks pankreatīts ir ilgstošs aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt dziedzera iznīcināšanu un tā funkcijas samazināšanos

- pārtiku, kas satur mazāk par 30% no kopējā kaloriju daudzuma taukos

- viegli sagremojamus proteīnus (piemēram, vistas gaļu, zivis)

- aizkuņģa dziedzera enzīmu aizstājējus, lai uzlabotu gremošanu un novērstu malabsorbciju (piemēram, fermentus, kas satur lipāzi, amilāzi un proteāzi)

- Ieteicams ēst biežāk, bet mazākās porcijās

- Izvairīšanās no alkohola un kairinošiem ēdieniem (piemēram, pikantiem, skābiem ēdieniem)

Aizkuņģa dziedzera vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās aizkuņģa dziedzera audos. Tas ir viens no letālākajiem vēža veidiem, jo bieži tiek diagnosticēts vēlīnā stadijā, kad ārstēšana ir mazāk efektīva

- augstākas kaloriju un olbaltumvielu porcijas (piemēram, olas, liesa gaļa, piena produkti)

- Tā kā vēža ārstēšana (ķīmijterapija, staru terapija) var traucēt gremošanu, jālieto viegli sagremojami ēdieni (piemēram, graudaugi, zupas, tvaicētas dārzeņi)

- Bagātiniet uzturu ar antioksidantiem un vitamīniem (piemēram, C vitamīns, E vitamīns, A vitamīns)

4. Celiakija

Celiakija (vai celiakija) ir hroniska autoimūna slimība, kas rodas, ja cilvēka imūnsistēma reaģē pret glutēnu – olbaltumvielu, kas sastopama kviešos, rudziem, miežos un to produktos. Glutēns izraisa iekaisumu un bojājumus tievās zarnas gļotādā, kas traucē normālu gremošanu un uzturvielu uzsūkšanos. Celiakija var radīt daudz dažādus simptomus un izraisīt nopietnas veselības problēmas, ja to neārstē

• jāizvairās no pārtikas, kas satur kviešus, rudzus, miežus un to produktus.

• Tāpat arī glutēns var būt slēpts daudzos produktos (piemēram, pievienots kā stabilizators vai biezinātājs, tāpēc svarīgi pārbaudīt pārtikas produktu sastāvdaļas).

• Dabiski bezglutēna produkti: lietot pārtikas produktus, piemēram, augļi, dārzeņi, gaļa, zivis, pākšaugi, rīsi, kartupeļi un bezglutēna graudi (piemēram, kvinoja, amarants, prosa)

• Izvairīšanās no krusteniskās kontaminācijas: Ja tiek sagatavota pārtika, kas satur glutēnu, un pārtika bez glutēna, ir svarīgi rūpēties, lai tās nekontaminētos savā starpā (piemēram, ar traukiem vai virsmām, kas bijušas saskarē ar glutēnu saturošiem produktiem).

5. Iekaisīgo zarnu slimības - čūlainais kolīts, krona slimība. Slimību iedalījumi pēc smaguma pakāpes un pēc lokalizācijas

Iekaisīgo zarnu slimības (IZS) ir hroniskas gremošanas sistēmas slimības, kuras raksturo pastāvīgs zarnu iekaisums, kas var izraisīt dažādus simptomus, piemēram, sāpes vēderā, caureju, asinis izkārnījumos, un gremošanas traucējumus. Divas galvenās IZS ir čūlainais kolīts un Krona slimība

Čūlainais kolīts ir hroniska slimība, kas izraisa iekaisumu un čūlu veidošanos kolonā (resnajā zarnā). Slimība skar tikai resno zarnu un, parasti, sākas taisnajā zarnā un izplatās uz citām resnās zarnas daļām

Krona slimība ir hroniska iekaisuma slimība, kas var ietekmēt jebkuru zarnu daļu no mutes līdz tūpļam, taču biežāk sastopama tievajās zarnās un resnajā zarnā. Slimība ietekmē visus zarnas slāņus (gļotādu, muskuļu un serozās slāņus), kas var novest pie zarnu sienu sabiezēšanas, rētu veidošanās un zarnu caurlaidības traucējumiem

Smaguma pakāpe ir atkarīga no iekaisuma apmēra, slimības izpausmēm un simptomu intensitātes. Iekaisīgās zarnu slimības tiek klasificētas šādi:

Vieglas formas:

- Nelieli simptomi, piemēram, mazs vēdera uzpūšanās un caureja.

- Mazs asiņu daudzums izkārnījumos vai pat nav.

- Pacientiem ir labi saglabāta ķermeņa masa un vispārējā veselība.

Mērenas formas:

- Vidēji smagi simptomi ar mērenām caurejas epizodēm.

- Asinis izkārnījumos, bet ne smagā daudzumā.

- Iespējams, daži svara zudumi un nogurums.

Smagas formas:

- Intensīvi simptomi, kas var ietvert biežu caureju ar lielu asins daudzumu.

- Smagas vēdera sāpes.

- Smags svara zudums, izsīkums, anēmija.

- Iespējams, komplikācijas, piemēram, zarnu perforācija, asiņošana vai toksiska megakolonija.

Lokalizācija attiecas uz to, kura zarnu daļa tiek skarta slimības gaitā. Iekaisīgās zarnu slimības tiek klasificētas, pamatojoties uz to, kurā gremošanas sistēmas daļā ir novērojams iekaisums.

Čūlainais kolīts:

- Lokalizācija: Skar tikai resno zarnu, un visbiežāk sākas taisnajā zarnā un var izplatīties uz citām resnās zarnas daļām.

- Proksimālais: slimība sākas taisnajā zarnā un izplatās uz augšu.

- Distālā: Slimība ietekmē tikai apakšējo daļu no resnās zarnas.

Krona slimība:

- Lokalizācija: Var skart jebkuru zarnu daļu, bet bieži sastopama tievajās zarnās un resnajā zarnā.

- Segmentāla: Slimība var skart dažādus zarnu segmentus un atstāt veselas zonas starp tiem.

- Perianālā: Krona slimība var ietekmēt arī anālo reģionu (izraisot fistulas, abscesus).

- Iekaisuma raksturs: Sienu sabiezēšana, granulomas un striktūras (sašaurināšanās).

Uztura terapija:

• Jābūt saudzējošam ar augstu kalorāžu (40-50 kcal/kg/d) un OBV daudzumu (1-1,5 g/kg/d)

• Bez šķiedrvielu diēta vai zema šķiedrvielu diēta var būt ieteicama akūtu uzliesmojumu laikā, lai mazinātu zarnu slodzi.

• Uztura papildināšana ar vitamīniem, minerālvielām (piemēram, dzelzs vai B12 vitamīns) un olbaltumvielām, lai kompensētu trūkumu un novērstu malnutriciju

• Saudzējošs uzturs - ķīmiski, termiski, mehāniski apstrādāts

• Samazināt piesātinātos taukus

• IZSLĒGT – ceptus, treknus ēdienus, asas, treknas mērces, konditorejas izstrādājumi, VISU KAS UZPŪŠ – skābēti kāposti, svaigi āboli, burkāni, zirņi, pupas, gāzēti dzērieni, alus, kvass, kūpinājumi

• SAMAZINĀT VĒDERA IZEJU VEICINOŠUS PRODUKTUS – biešu salāti, žāvētas plūmes, graudu maize, termiski/mehāniski neapstrādātus ēdienu

• Samazināt sāls patēriņu

• Samazināt grūti sagremojamus un gāzes veicinošus produktus

6. Kairinātu zarnu sindroms, izpausmes veidi

Kairinātu zarnu sindroms (KZS) ir funkcionāls gremošanas traucējums, kas ietekmē resno zarnu un izpaužas ar vēdera sāpēm un diskomfortu, ko pavada gremošanas traucējumi, piemēram, caureja, aizcietējumi vai abu maiņa. KZS ir hroniska slimība, kas parasti tiek diagnosticēta, kad tiek izslēgtas citas nopietnākas slimības, un tās izpausmes var ievērojami atšķirties katram cilvēkam

1. Kairinātu zarnu sindroms ar dominējošu caureju (IBS-D)

• Simptomi: Pacientiem, kuriem dominē caureja, galvenā sūdzība ir bieža un vaļīga izkārnījumu izdalīšanās (caureja), ko bieži pavada vēdera sāpes vai diskomforts.

• Papildus simptomi:

o Vēdera uzpūšanās.

o Gāzes.

o Slikta dūša.

o Sāpes vēderā, kas parasti mazinās pēc izkārnījumu izdalīšanās.

2. Kairinātu zarnu sindroms ar dominējošu aizcietējumu (IBS-C)

• Simptomi: Šajā formā dominē aizcietējumi, kas nozīmē retas, grūti izdalāmas vai cietas izkārnījumus.

• Papildus simptomi:

o Vēdera diskomforts un sāpes, īpaši pirms vai pēc zarnu kustībām.

o Sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšotas.

o Zarnu gāzes uzkrāšanās un vēdera uzpūšanās.

3. Kairinātu zarnu sindroms ar maiņām starp caureju un aizcietējumiem (IBS-M)

• Simptomi: Pacientiem ar šo veidu ir mainīga izkārnījumu konsistence un biežums. Bieži sastopama gan caureja, gan aizcietējumi dažādos laikos.

• Papildus simptomi

  • Vēdera uzpūšanās.

  • Pārmērīga gāzu uzkrāšanās.

  • Sāpes vēderā, kas mainās atkarībā no zarnu kustības veida.

4. Kairinātu zarnu sindroms ar normālu izkārnījumu frekvenci (IBS-N)

• Simptomi: Šis veids ir retāks un raksturo to, ka pacienti saglabā normālu izkārnījumu frekvenci, taču viņiem ir vēdera sāpes, uzpūšanās un diskomforts.

• Papildus simptomi:

o Sajūta, ka zarnas nav pilnībā iztukšotas.

o Vēdera sāpes, kas mazinās pēc izkārnījumu izdalīšanās.

- Samazināt pārtikas produktus, kas var pasliktināt simptomus, piemēram, taukainu ēdienu, piena produktus (laktāzes nepanesības gadījumā), šķiedrvielas un gāzējošus pārtikas produktus.

- FODMAP diēta: Zemu fermentējamo ogļhidrātu diēta, kas var palīdzēt mazināt simptomus

7. Aknu un žultspūšļa slimības

Aknu un žultspūšļa slimības ir plaša slimību grupa, kas ietver gan aknu darbības traucējumus, gan žultspūšļa problēmas. Šīs slimības var ietekmēt gremošanas sistēmu, metabolisma funkcijas un kopējo veselību. Aknas ir svarīgas, jo tās piedalās dažādos procesos, tostarp detoksikācijā, vielmaiņā un enerģijas uzkrāšanā. Žultspūslis ir atbildīgs par žults uzkrāšanu un tās izdalīšanu, lai palīdzētu sagremot taukus. Problēmas ar aknām un žultspūsli var būt nopietnas, un tās prasa precīzu diagnostiku un ārstēšanu

Aknu ciroze ir hroniska aknu slimība, kas raksturojas ar aknu audu rētu veidošanos, kas galu galā novērš normālu aknu darbību

Hepatīts ir aknu iekaisums, ko var izraisīt vīrusi, alkohols, zāles vai autoimūnas slimības

Aknu vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas sākas aknās. Tas bieži attīstās no aknu cirozes vai hepatīta B vai C vīrusa infekcijas

Nealkoholiskā taukainā aknu slimība (NAFLD) - raksturojas ar tauku uzkrāšanos aknās, kas nav saistīta ar alkohola lietošanu

Žultsakmeņi ir cietas vielas, kas veidojas žultī un var bloķēt žults plūsmu no žultspūšļa

Holecistīts ir žultspūšļa iekaisums, kas bieži ir saistīts ar žultsakmeņiem

Žults ceļu iekaisums ir infekcija, kas var ietekmēt žultsvadus un parasti notiek, ja tie ir bloķēti ar žultsakmeņiem

Žultsvadu vēzis (cholangiocarcinoma) ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās žultsvados

Uztura terapija:

• Zems tauku daudzums

• Uztura bagātināšana ar šķiedrvielām - dārzeņus, pilngraudu produktus, pākšaugus un augļus

• pietiekams olbaltumvielu patēriņš - viegli sagremojamā veidā, piemēram, liesa gaļa, zivis, olas

• Ieteicams ēst 4–6 reizes dienā nelielās porcijās

• ieteicams samazināt sāls lietošanu uzturā un izvairīties no pārstrādātiem produktiem ar augstu nātrija saturu

• Ieteicams samazināt rafinētu cukuru un augstas enerģijas dzērienu patēriņu

8. Cistiskā fibroze. Diētas atšķirības smagas un vieglas gaitas gadījumā

Vieglas cistiskās fibrozes gaita:

• Uztura mērķis: Saglabāt normālu ķermeņa svaru, novērst barības vielu trūkumu, uzturēt normālu enerģijas līmeni un atbalstīt vispārējo veselību.

Diētas iezīmes:

• Kaloriju patēriņš: 25-30 kcal/kg ķermeņa masas.

• Tauki: 35-40% no kopējā enerģijas patēriņa - olīveļļas, riekstiem, avokado un taukainām zivīm

• Olbaltumvielas: 15-20% no kopējā enerģijas patēriņa.

• Šķiedrvielas: Normāls daudzums.

• Aizstājējfermenti: Var būt nepieciešami mēreni, ja aizkuņģa dziedzeris darbojas daļēji.

• pilngraudi, liesa gaļa, zivis, olas un pākšaugi

Smagas cistiskās fibrozes gaita:

• Uztura mērķis: Palielināt kaloriju un barības vielu uzņemšanu, lai novērstu izsīkumu un uzturētu optimālu ķermeņa svaru, kā arī nodrošinātu optimālu barības vielu uzsūkšanos.

Diētas iezīmes:

• Kaloriju patēriņš: 30-40 kcal/kg ķermeņa masas - ieteikti vismaz 120-150% no ieteicamā dienas kaloriju daudzuma

• Tauki: 40-50% no kopējā enerģijas patēriņa.

• Olbaltumvielas: 20-25% no kopējā enerģijas patēriņa - palīdzētu uzturēt muskuļu masu un novērstu izsīkumu. Ieteicams iekļaut augstas kvalitātes proteīnus, piemēram, liesu gaļu, zivis, piena produktus un pākšaugus

• Šķiedrvielas: Augstāks šķiedrvielu daudzums (bet jāuzmanās no vēdera uzpūšanās, kas var būt problēma).

• Aizstājējfermenti: Augsta deva, lai palīdzētu sagremot taukus un olbaltumvielas

• Papildu vitamīni un minerālvielas: Tā kā cistiskā fibroze var traucēt vitamīnu uzsūkšanos, īpaši taukos šķīstošos vitamīnus (A, D, E, K), pacientiem bieži nepieciešami vitamīnu un minerālvielu papildinājumi

9. Malabsorbcija. Cēloņi - slimības un produktu intolerance

Malabsorbcija ir stāvoklis, kad kuņģa-zarnu trakts nevar efektīvi uzsūkt barības vielas no pārtikas, kas noved pie uzturvielu trūkuma. Šis stāvoklis var ietekmēt dažādas barības vielas, piemēram, ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus, vitamīnus un minerālvielas, radot plašu klīnisko simptomu klāstu

Malabsorbcijas cēloņi:

1. Gremošanas traucējumi un zarnu bojājumi:

• Celiakija

• Iekaisīgas zarnu slimības (IBD): Tādas slimības kā čūlainais kolīts un Krona slimība

• Zarnu infekcijas un parazīti: Infekcijas, piemēram, giardioze, disbakterioze vai parazīti

2. Aizkuņģa dziedzera traucējumi:

• hroniska pankreatīta, aizkuņģa dziedzera vēža, cistiskās fibrozes vai diabēta dēļ.

• Aizkuņģa dziedzera vēzis

3. Zarnu operācijas un anatomiskas izmaiņas:

• Zarnu resektācija

• Zarnu divertikuloze un citas struktūras anomālijas

4. Mikroorganismi un parazīti:

• Dažādas zarnu infekcijas un parazīti

5. Tievās zarnas patoloģijas:

• Tievās zarnas limfoma un zarnu audzēji var bojāt tievās zarnas, samazinot tās spēju uzsūkt barības vielas.

• Tievās zarnas disbioze (mikrobioma nelīdzsvarotība) arī var veicināt gremošanas traucējumus un malabsorbciju.

6. Vitamīnu deficīti un traucēta uzsūkšanās:

• D vitamīna deficīts bieži tiek novērots malabsorbcijas gadījumos, jo D vitamīns tiek uzsūkts tievās zarnas daļās, kas ir bojātas.

• B12 vitamīna deficīts var rasties pie zarnu slimībām (piemēram, Krona slimība) vai pēc zarnu operācijām, kas traucē normālu absorbciju.

Produktu intoleraču saistība ar malabsorbciju:

Produktu intolecance ir stāvoklis, kad cilvēka organisms nespēj normāli sagremot vai uzsūkt konkrētus pārtikas produktus, kas var izraisīt kuņģa-zarnu trakta simptomus. Tādas slimības kā laktozes nepanesamība, fruktozes nepanesamība un glutēna nepanesamība ir galvenie piemēri, kas var izraisīt malabsorbcijas simptomus.

1. Laktozes nepanesamība:

• Cēlonis: Samazināts vai pilnīgs laktozes enzīma (laktāzes) trūkums tievajās zarnās.

• Simptomi: Gāzes, vēdera uzpūšanās, caureja pēc piena produktu lietošanas.

• Uzsūkšanās traucējumi: Laktoze netiek pilnīgi sagremota un tiek fermentēta zarnās, kas izraisa gāzu un skābes veidošanos, kā arī ūdens piesaisti zarnās (caureja).

2. Fruktozes nepanesamība:

• Cēlonis: Fruktozes uzsūkšanas traucējumi tievās zarnās.

• Simptomi: Vēdera uzpūšanās, caureja, gāzes veidošanās pēc augļu, medus vai citu fruktozi saturošu produktu lietošanas.

• Uzsūkšanās traucējumi: Fruktoze netiek pilnībā uzsūkta, radot diskomfortu.

3. Glutēna nepanesamība:

• Cēlonis: Celiakija vai neceliakijas glutēna jutība. Celiakija ir autoimūna slimība, kurā imūnsistēma reaģē uz glutēnu, bojājot zarnu gļotādu un samazinot tās spēju uzsūkt barības vielas.

• Simptomi: Vēdera sāpes, caureja, svara zudums, nogurums, anēmija.

• Uzsūkšanās traucējumi: Glutēns iznīcina zarnu villus un samazina uzsūkšanās virsmu, kas noved pie barības vielu deficīta.

10. Zarnu rezekcija, komplikāciju veidi, klīniskās izpausmes

Zarnu rezekcija ir ķirurģiska procedūra, kuras laikā tiek noņemta daļa vai visa zarnu daļa, piemēram, tievās vai resnās zarnas segments. Šī operācija tiek veikta dažādu medicīnisku iemeslu dēļ, tostarp zarnu audzēju, iekaisīgo zarnu slimību (piemēram, Krona slimības vai čūlainā kolīta), divertikulīta, traumu vai citu zarnu patoloģiju ārstēšanai

Zarnu rezekcijas veidi:

• Tievās zarnas rezekcija

• Resnās zarnas rezekcija

• Kolostomija un ileostomija: Ja tiek noņemta liela daļa resnās vai tievās zarnas, pacientam var būt nepieciešama stoma, kurā tiek novadīts izkārnījums caur mākslīgi izveidotu atveri uz ādas.

• Ileorektālā anastomoze: Pēc rezekcijas tievā un resnā zarnā tiek atjaunota saikne, lai atjaunotu zarnu darbību.

Komplikāciju veidi pēc zarnu rezekcijas:

• Malabsorbcija - noņemta daļa tievās zarnas, samazinās tās virsma, kas nepieciešama barības vielu uzsūkšanai, kas var novest pie malabsorbcijas. Tas var ietvert ogļhidrātus, olbaltumvielas, taukus, vitamīnus (īpaši B12 un D vitamīnu) un minerālvielas.

• Zarnu aizsprostojums - rētu veidošanos vai saķeres, kas var kavēt zarnu pārvietošanos, izraisot mehānisku aizsprostojumu.

• Kāju un vēdera tūskas (limfostāze) - traucēt limfātisko cirkulāciju, kas var novest pie šķidruma uzkrāšanās audos.

• Infekcijas - var rasties brūcē vai vēdera dobumā, īpaši, ja ir bojāta zarnu gļotāda.

• Zarnu perforācija - rētas vai infekcijas var novest pie zarnu sienas plīsuma, kas var izraisīt peritonītu (vēdera dobuma iekaisumu).

• Krona slimības vai čūlainā kolīta pasliktināšanās - ja zarnu rezekcija tiek veikta pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām, pastāv risks, ka slimība var pasliktināties vai parādīties jauni iekaisuma perēkļi attālākajos zarnu segmentos.

• Metaboliskas izmaiņas - traucēt normālu gremošanu, kas ietekmē barības vielu uzsūkšanos un var izraisīt ilgtermiņa komplikācijas, piemēram, D vitamīna, B12 vitamīna, folskābes deficītu, kā arī dehidratāciju.

• Dehidratācija - ja tiek noņemta daļa zarnu, kas ir atbildīga par ūdens uzsūkšanu, pastāv risks, ka pacientam attīstīsies dehidratācija.

• Zarnu atjaunošanas problēmas pēc operācijas - pēc zarnu rezekcijas tiek veikta anastomoze (savienojums starp divām zarnu daļām), pastāv risks, ka šī saite var neizdoties vai būt nepilnīga, izraisot noplūdi no zarnām.

Kliniskās izpausmes pēc zarnu rezekcijas:

1. Sāpes vēderā, vemšanu, aizcietējumus un gāzu nesadalīšanu.

2. Caureja vai aizcietējums: Atkarībā no tā, cik lielu zarnu daļu ir noņemta, var novērot caureju vai aizcietējumus, jo zarnu funkcija ir mainījusies.

3. Tūska un šķidruma uzkrāšanās: Bieži sastopama kāju, vēdera vai citas ķermeņa daļas tūska.

4. Vitamīnu un minerālvielu deficīts: Ja tiek noņemta liela zarnu daļa, tas var izraisīt būtiskus traucējumus barības vielu uzsūkšanā, izraisot deficītu.

5. Svara zudums: Pacienti var piedzīvot svara zudumu malabsorbcijas dēļ vai ja zarnu funkcija tiek traucēta pēc operācijas.

11. Zarnu mazspējas definīcija, disganostiskie kritēriji, klasifikācija

Zarnu mazspēja (parasti saukta arī par "zarnu mazspējas sindromu") ir stāvoklis, kurā zarnu funkcija ir nepietiekama, lai nodrošinātu adekvātu uzturvielu uzsūkšanos un ūdens un elektrolītu līdzsvaru organismā. Šis traucējums var būt saistīts ar bojājumiem vai nopietniem traucējumiem zarnu struktūrā un funkcijās, kas var rasties dažādu slimību vai ķirurģisku iejaukšanās rezultātā

Diagnostiskie kritēriji zarnu mazspējai:

Zarnu mazspēja tiek diagnosticēta, ņemot vērā pacienta klīniskos simptomus, laboratoriskos izmeklējumus un, ja nepieciešams, attēldiagnostiku. Galvenie diagnostiskie kritēriji ir:

1. Simptomi:

• Caureja (īpaši ūdeņainā caureja, kas var būt saistīta ar barības vielu neuzsūkšanos),

• Svara zudums (sakarā ar malabsorbciju),

• Vēdera uzpūšanās un sāpes (saistītas ar traucētu zarnu darbību),

• Dehidratācija (saistīta ar šķidruma zudumu no zarnām),

• Malabsorbcija (samazināta barības vielu uzsūkšanās, piemēram, olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu, vitamīnu un minerālvielu trūkums).

2. Laboratoriskie rādītāji:

• Elektrolītu nelīdzsvarotība (nātrija, kālija, kalcija, magnija līmeņa izmaiņas),

• Zems albumīna līmenis (saistīts ar olbaltumvielu malabsorbciju),

• B vitamīnu, folskābes un D vitamīna deficīts (var izraisīt neiroloģiskas vai kaulu slimības pazīmes),

• Zarnu fermentu līmeņi (piemēram, elastāzes līmenis izkārnījumos, kas var liecināt par aizkuņģa dziedzera mazspēju).

Klasifikācija:

1. Pēc etioloģijas:

• Īpašā zarnu mazspēja (vai „tievās zarnas mazspēja”):

  • Attīstās, kad tiek noņemta lielāka daļa tievās zarnas

  • Ir saistīta ar nepietiekamu barības vielu uzsūkšanos un biežāk novēro malabsorbciju.

• Pēc slimības izraisīta zarnu mazspēja:

  • Var būt saistīta ar hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām (Krona slimība, čūlainais kolīts).

  • Zarnu funkcijas traucējumi attīstās pakāpeniski un var būt saistīti ar iekaisuma procesiem un audu bojājumiem.

• Pēc ķirurģiskām sekām:

  • Saistīta ar zarnu daļas noņemšanu vai šķēršļu radīšanu zarnu ceļā zarnu obstrukcija pēc operācijām).

2. Pēc smaguma pakāpes:

• Viegls zarnu mazspējas veids:

  • Sākotnējā fāzē pacientam var būt nelieli simptomi, piemēram, caureja vai nelielas svara izmaiņas.

  • Šajā stadijā zarnu funkcija joprojām ir saglabāta, un pacienti bieži var pielāgoties uztura izmaiņām.

• Vidējs smagums:

  • Pacienti sāk piedzīvot svarīgākus simptomus, piemēram, pastāvīgu vēdera uzpūšanos, sāpes un malabsorbciju.

  • Tie var ciest no elektrolītu nelīdzsvarotības un ir nepieciešama ārstēšana ar uztura bagātinātājiem un citiem terapeitiskiem pasākumiem.

• Smaga zarnu mazspēja:

  • Zarnu funkcija ir būtiski traucēta, pacienti bieži cieš no pastāvīgas caurejas, malabsorbcijas, dehidratācijas un elektrolītu disbalansa.

  • Smagākos gadījumos var būt nepieciešama parenterāla uztura (uzturs intravenozi) nodrošināšana.

3. Pēc lokalizācijas:

• Proksimālā zarnu mazspēja: Saistīta ar tievās zarnas augšējās daļas bojājumiem, kas var ietekmēt barības vielu uzsūkšanos.

• Distālā zarnu mazspēja: Attiecas uz zarnu pēdējām daļām (piemēram, ileum vai resnās zarnas), kas var ietekmēt ūdens un elektrolītu uzsūkšanos, kā arī daļu no barības vielām

6.Cukura diabēts (CD)

1. tipa CD - hroniska autoimūna slimība, kuras gadījumā imūnsistēma kļūdaini iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas, kas ražo insulīnu. Tā rezultātā organisms nespēj regulēt glikozes līmeni asinīs. Šī slimība visbiežāk tiek diagnosticēta bērniem, pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, bet tā var attīstīties jebkurā vecumā

1) epidemioloģija

• 1. tipa cukura diabēts veido aptuveni 5–10% no visiem cukura diabēta gadījumiem

• Aptuvenais globālais saslimstības pieaugums ir 3–4% gadā

• Bieži sākas bērnībā vai pusaudža gados

• Risks saslimt ir augstāks indivīdiem ar pirmās pakāpes radiniekiem, kam ir 1. tipa CD

2) etiopatoģenēze, klīniskā aina

1. tipa CD ir autoimūna slimība, kuras gadījumā organisma imūnsistēma kļūdaini iznīcina aizkuņģa dziedzera beta šūnas

T-limfocītu mediēta imūnreakcija iznīcina beta šūnas, kas ražo insulīnu

Pilnīgs vai gandrīz pilnīgs insulīna deficīts izraisa hiperglikēmiju, jo glikoze nevar iekļūt šūnās

Pazīmes:

• Polidipsija (pastiprinātas slāpes).

• Poliūrija (bieža urinēšana).

• Polifāgija (paaugstināta apetīte).

• Svara zudums, neskatoties uz normālu vai palielinātu apetīti.

• Nogurums un nespēks

• Ātra elpošana, acetona smarža izelpā, slikta dūša, vemšana, apjukums

3) uztura plānošana

• Galvenais mērķis ir precīzi aprēķināt ogļhidrātu daudzumu katrā ēdienreizē, lai noteiktu nepieciešamo insulīna devu

• Priekšroka tiek dota produktiem ar zemu GI (<55), lai novērstu straujas glikozes līmeņa svārstības - pilngraudu produkti, pākšaugi, dārzeņi, rieksti

• Ieteicams ieturēt 3 galvenās ēdienreizes un 2–3 uzkodas dienā

• Ierobežot piesātinātos taukus (treknā gaļa, sviests) un trans-taukus (apstrādāti produkti)

Enerģijas sadalījums:

• Ogļhidrāti: 45–50%.

  • Pilngraudu produkti (rudzu maize, auzu pārslas, brūnie rīsi)

  • Dārzeņi (brokoļi, spināti, burkāni, ziedkāposti).

  • Pākšaugi (lēcas, pupiņas, zirņi).

  • Augļi ar zemu GI (āboli, ogas, citrusaugļi).

• Tauki: 30–35%.

  • Avokado, olīveļļa, rieksti, sēklas, treknās zivis (lasis, makrele)

• Olbaltumvielas: 15–20%.

  • Liesa gaļa (vistas fileja, tītars).

  • Zivis un jūras veltes.

  • Piena produkti ar zemu tauku saturu.

  • Augu olbaltumvielu avoti (soja, tofu)

Uzkodas ar zemu cukura saturu:

• Rieksti un sēklas (nelielos daudzumos).

• Zema tauku satura jogurts.

• Cukura nesaturoši dārzeņu dipi (hummus, avokado).

Izvairīties no:

• Cukurotiem dzērieniem (saldinātās limonādes, sulas).

• Pārstrādātiem un ātrās ēdināšanas produktiem.

• Vienkāršajiem cukuriem (saldumi, kūkas, konfektes).

• Produktiem ar augstu trans-tauku saturu

4) maizes vienība

Mērīšanas vienība, kas tiek izmantota, lai novērtētu ogļhidrātu daudzumu pārtikas produktos, kas ietekmē glikozes līmeni asinīs

1 maizes vienība (ME): 12–15 g ogļhidrātu. Standarta insulīna-bolusa attiecība ir apmēram 1 vienība ātras darbības insulīna uz 10–15 g ogļhidrātu, bet tā jāpielāgo individuāli

Šis ogļhidrātu daudzums palielina glikozes līmeni asinīs par aptuveni 2 mmol/L un prasa 1–2 insulīna vienības, lai normalizētu cukura līmeni

Maize - 25 g (aptuveni 1 šķēle standarta rudzu vai kviešu maizes)

Graudaugi - 2 ēdamkarotes vārītu griķu, auzu vai rīsu

Kartupeļi - 70–80 g vārītu kartupeļu (1 neliels kartupelis)

Piena produkti - 250 ml piena vai kefīra

Augļi - 1 mazs ābols (~100 g)

5) mērķa glikēmija

6) hiper- un hipoglikēmijas koriģēšana

Hiperglikēmija ir stāvoklis, kad glikozes līmenis asinīs pārsniedz mērķa robežas, parasti >10 mmol/L.

• Izmantojiet ātras darbības insulīnu, lai samazinātu glikozes līmeni

• Dzeriet daudz ūdens vai nesaldinātus dzērienus, lai novērstu dehidratāciju un palīdzētu izvadīt lieko cukuru caur nierēm

• Kamēr glikoze nav samazinājusies, nelietojiet pārtiku ar augstu ogļhidrātu saturu

Hipoglikēmija ir stāvoklis, kad glikozes līmenis asinīs ir <3.9 mmol/L

• Uzņemiet 15 g ātras darbības ogļhidrātu:

  • 3–4 glikozes tabletes.

  • 150 ml augļu sulas.

  • 1 ēdamkarote cukura vai medus.

  • 6–7 cietie konfektes (bez šokolādes pārklājuma)

• Pagaidiet 15 minūtes, tad pārbaudiet glikozes līmeni asinīs

• Kad glikozes līmenis stabilizējas, uzņemiet maltīti vai uzkodu, kas satur sarežģītākus ogļhidrātus un olbaltumvielas (piemēram, pilngraudu maizes šķēle ar sieru)

• Ja pacients nespēj uzņemt ēdienu vai ir bezsamaņā - ievadiet glikagona injekciju (ja pieejams)

2.tipa CD - slimība ir hroniska un saistīta ar traucētu glikozes metabolismu, ko izraisa insulīna rezistence un/vai insulīna sekrēcijas nepietiekamība

1 ) epidemioloģija

• Pieaug visā pasaulē, īpaši attīstītajās un jaunattīstības valstīs

• Liekais svars un aptaukošanās (īpaši viscerāla tauku uzkrāšanās).

• Mazkustīgs dzīvesveids.

• Neveselīgi ēšanas paradumi (diētas ar augstu cukuru un tauku saturu)

• Ģimenes anamnēzē diabēts.

• Vecums virs 45 gadiem (bet pēdējos gados saslimšana novērota arī jauniešiem)

2) etiopatoģenēze, klīniskā aina

Insulīna rezistence:

• Mērķa šūnas (muskuļos, aknās un taukaudos) zaudē jutību pret insulīnu, kā rezultātā glikoze neieplūst šūnās.

• Aknās paaugstinās glikozes ražošana, jo insulīns to pietiekami nenomāc

Insulīna sekrēcijas traucējumi:

• Aizkuņģa dziedzera β-šūnas nespēj saražot pietiekami daudz insulīna, lai kompensētu insulīna rezistenci

Tipiski simptomi (paaugstinātas glikozes dēļ):

• Sākuma stadijā (asimptomātiska)

• Poliūrija (bieža urinēšana).

• Polidipsija (pastiprinātas slāpes).

• Polifāgija (pastiprināta ēstgriba).

• Nogurums un miegainība.

• Neskaidra redze

3) uztura terapija, biežākās problēmas, to risinājumi

Ja pacients ir aptaukojies, svara samazināšana var uzlabot insulīna jutību un samazināt nepieciešamību pēc medikamentiem

Ieteicams izvēlēties kompleksus ogļhidrātus (pilngraudu produkti, dārzeņi, pākšaugi), kas lēnāk paaugstina glikozes līmeni asinīs, salīdzinot ar vienkāršiem ogļhidrātiem (cukuriem un rafinētiem produktiem)

Ierobežot piesātināto tauku patēriņu (sarkanā gaļa, pilnpiena produkti) un aizstāt tos ar mononepiesātinātajiem un polinepiesātinātajiem taukiem (olīveļļa, avokado, rieksti, zivju eļļa)

Pilnīgi jāizvairās no trans-taukiem (sviestmaizes margarīns, cepti izstrādājumi)

Uztura plānā jābūt pietiekamam olbaltumvielu daudzumam (mājas gaļa, zivis, pākšaugi, zemu tauku saturu piena produkti)

Ierobežot sāls uzņemšanu (zem 5-6 g dienā), lai samazinātu hipertensijas risku

Ierobežot alkohola patēriņu un cukuroto dzērienu lietošanu, kas var paaugstināt glikozes līmeni asinīs

Problēmas:

• Pārmērīga insulīna vai cukura līmeni pazeminošu zāļu lietošana kopā ar nepietiekamu ogļhidrātu uzņemšanu var novest pie hipoglikēmijas

  • Nodrošināt, ka ogļhidrāti tiek sadalīti visas dienas garumā.

  • Izvairīties no ilgām badējošām periodiem

• Neveselīgi ēšanas paradumi, liels vienkāršo cukuru patēriņš vai fiziskās aktivitātes trūkums var izraisīt glikozes līmeņa paaugstināšanos

  • Ievērot uztura plānu ar zemu glikēmisko indeksu un izvairīties no produktiem ar ātru cukura uzsūkšanos.

  • Regulāri vingrot (vismaz 150 minūtes nedēļā)

• Aptaukošanās ir viens no galvenajiem 2. tipa diabēta riska faktoriem un var pasliktināt slimības gaitu

  • Diēta ar samazinātu kaloriju daudzumu un regulāras fiziskās aktivitātes

• Diabēts palielina sirds un asinsvadu slimību risku, īpaši ja tiek ignorēti slikti ēšanas paradumi

  • Uzturs, kas bagāts ar Omega-3 taukskābēm (zivis, rieksti), mononepiesātinātiem taukiem (olīveļļa), šķiedrvielām un ar zemu piesātināto tauku saturu

4) mērķa glikēmija

Tukšā dūšā un pirms ēšanas:

• Normāls: 4.0-5.6 mmol/L

• Mērķis diabēta pacientiem: 4.4-7.2 mmol/L (ja tas ir iespējams un nav kontrindikāciju).

2 stundas pēc ēšanas (postprandiālā glikēmija):

• Normāls: līdz 7.8 mmol/L

• Mērķis diabēta pacientiem: mazāk par 10 mmol/L.

Hemoglobīna A1c (HbA1c):

• Normāls: zem 5.7%

• Mērķis diabēta pacientiem: 6.5%-7% (lielākajā daļā gadījumu).

3.Gestācijas diabēts - stāvoklis, kad sieviete pirmo reizi grūtniecības laikā attīsta paaugstinātu glikozes līmeni asinīs. Tas parasti notiek grūtniecības otrajā vai trešajā trimestrī. Gestācijas diabēts var ietekmēt gan māti, gan bērnu, tāpēc ir svarīgi to laikus diagnosticēt un kontrolēt, lai izvairītos no komplikācijām

Galvenie mērķi uztura terapijā:

1. Glikozes līmeņa kontrole asinīs – uzturam jābūt līdzsvarotam, lai novērstu strauju glikozes līmeņa pieaugumu.

2. Svara pieauguma kontrole – lai nodrošinātu normālu svara pieaugumu grūtniecības laikā un novērstu makrosomijas risku.

3. Mātes un augļa uzturvielu nodrošināšana – lai nodrošinātu gan mātes, gan augļa veselību un attīstību.

Ogļhidrāti:

• Ogļhidrātiem jābūt galvenajam enerģijas avotam, bet tie jāizvēlas gudri, izvēloties kompleksos ogļhidrātus, piemēram, pilngraudu produktus, dārzeņus, pākšaugus un augļus

• Izvairīties no vienkāršiem ogļhidrātiem (cukuroti dzērieni, saldumi, balti maizes produkti),

Olbaltumvielas:

• Ieteicams lietot zemu tauku saturu olbaltumvielu avotus, piemēram, zivis, vistas gaļu, liesu liellopa gaļu, tofu un pākšaugus

Tauki:

• Jāizvēlas veselīgi tauki, piemēram, mononepiesātinātie (olīveļļa, avokado) un polinepiesātinātie tauki (rieksti, sēklas, taukainas zivis kā lasis).

• Izvairīties no piesātinātajiem taukiem (tauku saturs piena produktos, sarkanā gaļa) un trans-taukiem (cepti ēdieni, margarīns).

Šķiedrvielas:

• Ieteicams palielināt šķiedrvielu uzņemšanu, lai uzlabotu gremošanu un palīdzētu kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Labākie šķiedrvielu avoti ir pilngraudi, dārzeņi, augļi un pākšaugi

Ēst jābūt regulāram, sadalot dienas ēdienreizes 3 galvenās ēdienreizes un 2–3 uzkodas

Grūtniecības laikā alkohols ir jāizvairās, jo tas var negatīvi ietekmēt gan mātes, gan augļa veselību

Pietiekams ūdens patēriņš ir svarīgs, jo tas palīdz uzturēt hidratāciju un novērš dehidratāciju

Kardioloģija

1. Kardiovaskulāro slimību etioloģija (cēloņi) un patoģenēze (attīstība). Riska grupas, skrīnings

Sirds un asinsvadu slimību galvenie riska faktori ir:

• Augsts asinsspiediens (hipertensija) ≥140/90 mmHg

• Augsts holesterīna līmenis asinīs (hiperholesterinēmija)

• Smēķēšana

• Aptaukošanās

• Fiziskās aktivitātes trūkums

• Diabēts

• Vecums un dzimums (vīrieši vecumā pēc 45 gadiem un sievietes pēc 55 gadiem)

• Ģenētiskie faktori un ģimenes anamnēze

Ateroskleroze - Galvenais kardiovaskulāro slimību attīstības mehānisms ir ateroskleroze, kas ir tauku nogulšņu veidošanās un iekaisuma procesu rezultātā veidojas asinsvadu sienās.

Iekaisuma process - hronisks iekaisums, var veicināt aterosklerozes attīstību.

Asins recekļu veidošanās - Trombozes risks palielinās arī arī dažādiem faktoriem, tostarp ar aterosklerotisku plāksnīšu radītu asinsvadu bojājumu.

Skrīnings:

• veselības pārbaudes un testus, lai agrīnā stadijā atklātu potenciālos riska faktorus vai slimības pazīmes.

• asinsspiediena mērījumus

• holesterīna līmeņa testus

• glikozes līmeņa asinīs mērījumus

• sirds elektrokardiogrammas (EKG)

2. Laboratorisko izmeklējumu nozīme. Uzturvielu nozīme laboratoriskajo rādītāju korekcijai

Laboratoriskie izmeklējumi ir būtiska diagnostikas un uzraudzības daļa, lai novērtētu pacienta veselības stāvokli un izsekoja slimību attīstību, kā arī novērtētu ārstēšanas efektivitāti. Uzturvielas ir nozīmīgas ne tikai kā enerģijas avots, bet arī kā regulējošie faktori, kas ietekmē laboratoriskos rādītājus un palīdz koriģēt vai uzlabot dažādus veselības rādītājus.

Lipīdu profils:

• Paaugstināts ZBL ("sliktais holesterīns"):

o Uztura ieteikumi: Samazināt piesātinātos taukus (dzīvnieku tauki), palielināt šķiedrvielas (auzu pārslas, pākšaugi, dārzeņi), omega-3 taukskābes (zivis).

• Zems ABL ("labais holesterīns"):

o Uztura ieteikumi: Fiziskas aktivitātes, pilngraudi, rieksti, olīveļļa.

Glikēmija un HbA1c:

• Paaugstināta glikēmija (pre-diabēts, cukura diabēts):

o Uztura ieteikumi: Zema glikēmiskā indeksa pārtika, pilngraudu produkti, ierobežots cukurs un rafinēti ogļhidrāti.

CRO (iekaisuma marķieris):

• Paaugstināts CRO: Norāda uz hronisku iekaisumu.

o Uztura ieteikumi: Antioksidanti (ogu augļi, zaļā tēja), nepiesātinātie tauki, ierobežot trans-taukskābes.

Triglicerīdi:

• Paaugstināti triglicerīdi:

  • Uztura ieteikumi: Ierobežot vienkāršos cukurus un alkoholu, izvēlēties omega-3 taukskābju avotus

Laboratorisko izmeklējumu nozīme:

1. Slimību diagnostika: Laboratoriskie izmeklējumi palīdz noteikt dažādas slimības, piemēram, infekcijas, iekaisumus, hormonālas izmaiņas un vielmaiņas traucējumus. Analīzes, piemēram, asins analīzes, urīna analīzes un bioķīmiskie testi, var atklāt patoloģijas, kas var nebūt redzamas tikai no klīniskajiem simptomiem.

2. Risku novērtēšana: Asins analīzes, holesterīna līmenis, cukura līmenis, kā arī asinsspiediena mērījumi ļauj novērtēt risku saslimt ar hroniskām slimībām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu vai nieru slimībām.

3. Slimību uzraudzība: Laboratoriskie izmeklējumi tiek izmantoti, lai uzraudzītu slimības progresu un ārstēšanas efektivitāti. Piemēram, ja pacientam ir paaugstināts holesterīna līmenis, regulāra analīze palīdz pārbaudīt, vai ārstēšana ir efektīva, un vajadzības gadījumā koriģēt terapiju.

4. Zāļu terapijas efektivitātes novērtēšana: Laboratoriskie izmeklējumi palīdz novērtēt, vai zāļu terapija ir efektīva vai vai tās lietošana rada blakusparādības, piemēram, aknu vai nieru funkcijas traucējumus.

Uzturvielu nozīme laboratorisko rādītāju korekcijai:

1. Olbaltumvielas:

• Albumīns un globulīns: Uzturvielu deficīts (piemēram, olbaltumvielu trūkums) var izraisīt zemu albumīna līmeni asinīs, kas var liecināt par aknu slimībām, nieru slimībām vai uztura problēmām. Piemēram, proteīnu bagātinātas diētas var palīdzēt uzlabot albumīna līmeni.

2. Ogļhidrāti (cukurs):

• Glikoze un insulīns: Uztura bagātināšana ar ogļhidrātiem un zems glikozes līmenis asinīs var ietekmēt glikozes līmeni un insulīna darbību. Pacientiem ar diabētu ir svarīgi kontrolēt uztura kvalitāti un, iespējams, mainīt ēšanas paradumus, lai uzturētu optimālu cukura līmeni asinīs.

3. Tauki:

• Holesterīns un triglicerīdi: Diēta ar augstu piesātināto tauku saturu var paaugstināt holesterīna līmeni, kas savukārt veicina aterosklerozes attīstību. Uzturvielu korekcija, piemēram, bagātināšana ar omega-3 taukskābēm, var palīdzēt normalizēt holesterīna līmeni.

4. Minerālvielas un vitamīni:

• D vitamīns: D vitamīna deficīts ir saistīts ar kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumiem, kas var radīt problēmas kaulu veselībā. Laboratoriskie testi var noteikt D vitamīna trūkumu, un tā korekcija var uzlabot kaulu mineralizāciju un mazināt osteoporozes risku.

• Dzelzs un hemoglobīns: Dzelzs trūkums var izraisīt anēmiju. Dzelzs bagātināta diēta vai piedevas var koriģēt hemoglobīna līmeni asinīs.

5. Antioksidanti:

• C vitamīns, E vitamīns un selēns: Antioksidanti palīdz samazināt oksidatīvo stresu un iekaisumu organismā. Pacientiem ar augstu oksidatīvo stresu, piemēram, sirds un asinsvadu slimību riska grupām, papildus antioksidanti var palīdzēt uzlabot laboratoriskos rādītājus un samazināt slimību attīstības risku.

6. Elektrolīti:

• Kālijs, nātrijs un magnijs: Dažādi minerāli un elektrolīti ir svarīgi normālai sirds darbībai un ķermeņa vielmaiņai. Uzturvielu līdzsvars (piemēram, kālija un magnija uzņemšana) var ietekmēt asins spiedienu un citus laboratoriskos rādītājus, piemēram, EKG rādītājus

3. Uzturs kardiovaskulāro slimību prevencijai

a) Taukskābes:

• Omega-3 taukskābes: Tās palīdz samazināt iekaisumu, uzlabot holesterīna līmeni un samazināt sirdslēkmes un insultu risku. Omega-3 taukskābes atrodas:

  • Tauku zivīs (lasis, siļķe, makrele, sardīnes)

  • Linsēklās un to eļļā

  • valriekstos

  • Chia sēklās

• Mononepiesātinātās taukskābes: Šīs taukskābes palīdz samazināt "sliktā" holesterīna (LDL) līmeni un veicina "labā" holesterīna (HDL) līmeņa paaugstināšanu. Tās atrodas:

  • Olīvās un olīveļļā

  • Avokado

  • Mandeles

b) Piesātinātie tauki (<7% no koējiem taukiem) un trans-taukskābes:

• Izvairīšanās no pārmērīgas piesātināto tauku uzņemšanas palīdz samazināt sirds slimību risku, jo šie tauki var paaugstināt kopējo holesterīna līmeni, īpaši "slikto" (LDL) holesterīnu. Piesātinātie tauki atrodas:

  • Sarkanā gaļā

  • Pilnpiena produktos

  • Tauku saturošos konditorejas izstrādājumos un ātrajā ēdienā

• Trans-taukskābes, kas bieži sastopamas dažu margarīnu, ceptu produktu un pusfabrikātu sastāvā, palielina "slikto" holesterīna līmeni un ir saistītas ar paaugstinātu sirds slimību risku.

c) Holesterīna līmeni regulējoši pārtikas produkti:

• Šķīstošās šķiedrvielas: Šķiedrvielas palīdz samazināt holesterīna līmeni. Tās atrodas:

  • Ogas, piemēram, zemenēs, mellenēs un jāņogās

  • Pākšaugos (zirņos, pupās)

  • Pilngraudos (pilngraudu maizē, auzu pārslās)

  • Dārzeņos, piemēram, burkānos un brokoļos

• Fitoesterīni: Šie augu savienojumi var samazināt holesterīna līmeni un atrodas:

  • Sojas produktos (tofu, sojas piens)

  • Pilngraudos un riekstos

  • Sēklās un augu eļļās

2. Dārzeņi, augļi un pilngraudi:

• Dārzeņi un augļi ir bagāti ar antioksidantiem, vitamīniem, minerālvielām un šķiedrvielām, kas palīdz samazināt iekaisumu, uzturēt normālu asinsspiedienu un holesterīna līmeni.

• Pilngraudi palīdz samazināt sirds slimību risku, jo tie ir bagāti ar šķiedrvielām un citiem svarīgiem uzturvielu komponentiem, kas palīdz uzlabot vielmaiņu un stabilizēt cukura līmeni asinīs.

3. Samazināt sāls patēriņu:

• Samazinot sāls uzņemšanu, var samazināt asinsspiedienu, kas ir svarīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors. Pārāk daudz sāls, īpaši apstrādātā ēdienā, var izraisīt augstu asinsspiedienu un palielināt sirds slimību risku.

• Ieteicams samazināt sāls patēriņu līdz 5–6 gramiem dienā, un tas nozīmē izvēlēties svaigus produktus un izvairīties no pārmērīgas sāls pievienošanas ēdieniem.

4. Pārvaldīt ķermeņa svaru:

• Veselīga ķermeņa masa ir būtiska sirds veselībai. Pārmērīgs ķermeņa svars, īpaši centrālā aptaukošanās (vēdera tauki), palielina riska faktorus, piemēram, hipertensiju, diabētu un dislipidēmiju (holesterīna un triglicerīdu traucējumi).

5. Samazināt alkohola patēriņu:

• Pārmērīgs alkohola patēriņš var izraisīt augstu asinsspiedienu, tauku uzkrāšanos un palielināt risku saslimt ar sirds slimībām. Ieteicams ierobežot alkohola lietošanu, ievērojot mērenību.

6. Izvairīšanās no smēķēšanas:

• Smēķēšana ir viens no galvenajiem sirds slimību riska faktoriem. Nikotīns un citas smēķēšanas ķīmiskās vielas bojā asinsvadus, paaugstina asinsspiedienu un veicina aterosklerozes attīstību. Smēķēšanas atmešana ir viena no visefektīvākajām metodēm

4. Ateroskleroze

Ateroskleroze ir hroniska, progresējoša asinsvadu slimība, kurā asinsvadu iekšējā siena, īpaši artērijas, tiek bojāta un aizsprostota ar aterosklerotiskām plāksnēm (lipīdiem, holesterīnu, kalciju un citiem materiāliem). Šīs plāksnes veidojas, kad vielas, kas cirkulē asinīs (piemēram, holesterīns un tauki), nogulsnējas uz asinsvadu sieniņām, izraisot to sabiezēšanu, sacietēšanu un zaudēt elastību. Tā rezultātā asinsvadi kļūst šaurāki, ierobežojot asins plūsmu uz svarīgiem orgāniem, piemēram, sirdi, smadzenēm un nierēm

- Samazināt piesātināto tauku un holesterīna uzņemšanu.

- Patērēt vairāk šķiedrvielu, augļus, dārzeņus un pilngraudu produktus.

- Patērēt veselīgus taukus (mononepiesātinātās un omega-3 taukskābes).

- Ierobežot sāls patēriņu, lai kontrolētu asinsspiedienu

5. Koronārā sirds slimība

Koronārā sirds slimība (KSS) ir sirds asinsvadu slimība, kas rodas, kad sirds muskuļiem piegādājošās koronārās artērijas tiek sašaurinātas vai bloķētas, galvenokārt aterosklerozes dēļ. Šīs artērijas, kas piegādā asinīs skābekli un barības vielas sirds muskuļiem, tiek bojātas, kad uz to iekšējām sienām nogulsnējas holesterīns, lipīdi un citi materiāli, veidojot aterosklerotiskās plāksnes. Šīs plāksnes var samazināt vai pilnībā aizsprostot asins plūsmu uz sirdi, kas var izraisīt nopietnas sekas, piemēram, sirdslēkmi

6. Dislipidēmija

Dislipidēmija ir stāvoklis, kad asins lipīdu (tauku) līmenis ir nelīdzsvarots. Tas var ietvert paaugstinātu vai samazinātu dažādu lipīdu veidu koncentrāciju asinīs, piemēram, holesterīnu un triglicerīdus. Dislipidēmija ir viens no galvenajiem koronārās sirds slimības (KSS) riska faktoriem, jo tas veicina aterosklerozes attīstību, kas, savukārt, var novest pie sirdslēkmes, insulta un citiem asinsvadu traucējumiem

Dislipidēmijas veidi:

1. Paaugstināts Zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns (LDL holesterīns):

2. Samazināts Augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīns (HDL holesterīns):

3. Paaugstināts triglicerīdu līmenis

4. Paaugstināts kopējā holesterīna līmenis:

7. Arteriālā hipertensija

Arteriālā hipertensija jeb augsts asinsspiediens ir stāvoklis, kurā asinsspiediens artērijās ir paaugstināts ilgstoši. Tas ir viens no galvenajiem riska faktoriem dažādām sirds un asinsvadu slimībām, tostarp koronārajai sirds slimībai, sirdslēkmei, insultam, nieru slimībām un perifēro artēriju slimībai

Normāls asinsspiediens: mazāks par 120/80 mmHg

8. Metabolais sindroms

Metabolais sindroms ir klīnisku traucējumu komplekss, kas palielina sirds un asinsvadu slimību, insulta un 2. tipa diabēta risku. Tas ietver vairākus metabolisma traucējumus, kas kopā palielina ķermeņa spēju attīstīt nopietnas veselības problēmas. Metabolais sindroms bieži ir saistīts ar aptaukošanos, mazkustīgu dzīvesveidu un neveselīgu uzturu

- Vidukli mēra ar vidukļa apkārtmēru: vīriešiem – >102 cm, sievietēm – >88 cm

- Sistoliskais asinsspiediens ≥130 mmHg vai diastoliskais asinsspiediens ≥85 mmHg

- Triglicerīdu līmenis ≥150 mg/dL

- HDL holesterīna līmenis <40 mg/dL vīriešiem un <50 mg/dL sievietēm

- Glikozes līmenis tukšā dūšā ≥100 mg/dL, 2 stundu glikozes līmenis pēc glikozes slodzes ≥140 mg/dL

9. Hroniska sirds mazspēja

Hroniska sirds mazspēja (HSM) ir stāvoklis, kad sirds nespēj pietiekami efektīvi sūknēt asinis, lai apgādātu ķermeni ar nepieciešamajiem skābekli un barības vielām. Tas var attīstīties pakāpeniski, un simptomi var pasliktināties laika gaitā. Hroniska sirds mazspēja var būt saistīta ar daudziem sirds un asinsvadu traucējumiem, piemēram, koronāro sirds slimību, hipertensiju, sirds vārstuļu slimībām un kardiomiopātijām

10. Kardiālā kaheksija

Kardiālā kaheksija ir smaga izsīkšana, kas saistīta ar hronisku sirds mazspēju un parasti tiek novērota pacientiem ar progresējošu sirds mazspēju. Tā ir stāvoklis, kad cilvēks zaudē svaru, muskuļu masu, izsmelšanu un enerģiju, ko izraisa nepietiekama asins cirkulācija, hroniska iekaisuma reakcija, hormonālas izmaiņas un metabolisma traucējumi. Kardiālā kaheksija ir nopietns stāvoklis, kas ir cieši saistīts ar sliktu prognozi un augstu mirstību, un tas bieži rodas pēdējos hroniskas sirds mazspējas posmos

1. Kardiovaskulāro slimību etioloģija un patoģenēze. Kardiovaskulāro slimību riska grupas, skrīnings.

SASS ir izplatītas vispārēja populācijā starp pieaugušajiem > 60 gadiem.

Etioloģija

• Galvenais KVS iemesls ir ateroskleroze.

• Ateroskleroze - pakāpeniska holesterīna nogulsnēšanās asinsvadu sieniņās

• Biežākais KVS cēlonis ir koronāro artēriju spazmas (rodas spontāni vai tādu narkotiku dēļ kā kokaīns vai nikotīns).

• Reti KVS rodas iedzimtu defektu, vīrusu infekcijas, sistēmiskās sarkanās vilkēdes, artēriju iekaisuma (arterīta), asins recekļa, kas pārvietojas no sirds kambara uz koronāro artēriju, vai fizisku bojājumu (ievainojuma vai starojuma) dēļ.

Neizmaināmie riska faktori:

• Vecums: Palielinoties vecumam, pieaug aterosklerozes un citu slimību risks. Vīriešiem >45 gadi, sievietēm >55 gadi vai pēc menopauzes.

• Dzimums: Vīriešiem kardiovaskulāro slimību risks ir augstāks līdz menopauzei, pēc kuras sieviešu risks pieaug. Vīriešiem ir lielāks risks agrīnai KVS attīstībai, bet sievietēm risks pieaug pēc menopauzes.

• Ģenētika: Iedzimtas sirds slimības vai ģimenes anamnēze par koronāro artēriju slimību palielina risku.

Izmaināmie riska faktori: Viens no būtiskakiem aspektiem KV profilaksē ir ietekmēt un samzinat riks faktoprus, kas atbildīgi par aterosklerozes attīstību

• Hipertensija: Augsts asinsspiediens ir viens no nozīmīgākajiem riska faktoriem. ≥140/90 mmHg

• Dislipidēmija: Paaugstināts ZBL holesterīns un pazemināts ABL holesterīns.

• Diabēts: Cukura līmeņa disbalanss asinīs bojā asinsvadus.

• Smēķēšana: Veicina endotēlija bojājumus un aterosklerozi.

• Liekais svars un aptaukošanās: Saistīts ar metabolisko sindromu un citām blakusslimībām.

• Mazaktīvs dzīvesveids: Fizisko aktivitāšu trūkums.

• Uztura ieradumi: Diēta, kas bagāta ar piesātinātajiem taukiem, trans-taukskābēm un nātriju.

Patoģenēze

· KSS sirds apasiņošanas asins vadu saslimšana – miokarda infarkts, stenokardija, sirds msazspēja un koronarā nāve.

· Cerebrovaskulārās slimības – insukts, pārejoša išēmiska lēkme

· Perifēro artēriju slimības – kāju un roku apasiņojošo av saslimšanas, kas var novest pie to amputācijas.

· Aortas ateroskleroze un krūšu kurvja vai vēdera aortas aneirisms.

2. Laboratorisko izmeklējumu nozīme. Uzturvielu nozīme laboratorisko rādītāju korekcijai

Latvijā klīniskā praksē ir plaši pieejami četri laboratoriskie rādītāji, pēc kuriem ir iespējams

spriest par lipīdu vielmaiņu: KH, ABLH, TG un ZBLH. No tiem pirmie trīs tiek noteikti tiešā

veidā (asinīs, plazmā vai serumā), savukārt ZBLH līmeni var noteikt tiešā vai netiešā veidā,

aprēķinot pēc Frīdvalda formulas: ZBLH = KH – ABL – (TG / 2,2) (mmol/l)

Galvenie laboratoriskie rādītāji kardiovaskulārajām slimībām

Lipīdu profils

• ZBL holesterīns (zema blīvuma lipoproteīns): "Sliktais" holesterīns, kura paaugstināts līmenis veicina aterosklerotisko plāksnīšu veidošanos.

• ABL holesterīns (augsta blīvuma lipoproteīns): "Labais" holesterīns, kas palīdz savākt ZBL no asinsrites.

• Triglicerīdi: Augsts līmenis saistīts ar metabolisko sindromu un sirds slimībām.

• Kopējais holesterīns: Kombinēts ZBL, ABL un triglicerīdu indikators.

Glikozes metabolisma rādītāji

• Glikozes līmenis tukšā dūšā: Cukura diabēta vai prediabēta indikators.

• HbA1c (glikozētais hemoglobīns): Vidējais glikozes līmenis pēdējo 2–3 mēnešu laikā.

Iekaisuma marķieri

• C-reaktīvais proteīns (CRP): Norāda uz iekaisuma aktivitāti, kas saistīta ar aterosklerozi.

• Homocisteīns: Paaugstināts līmenis var norādīt uz endotēlija disfunkciju.

Koagulācijas un trombozes marķieri

• D-dimērs: Norāda uz trombotiskiem procesiem.

• Fibrinogēns: Augsts līmenis saistīts ar paaugstinātu trombozes risku.

Nieru un aknu funkcijas testi

• Kreatinīns un GFR (glomerulu filtrācijas ātrums): Novērtē nieru funkciju, jo nieru bojājumi saistīti ar paaugstinātu KVS risku.

• ALAT/ASAT: Aknu enzīmu līmenis, svarīgi medikamentozās terapijas uzraudzībā.

Elektrolītu un mikroelementu līdzsvars

• Kālijs un nātrijs: Elektrolītu līdzsvars būtisks normālai sirds darbībai.

• Magnijs un kalcijs: Ietekmē sirds ritmu un muskuļu kontrakcijas.

3. Uzturs kardiovaskulāro slimību prevencijai

Svarīgākās uzturvielas profilaksei

• Omega 3

• Augu steroli un stanoli

• Polifenoli:

• - kakao/ tumšā šokolāde

• - resveratols

• - kurkumīns

• - zaļā tēja

• Likopēns

· Vairāk augļu, mazāk dzīvnieku pārtikas produktu.

· Piesātinātās TSK <10% no kopējā enerģijas patēriņa, aizstājot ar PUFA un MUFA un ogļhidrātiem no pilngraudiem.

· Trans nepiesātinātas taukskābes jāsamazina līdz minimumam

· <5 g sāls dienā

· 30-45 g šķiedrvielas, vēlamas no pilngraudu produktiem

· 200 g augļu dienā ( >2-3 porcijas)

· 200 g dārzeņi dienā ( >2-3 porcijas)

· Samazināt sarkanās gaļas patēriņu 350 – 500 g nedēļā, pārstrādātu sarkano gaļu izslēgt

· Zivis 1-2 x nedēļā, īpaši treknās

· 30 g nesālītu riekstu dienā

· Alkohols ierobežot līdz 100 g nedēļā

· Jāatsakās no ar cukuru saldinātiem dzērieniem, augļu sulas, bezalkoholiskie dzērieni

Vidusjūras diēta, kas bagātināta ar olīveļļu un riekstiem samazina nozīmīgu kardiovaskulāro notikumu biežumu.

Hipokaloriskās diētas – mērķis samazināt SASS risku veģetārās diētas un hipokaloriskas Vidusjūras diētas ar vietējās pārtikas pieejamības modifikācijām 300 – 500 kcal/d

Diētas ar zemu vai ļoti zemu OH saturu, ar augstu olbaltumvielu daudzumu, dietas, kas koncentrētas uz noteiktām pārtikas grupām, piem., augļu vai dārzeņu palielināšana uzturā, izvairīšanās no rafinētā cukura. Diētas, kas ierobežo enerģijas patēriņu noteiktos laika periodos, piem., divas dienas nedēļā vai noteiktās diennakts stundās.

4. Ateroskleroze

Lipoproteīnu izmaiņas plazmā ir riska faktors aterosklerozei.

Patoģenēze - holesterīna nogulsnēšanās uz artēriju sieniņām. Gandrīz visi lipoproteīni ir iesaistīti šajā procesā. ZBL ir galvenais izraisītājs, tad seko Remnants jeb atlieku lipoproteīns (holesterīns, kas atrodas ļoti zema blīvuma lipoproteīnos (ĻZBL)), ĻZBL.

Atroskleroze skar vairākas asinsrites vietas ar izteiktām klīniskām izpausmēm, atkarība no skartās asinsrites vietas: stenokardija un miokarda infarkts, insults un pārejoša smadzeņu išēmija, perifēro asinsvadu slimība.

5. Koronārā sirds slimība

Vadošai nāves iemesls pasaulē. Sirds išēmiskā slimība. Sirds apasiņojošo av sašaurinājums vai slēgšanās – miokarda infarkts, stenokardija, sirds mazspēja un koronarā nave. Svarīgi izvairīties no parmērīgas nātrija lietošanas < 2g/d.

6. Dislipidēmija

Lipoproteīna metabolisma traucējumi – pārprodukcija vai deficīts. Var izpausties kā kopējā holesterīna, zema blīvuma lipoproteīnu un triglicerīdu koncentrācijas paaugstināšanās, ka arī augsta blīvumu lipoproteīnu konc. pazemin. Tā var būt primāra, ko izraisa vienas vai vairakas gēnu mutācijas, (hiperholisterēmija 20-80%, kombinēta hiperholisterēmija un hipertrigliceremija 10%, paaugstinatāts triglicerīdu līmenis 1%, hipoalfalipoproteiēmija 10- 25%, hipoBeta lipoproteēmija 0.01 – 0.1%) sekundāra – pamatslimību vai vides faktoru dēļ. Jāatmet smēķēšana, jāzaudē liekais savars, veselīga pārtika, alkoholu samazināt līdz minimumam, fiziskās aktivitates

7. Arteriālā hipertensija

Definēta ja arteriālā AS mērījums miera stāvoklī 140/190mmHg un vairāk ja tas mērīts ārstniecības iestādē. Pieaugušo populācija sastopamība 30 – 45%, risks AH palielinās līdz ar vecumu, 60 gadu vecuma sasniedzot 60 %. Sāls uzņemšana nedrīkst pārsniegt 6 g /d .

DASH uztura plāns – uztura pieeja hipertensijas pārtraukšanai, lai pazeminātu vai kontrolētu paaugstinātu asinsspiedienu. Šajā diēta uzsvērti partikas prod., kas satur mazāk nātriju, ka arōī produkti , kuri bagāti ar kāliju, magniju un kalciju – uzturvielas, kas palīdz pazemināt AS.

8. Metabolais sindroms

Centrālā aptaukošanās: vidukļa apkārtmērs (cm) vīriešiem ≥ 102;vidukļa apkārtmērs (cm) sievietēm ≥ 88; hipertensija - paaugstināts asinsspiediens ≥ 130/85 mm Hg; dislipidēmija - izmaiņas bioķīmiskajos marķieros asins analīzēs: labā jeb augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīna līmenis ir samazināts, bet triglicerīdu daudzums ir paaugstināts 1.7 mmol; hiperglikēmija - insulīna jutības indekss HOMA-IR ir paaugstināts, aknu funkcionālie testi bieži ir izmainīti. Paaugstina kardiovaskulāro slimību un diabēta risku. Progresējošas aptaukošanās gad. rekomendē -500 -750 kcal/d vai 1200-1500kcal/d sievietem un 500-1800 kcal/d vīriešiem.

9. Hroniska sirds mazspēja.

Klīnisks sindroms ar simptomiem un pazīmēm, kas izriet no jebkādiem strukturāliem vai funkcionāliem sirds kambaru piepildīšanas vai asins izsviedes traucējumiem. Visbiežāk izraisa koronārā sirds slimība, īpaši pārciests miokarda infarkts vai nepietiekami kontrolēts paaugstināts asins spiediens. Ir no A-D stadijai, A,B stadija asimptomātiskas. Progresējoša sirds mazspēja – 4 stadija biežāk sastopamās izpausmes ir fiziskās slodzes nepanesamība, netīšs svara zudums, reflektāra tilpuma pārslodze, atkārtotas kambaru aritmijas, hipotensija, nepietiekamas perfūzijas pazīmes. Primārā profilakse svarīga pacientam ar SM risku A stadijā un pirms SM B stadijas.

Lai mazinātu SM simptomus jāizvairās no Na lietošanas. Pacientiem ar simptomātisku SM ierobežot Na uzņemšanu ne vairāk kā 2,0 g/d (<5g sāls), hroniskas SM gadījumā sāls uzņemšana nedrīkst būt < 6g/d, lai nepalielinātu malnutrīcijas attīstības riku. Pacientiem ar D stadiju ir vislielākais malnutrīcijas risks. Ieteicama DASH diēta.

Ierobežot šķidrumu uzņemšanu 1,5 – 2,0 l/d tikai pacientiem ar progresējošu SM ( D stadija IV klase) vai simptomātiksu vai smagu hiponatriēmiju. ( Na līmenis serumā <120mmol/l)

10. Kardiālā kaheksija

Hroniska sirds mazpēja izraisa daudzas pataloģijas ka izmainītas sirds struktūtras, funkcijas, kas izraisa paaugstinātu intrakardiālo spiedienuun/vai nepietiekamu sirds izsviedi miera stāvoklī un/vai slodzes laikā, kas izraisa sliktu perfūziju dzīvībai svarīgos orgānos. Tas veicina iekaisuma procesus un muskuļu izsīkumu. Klīniski sirds kaheksija izpaužas kā uzturvielu malabsorbcija kuņģa zarnu traktā, anabolisma katabolisma nelīdzsvarotību. Kaheksija ir ķermeņa masas zudums un muskuļu masas zudums. Svara zaudējums >6% pēdējo 6 mēnešu laikā. Sistēmisks iekaisums, svara zudums >5%vai >2% ja sarkopēnija, vai ĶMI<20kg/m²

Šķidrums dialīzes pacientiem = urīns + 500ml

11.Uztura terapija nefroloģijā

1. Slāpekļa bilances aprēķini, to praktiska nozīme.

Slāpekļa bilance ļauj saprast, vai pacients saņem pietiekami daudz proteīnu, vai arī viņam ir proteīnu deficīts

• Uzņemtais slāpekļa daudzums - 1 grama proteīna satur aptuveni 0.16 grami slāpekļa

• Izdalītais slāpekļa daudzums - Galvenais izdalīšanās veids ir slāpekļa atkritumi urīnā, galvenokārt kā urīnviela. Tāpat neliels daudzums slāpekļa var tikt izdalīts arī ar sviedriem un izkārnījumiem

Slāpekļa bilande = uzņemtais slāpeklis - izdalītais slāpeklis

• Uzņemtais slāpeklis = uzņemtais proteīns (g) × 0.16

• Izdalītais slāpeklis = slāpekļa daudzums urīnā (g) + mazāka izdalīšanās ar citiem izdalījumiem

Pozitīva slāpekļa bilance: Tas norāda, ka pacients uzņem vairāk proteīnu, nekā viņš izdala. Tas ir veselīgā stāvoklī, jo norāda uz organisma spēju izmantot uzņemto proteīnu augšanai un atveseļošanai

Negatīva slāpekļa bilance: Tas norāda, ka pacients izdala vairāk slāpekļa nekā uzņem, kas liecina par proteīnu deficītu vai sliktu uztura uzsūkšanos

Neitrāla slāpekļa bilance: Tas nozīmē, ka uzņemtais proteīns ir vienāds ar izdalīto slāpekli. Tas norāda uz līdzsvarotu stāvokli, kur organisms uztur pašreizējo audu struktūru un funkciju

Praktiskā nozīme:

• Uztura stāvokļa novērtējums - īpaši pacientiem, kuriem ir augsts proteīnu deficīta risks (piemēram, vēža pacientiem vai pacientiem pēc ķirurģiskām operācijām)

• Uztura terapijas pielāgošana - pievienojot vairāk olbaltumvielu vai lietojot uztura bagātinātājus, lai novērstu proteīnu deficītu

• Progresijas uzraudzība - uzraudzīt pacienta stāvokļa progresu un novērst malnutricijas un muskuļu masas zuduma attīstību

• Onkoloģijas pacientiem - uzturēt pozitīvu slāpekļa bilanci pacientiem ar onkoloģiskām slimībām, jo ķīmijterapija, staru terapija un operācijas var veicināt muskuļu un ķermeņa masas zudumu

2. Akūts nieru bojājums un Hroniska nieru slimība, definīcijas un saistība ar malnutrīciju. Diētasīpatnības pacientem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību, t. sk. pacientiem, kas saņem nieru aizstājterapiju.

Akūts nieru bojājums ir ātrs nieru funkcijas zudums, kas parasti notiek 48 stundu laikā un var būt dzīvībai bīstams, ja netiek laikus diagnosticēts un ārstēts. Tas var izraisīt olbaltumvielu, elektrolītu un šķidrumu nelīdzsvarotību

• var veicināt strauju proteīnu zudumu un pārmērīgu šķidruma un elektrolītu izdalīšanos, kas izraisa malnutriciju

• uztura nepietiekamība var pasliktināt nieru funkciju, jo organismam trūkst nepieciešamo uzturvielu, lai atjaunotu bojātās nieres un normalizētu organisma darbību

• Uztura terapija:

  • Pieaugušajiem 20 – 25 kcal / kg ķermeņa svara dienā

  • Olbaltumvielu ierobežošana: Sākotnējās fāzēs, kad nieru darbība ir ļoti traucēta, bieži tiek ieteikts samazināt olbaltumvielu uzņemšanu, lai mazinātu urīnvielas līmeni asinīs

  • Elektrolītu līdzsvars: jāuzrauga un jākontrolē nātrija, kālija un kalcija līmenis asinīs

  • Hidratācija: Ja ir šķidruma aizture, šķidruma uzņemšana jāierobežo, taču, ja ir dehidratācija, šķidruma uzņemšana jāpalielina

  • Bieža uzņemšana nelielās porcijās: Ja ir apetītes zudums vai slikta dūša, pacients var ēst biežāk, bet mazākās porcijās

Hroniska nieru slimība ir ilgstoša nieru darbības pasliktināšanās, kas attīstās pakāpeniski un bieži vien ir saistīta ar hroniskām slimībām, piemēram, diabētu, hipertensiju vai aterosklerozi. HNS ir sadalīta piecos posmos atkarībā no glomerulārās filtrācijas ātruma (GFA), un tās progresēšana var novest līdz nieru mazspējai, kur nepieciešama dialīze vai nieru transplantācija

• pacientiem ar nieru mazspēju ir ierobežota iespēja sagremot un uzsūkt noteiktus uzturvielas, piemēram, proteīnus

• nieru darbības traucējumi var novest pie elektrolītu un šķidruma nelīdzsvarotības, kas pasliktina vispārējo uztura stāvokli

• Uztura terapija:

  • 25 – 35 kcal / kg ķermeņa svara dienā

  • Olbaltumvielu ierobežošana: Sākot no HNS 3. posma un progresējot līdz 4. posmam, bieži tiek ieteikts ierobežot olbaltumvielu patēriņu, lai samazinātu urīnvielas un slāpekļa atkritumu veidošanos organismā - 0,6-0,8 g/kg. No visām uzņemtām olbaltumvielām tiek rekomendēts uzņemt vismaz 50-70% ar augstu bioloģisko vērtību (dzīvnieku dabas produkti)

  • Zems nātrija un kālija patēriņš: Ierobežojot nātrija daudzumu, tiek novērsta šķidruma aizture, kas var radīt hipertensiju un tūsku. Tāpat jāuzrauga kālija līmenis, jo nieru slimība var traucēt kālija izdalīšanos

  • Fosfora ierobežošana: Augsts fosfora līmenis var izraisīt kaulu problēmas un kalcija trūkumu

  • D vitamīna piedevas: Pacientiem ar HNS bieži ir zems D vitamīna līmenis

  • Omega 3 taukskābes - 1,3–4 g/d LC n-3 PUFA, lai samazinātu triglicerīdus un ZBL holesterīnu un paaugstinātu ABL līmeni

Nieru aizstājterapija (hemodialīze vai peritoneālā dialīze), prasības pēc olbaltumvielām palielinās, jo ir olbaltumvielu zudumi, un dienā nepieciešams uzņemt 1,2- 1,5 g/kg. Savukārt, kas attiecās uz kopējo nepieciešamo enerģijas daudzumu, tad mērķtiecīgi ir uzņemt 30-35 kkal/kg dienā

Enerģijas patēriņš - diapazonā no 35 līdz 45 kcal / kg dienā ir saistīts ar labāku slāpekļa līdzsvaru pirmsdialīzes pacientiem

Olbaltumvielas:

• Hospitalizēts pacients ar HNS bez akūtām/kritiskām saslimšanām 0,6 -0,8 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar HNS un nieru bojājumu ar dialīzi bez akūtām/ kritiskām saslimšanām ≥1,2 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS bez akūtām/kritiskām slimībām 0,8–1,0 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS, HNS ar akūtu/kritisku slimību bez dialīzes - sākt ar 1 g/kg ĶM/d , un pakāpeniski palielināt līdz 1,3 g/kg ĶM/d

• 1,0 – 1,2 g/ kg svara dienā – HD, PD, kuri ir metaboliski stabili un arī

• pacientiem ar diabētu

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,3 – 1,5 g/kg ĶM/d

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,5 g/kg ĶM/d līdz 1,7 g/kg ĶM/d

3. Uzturvielu mērķi pacientiem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību.

ANB pacientiem:

• 25–30 kcal/kg dienā

• OBV: 1,2–1,5 g/kg dienā (ar dialīzi); ierobežota Na, K un P uzņemšana.

• Elektrolīti: Ierobežot nātriju, kāliju un fosforu, pielāgojot tos laboratorijas rezultātiem.

HNS pacientiem:

• 30-35kcal/kg dienā

• Zems Na (<2 g dienā), P un K daudzums.

• OBV daudzums pielāgots stadijai: <0,8 g/kg/dienā progresējošā HNS, augstāks dialīzes pacientiem 1,2-1,5g/kg.

4. Klīniskās barošanas īpatnības pacientiem ar akūtu nieru bojājumu un hronisku nieru slimību, t. sk. pacientiem, kas saņem nieru aizstājterapiju.

• Enterāla barošana ir priekšroka (kad iespējams), ja zarnu funkcija saglabāta.

• Parenterāla barošana nepieciešama smagā malnutrīcijā vai ja enterāla barošana nav iespējama. Fosfora, kālija un nātrija monitorēšana.

• Dialīzes pacientiem jākompensē OBV zudumi un jāievēro šķidruma ierobežojumi, lai izvairītos no tūskas un hipertensijas.

• OGH ir jāuzņem pietiekamā daudzumā. Ogļhidrāti arī palīdz uzturēt glikozes līmeni asinīs, kas ir būtiski pacientiem ar nieru bojājumu

• Akūta nieru bojājuma fāzē, kad nieru filtrējošās spējas ir ļoti traucētas, ieteicams ierobežot olbaltumvielu patēriņu

• Sākot ar HNS 3. stadiju, olbaltumvielu uzņemšana parasti tiek ierobežota līdz 0.6–0.8 g/kg

• Pacientiem, kas saņem dialīzi, ir nepieciešama papildu olbaltumvielu uzņemšana, jo dialīzes laikā tiek zaudētas olbaltumvielas - līdz 1.2–1.4 g/kg ķermeņa svara dienā

• Uzturā jāiekļauj mononepiesātinātie un polinepiesātinātie tauki, kas nāk no avotiem, piemēram, olīveļļas, riekstiem un taukainām zivīm

• HNS pacientiem bieži ir D vitamīna deficīts, jo nierēm ir traucēta spēja aktivizēt D vitamīnu

5. Medikamenti fosforu vielmaiņas korekcijai, to pielietojums.

• Fosfātu saistītāji - medikamenti, kas darbojas, piesaistot fosforu no pārtikas un novēršot tā uzsūkšanos zarnās, tādējādi samazinot fosfora līmeni asinīs

• D vitamīna analogi - svarīgs fosfora un kalcija vielmaiņā, un tā deficīts var pasliktināt fosfora metabolismu, veicinot hiperfosfatēmiju un kaulu traucējumus

• Paratireoīdu hormonu receptoru antagonisti - medikamenti tiek izmantoti, lai regulētu parathormona (PTH) līmeni, kas ir saistīts ar fosfora un kalcija metabolismu

Medikamenti fosforu vielmaiņas korekcijai ir svarīgi, lai novērstu fosfora uzkrāšanos un tās radītos traucējumus organismā. Fosfātu saistītāji, D vitamīna analogi un paratireoīdu hormonu receptoru antagonisti palīdz uzturēt normālu fosfora līmeni, uzlabojot kaulu un minerālu vielmaiņu, kā arī samazinot sirds un asinsvadu problēmu risku pacientiem ar hronisku nieru slimību

6. Diēta ar zemu olbaltumvielu saturu, tas loma hroniskas nieru slimības ārstēšanā.

Diēta ar zemu olbaltumvielu saturu parasti tiek raksturota ar olbaltumvielu uzņemšanu no 0.6 līdz 0.8 g uz kilogramu ķermeņa svara dienā

Diētas ar zemu olbaltumvielu saturu loma HNS ārstēšanā:

• Samazināt nieru slodzi - Olbaltumvielu sadalīšanās rezultātā veidojas slāpekļa atkritumi (urīnviela, kreatinīns), kurus nierēm ir jāizvada. Ja nieres ir bojātas, to spējas izvadīt šos atkritumus samazinās, kas var veicināt to uzkrāšanos asinīs un pasliktināt nieru slimības progresēšanu

• Samazināt hiperfiltrāciju un glomerulāro spiedienu - palīdz samazināt glomerulāro filtrāciju, tādējādi samazinot paātrinātu nieru funkcijas pasliktināšanos

• Uzlabot uztura stāvokli un novērst malnutriciju - efektīva tikai tad, ja tiek nodrošināta pietiekama kaloriju uzņemšana un nepieciešamās uzturvielas (ogļhidrāti, tauki, vitamīni, minerālvielas), lai novērstu muskuļu izsīkumu un citus malnutricijas simptomus

• Uzlabot kaulu minerālās vielmaiņas traucējumus - Samazinot olbaltumvielu uzņemšanu, tiek arī ierobežota fosfora uzņemšana, kas var palīdzēt samazināt kaulu minerālās vielmaiņas traucējumus un novērst hiperkalciēmiju un hiperfosfatēmiju

7. Uztura rekomendācijas pacientiem ar hronisku nieru slimību, t. sk. pielietojot dažādas nieru aizstājterapijas metodes.

• Augstāks OBV daudzums (1,2–1,5 g/kg).

• Kālija 2-3g un fosfora 0,8-1g ierobežošana.

• Adekvāts šķidruma patēriņš (urīns+500ml), izvairoties no pārslodzes

Sarkanā un pārstrādātā gaļa ir nelabvēlīgi saistīta ar HNS attīstības risku

Rieksti, piena produkti ar zemu tauku saturu un pākšaugi aizsargā pret HNS attīstību

Tādēļ uzturā ir jāierobežo augļu un dārzeņu uzņemšana, ko dienā var uzņemt no divām līdz trim devām (viena deva 60-80 g)

Izvairīties ko kofeīna un alkohola lietošanas, jo var pasliktināt dehidratāciju, jo darbojas kā diurētiskie līdzekļi, kas palielina urīna izdalīšanos

Izvairies no pārmērīgi sālītiem ēdieniem, piemēram, pārstrādātiem produktiem, čipsiem un gataviem ēdieniem, kas satur daudz nātrija

Starp ēdienreizēm var apēst kādas uzkodas, ja jūt nelielu izsalkumu, tas varētu būt – augļi, ogas ar jogurtu; rieksti vai sēklas; maizīte ar šķēli gaļas vai sieru; dažādi augļi vai dārzeņi

No tauku produktiem ieteicams izvēlēties ar augstu nepiesātināto tauku saturu: avokado; rieksti; sēklas; olīveļļa; riekstu sviesti

Izvairīties no piesātinātajiem taukiem un transtaukiem, kas ir sastopami ceptos ēdienos un rūpnieciski apstrādātos produktos

Ogļhidrātu produktus izvēlēties : rīsi; griķi; auzas; kvinoja; makaroni; kukurūzas pārslas

Lietot piena produktus ar samazāku tauku saturu. Dienā vidēji 2-3 porcijas

Izvairīties no augļu un dārzeņu ar augstu kālija saturu, priekšroku dodot zemā kālija produktiem. Lai samazinātu kālija daudzumu produktos, tos gatavojot ieteicams – divkārši vārīt (uzvārīt, noskalot un uzvārīt vēlreiz); mērcēt pirms vārīšanas

Lietot produktus, kas satur D vitamīnu kopā ar kalcija saturošiem produktiem. D vitamīna produkti – zivis, sēnes, piena produkti, olas dzeltenums

8. Nierakmeņu slimības definīcija, riska faktori un epidemioloģija. Nierakmeņu veidi, riska faktori (katram nierakemņu tipām atsevišķi).

Nierakmeņu slimība (nefroliātiāze) ir stāvoklis, kurā nierēs veidojas cieti, kristāliskie nogulumi, ko sauc par nierakmeņiem. Šie akmeņi veidojas, kad šķidrums un minerāli nespēj izšķīst pareizi nierēs, izraisot kristālu veidošanos, kas var augt un veidot lielākus akmeņus

Epidemioloģija:

• Vīrieši ir vairāk pakļauti nierakmeņu slimībai nekā sievietes, jo īpaši vecumā no 20 līdz 50 gadiem. Sievietēm akmeņi parasti veidojas vēlākā vecumā

• Nierakmeņu slimība ir biežāka siltajos un sausajos reģionos, kur cilvēki vairāk svīst un zaudē šķidrumus

Riska faktori:

• Dehidratācija - Nepietiekama šķidruma uzņemšana izraisa urīna koncentrēšanos un kristālu veidošanos

• Diēta - Liela daudzuma sāls, olbaltumvielu (īpaši no dzīvnieku izcelsmes produktiem) un oksalāta bagātu pārtikas produktu uzņemšana

• Pārmērīga kalcija vai oksalāta uzņemšana

• Zāles - diurētiķi, kalcija piedevas var veicināt

• Pamata slimības - Kā cukura diabēts, podagra, hipertensija, iedzimtas metabolisma traucējumi un zarnu slimības

1. Kalcija oksalāta akmeņi

• Visbiežāk sastopamie nierakmeņu veidi, veido ap 70-80% no visiem nierakmeņiem.

Riska faktori:

• Paaugstināts kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija).

• Oksalāta saturoši produkti: Augsta oksalāta saturoši pārtikas produkti, piemēram, spināti, rieksti, šokolāde, tēja.

• Dehidratācija: Nepietiekams šķidruma uzņemšana palielina oksalāta koncentrāciju urīnā.

• Metabolisma traucējumi: zarnu trakta slimības, kas palielina oksalāta uzsūkšanos no zarnām.

• Vitamīna C pārmērīga lietošana: Augsts askorbīnskābes (C vitamīna) daudzums var palielināt oksalātu ražošanu

2. Kalcija fosfāta akmeņi

• Šie akmeņi veido apmēram 10-15% no nierakmeņiem.

Riska faktori:

• Paaugstināts kalcija un fosfāta līmenis urīnā.

• Alkalizējošs urīns: Urīna pH līmeņa paaugstināšanās, ko var veicināt diēta ar augstu sāļu un augļu saturu.

• Metabolisma traucējumi: Hipoparatireoīdisms, nieru kanāliņu disfunkcija.

• Liellopu gaļa un piena produkti: Pārmērīgs fosfāta saturošu pārtikas produktu patēriņš.

9. Urīna analīzes interpretācija pacienteim ar nierakmeņu slimību, tas saistība ar pacientu diētu.

Urīna pH līmenis

• Normāls urīna pH ir 4.5 līdz 8.0.

• Alkalizēts urīns (pH > 7.0) veicina kalcija fosfāta un struvita akmeņu veidošanos, kā arī samazina urātu akmeņu veidošanās risku.

• Skābs urīns (pH < 6.0) veicina urātu un kalcija oksalāta akmeņu veidošanos.

Saistība ar diētu:

• Urīna pH palielināšana (alkalizācija): Uzturs, kas bagāts ar augļiem un dārzeņiem (īpaši citroniem, apelsīniem, burkāniem), var palīdzēt palielināt urīna pH, kas samazina urātu un kalcija oksalāta akmeņu veidošanās risku.

• Urīna pH pazemināšana (skābināšana): Dzīvnieku olbaltumvielas (gaļa, zivis) veicina urīna skābināšanu, kas var veicināt urātu akmeņu veidošanos

Kālija līmenis

• Paaugstināts kālija līmenis urīnā ir biežāks pacientiem, kas lieto diurētiķus, un tas var veicināt kalcija oksalāta akmeņu veidošanos

Saistība ar diētu:

• Kālija bagāti pārtikas produkti (piemēram, banāni, apelsīni, kartupeļi) jāierobežo, ja ir paaugstināts kālija līmenis, jo tie var veicināt oksalāta kristālu veidošanos

Kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija)

• Paaugstināts kalcija līmenis urīnā (hiperkalciūrija) ir biežs riska faktors kalcija oksalāta akmeņu veidošanai

​​Saistība ar diētu:

• Pārāk liels kalcija uzņemšanas apjoms: Kalcija piedevas vai liels daudzums piena produktos var paaugstināt kalcija līmeni urīnā, kas veicina akmeņu veidošanos.

• Zems kalcija patēriņš: Tomēr jāatceras, ka ļoti zems kalcija uzņemšana uzturā var arī palielināt kalcija oksalāta akmeņu risku, jo tas veicina oksalāta absorbciju zarnās

Urīnskābe urīnā (hiperurikēmija)

• Paaugstināts urīnskābes līmenis urīnā ir saistīts ar urātu akmeņiem

Saistība ar diētu:

• Purīni ir organiskas vielas, kas tiek pārstrādātas par urīnskābi un atrodas dzīvnieku olbaltumvielās (gaļa, zivis, jūras veltes). Pārmērīga purīnu uzņemšana var paaugstināt urīnskābes koncentrāciju un veicināt urātu akmeņu veidošanos.

• Diētas korekcija: Ieteicams ierobežot purīniem bagātus pārtikas produktus (sarkanā gaļa, dzīvnieku iekšas, zivis) un dzert pietiekami daudz šķidruma

10. Uztura rekomendācijas pacientiem ar kalcija, oksalātu un urātu saturošiem nierakmeņiem.

Kalcija oksolātu

• Samazināt pārtikas produktus, kas ir bagāti ar oksalātiem, piemēram, spinātiem, riekstiem, tēju, bietēm, šokolādi, un dažiem augļiem (piemēram, zemenēm un mellenēm)

• Uzturā jāiekļauj normāls kalcija daudzums (1200 mg dienā pieaugušajiem) no pārtikas, piemēram, piena produktiem (piens, jogurts, siers), lai samazinātu oksalāta absorbciju zarnās

• Pietiekams šķidruma patēriņš (vismaz 2-3 litri dienā) ir būtisks, lai atšķaidītu urīnu un novērstu kristālu veidošanos

• Magnijs palīdz samazināt oksalāta kristālu veidošanos, tāpēc jāpievērš uzmanība tā uzņemšanai ar diētu, iekļaujot produktus kā pilngraudu produktus, riekstus un zaļos dārzeņus

• Jāizvairās no pārmērīgas C vitamīna lietošanas, jo tas var pārvērsties oksalātā, kas veicina akmeņu veidošanos. C vitamīnu nevajadzētu lietot vairāk par 1000 mg dienā

Kalcija fosfāta

• jāievēro diēta, kas bagāta ar augļiem un dārzeņiem (īpaši citrusu augļiem, piemēram, citroniem un apelsīniem), jo šie pārtikas produkti paaugstina urīna pH

• Jāizvairās no pārmērīga fosfāta daudzuma uzturā. Fosfāti ir atrodami daudzos pārstrādātos pārtikas produktos (piemēram, gaļas konservos, dzīvnieku iekšās un gāzētajos dzērienos), tādēļ tos būtu jāierobežo

• jāievēro normāls kalcija patēriņš, taču jāpārliecinās, ka kalcijs tiek uzņemts no dabīgiem avotiem (piena produkti, lapu dārzeņi, rieksti), nevis piedevām

• Pietiekams šķidruma patēriņš (vismaz 2-3 litri dienā), lai novērstu urīna koncentrēšanos, ir ļoti svarīgs, lai samazinātu akmeņu veidošanās risku

Urātu

• Samazināt pārtikas produktus, kas satur augstu purīnu līmeni, piemēram, sarkano gaļu, jūras produktus, dzīvnieku iekšas, alkoholu (īpaši alu un vīnu).

• Alkohola lietošana, it īpaši alus un vīns, ir saistīta ar urātu akmeņu veidošanos. Tādēļ alkohols jāierobežo vai jāizvairās no tā lietošanas

• uzturā jāiekļauj augļi un dārzeņi, īpaši citrusaugļi un dārzeņi

• Jāuzņem pietiekami daudz šķidruma (vismaz 2-3 litri dienā), lai atšķaidītu urīnu un samazinātu urīnskābes koncentrāciju

• Mērens C vitamīna uzņemšana var palīdzēt samazināt urātu akmeņu risku, jo C vitamīns samazina urīnskābes koncentrāciju urīnā. Tomēr jāizvairās no lielām devām (vairāk nekā 1000 mg dienā), jo tas var veicināt oksalāta akmeņu veidošanos

Uztura terapija pulmololoģijā

1. Bronhiālā astma

Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, kas raksturojas ar iekaisumu un sašaurinājumu elpceļos, kas izraisa atkārtotus elpas trūkuma uzbrukumus, svilpojošu elpošanu, klepu un krūšu sasprindzinājumu. Šī slimība ir saistīta ar paaugstinātu elpceļu jutību pret dažādiem kairinātājiem, kas var izraisīt iekaisumu un bronhu sašaurināšanos

2. HOPS

Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir progresējoša, hroniska elpceļu slimība, kas raksturojas ar ilgstošu un pastāvīgu elpošanas traucējumu, ko izraisa bronhu sašaurināšanās un plaušu audu bojājums. HOPS galvenokārt ir saistīta ar pastāvīgu un pakāpenisku gaisa plūsmas ierobežojumu, kas apgrūtina gaisa plūsmu uz plaušām un atpakaļ, izraisot elpas trūkumu, klepu un krēpu izdalīšanos

3. Cistiskā fibroze

Cistiskā fibroze (CF) ir iedzimta ģenētiska slimība, kas ietekmē elpošanas sistēmu, gremošanas traktu un dažādus citus orgānus. Slimība ir saistīta ar izmaiņām gļotās sekrēcijā, kas kļūst bieza un viskoza, radot problēmas normālai orgānu darbībai. Cistiskā fibroze ir viena no visbiežāk sastopamajām smagajām iedzimtajām slimībām, kas galvenokārt ietekmē bērnus un jauniešus, bet cilvēki var dzīvot līdz pieauguša vecuma gadiem, ja viņiem tiek sniegta atbilstoša ārstēšana

• Pacientiem ar cistisko fibrozi bieži tiek nozīmēti aizkuņģa dziedzera fermentu preparāti, lai palīdzētu sagremot pārtiku

• Pietiekamu daudzumu vitamīnu un minerālvielu, īpaši A, D, E un K vitamīnus

• Bagāts ar taukiem un kalorijām, lai kompensētu gremošanas problēmas un svara zudumu

4. Elpošanas mazspēja

Elpošanas mazspēja ir stāvoklis, kad plaušas nespēj nodrošināt pietiekamu skābekļa piegādi asinīs vai efektīvi izvadīt oglekļa dioksīdu, kas ir būtiska organisma dzīvotspējai. Elpošanas mazspēja var būt akūta vai hroniska, un tā var attiekties uz dažādiem plaušu un elpceļu bojājumiem, kas traucē to normālu darbību

Uztura terapija:

• 25–30 kcal/kg - Pacientiem ar plaušu slimībām bieži ir palielinātas enerģijas vajadzības (īpaši hroniskā obstruktīvā plaušu slimība (HOPS) vai cistiskā fibroze)

• OBV - 1,2–1,5 g/kg ķermeņa masas dienā (var būt augstāks, ja ir smaga muskuļu atrofija) - avoti: liesa gaļa, zivis, olas, piena produkti, pākšaugi

• omega-3 taukskābēm (zivju eļļa, rieksti, linsēklas)

• Ieteicami pilngraudi, dārzeņi un augļi kā galvenie ogļhidrātu avoti

• Mazas, biežas ēdienreizes, lai mazinātu diskomfortu

• Izvairīties no pārtikas, kas var izraisīt alerģiskas reakcijas (piemēram, pārtikas piedevas vai sulfīti)

• Uzturēt pietiekamu šķidruma daudzumu, lai izvairītos no biezu gļotu veidošanās

VIDUSJŪRAS DIĒTA (palielināts augļu, dārzeņu, olīveļļas daudzums, veselu graudu patēriņš, regulāra zivju un gaļas uzņemšana)

• Liels augļu un dārzeņu patēriņš

• Zems tauku patēriņš un augsts šķiedrvielu patēriņš

• Vadlīnijas iesaka ierobežot piesātināto tauku uzņemšanu līdz <10% no kopējām kalorijām dienā.

• Diētas, kurās uzsvars tiek likts uz augļiem, dārzeņiem un veseliem graudiem, vienlaikus mazāk liekot uzsvaru uz gaļas un piena produktiem ar augstu tauku saturu

• Flavonoīdu uzņemšana var veicināt augļu patēriņa pozitīvo ietekmi uz astmu.

• Tāpat antioksidanti var samazināt oksidatīvo stresu

• Palielināts magnija patēriņš ir saistīts ar pozitīvu ietekmi uz astmu.

• Diēta ar zemu sāls saturu uzlabo plaušu darbību pacientiem ar fiziskās slodzes izraisītu astmu.

• Šķiedrvielu uzņemšanas ieteicamā dienas deva - sievietēm 25 g/dienā un vīriešiem 38 g/dienā, var potenciāli novērst šo pretiekaisuma iedarbību un uzlabot plaušu funkcijas.

• D vit deficīts var arī stimulēt iekaisuma reakcijas pret nepatogēnām baktērijām zarnās, tādējādi veicinot astmu.

8.Perioperatīvā uztura terapija

1. ERAS koncepts - multidisciplināra pieeja ķirurģisko pacientu aprūpei, kuras mērķis ir samazināt operācijas radīto stresu, paātrināt atveseļošanos un uzlabot pacientu iznākumus

ERAS koncepta galvenie principi:

• Pirmsoperācijas sagatavošana

  • Pacientu izglītošana

  • Uztura stāvokļa izvērtēšana

• Uztura vadlīnijas

  • Agrīna enterālā barošana un malnutrīcijas riska mazināšana

  • Preoperatīvas ogļhidrātu slodzes ieviešana - samazina insulīna rezistenci

  • Tukšā dūšā perioda samazināšana pirms operācijas - šķidruma uzņemšana līdz 2 stundām pirms anestēzijas

• Pēcoperācijas aprūpe

  • Ātra enterālās barošanas uzsākšana, lai uzturētu zarnu darbību un mazinātu komplikāciju risku

2. Uztures novērtēšana pirms operācijas

Uztura stāvoklis jānovērtē pirms un pēc lielām operācijām, lai identificētu pacientus ar malnutrīcijas risku vai tās esamību pietiekama uztura uzņemšana vairāk nekā 14 dienas ir saistīta ar augstāku mirstību un komplikācijām

Uztura atbalsts ir ieteicams pacientiem ar malnutrīciju vai tiem, kuriem gaidāma nepietiekama uztura uzņemšana (>50% no vajadzīgās devas) vairāk nekā 7 dienas pirmsoperatīvā periodā

Uztura riski:

• Svars samazinājies par >10–15% pēdējo 6 mēnešu laikā.

• Ķermeņa masas indekss (ĶMI) <18.5.

• Zems albumīna līmenis serumā (<30 g/l), ja nav aknu vai nieru disfunkcijas

OGH uzņemšana - 800 ml iepriekšējā vakarā un 400 ml 2 stundas pirms anestēzijas

3. Uztura terapija pirms operācijas.

Pacientiem ar smagu uztura risku (malnutrīcija, sarkopēnija) uztura terapija jāuzsāk vismaz 7–14 dienas pirms operācijas, pat ja tas nozīmē operācijas aizkavēšanu​

Orāli uztura bagātinātāji (ONS) jālieto, ja pacients nespēj uzņemt pietiekamu uztura daudzumu no parastas pārtikas

Enterālā barošana ir prioritāra metode, ja vien nav kontrindikāciju (piem., zarnu obstrukcija)

Preoperatīva parenterāla barošana ieteicama smagas malnutrīcijas gadījumā, vismaz 7–14 dienas pirms lielām operācijām

Ieteicams uzņemt ogļhidrātu šķīdumus (800 ml vakarā pirms operācijas un 400 ml 2 stundas pirms anestēzijas), lai samazinātu insulīna rezistenci un uzlabotu pēcoperācijas atveseļošanos

Dzidrus šķidrumus var lietot līdz 2 stundām pirms anestēzijas, cieto pārtiku – līdz 6 stundām

4. Uzturs pēc operācijām, kas neskar gremošanas traktu:

1) kardioķirurģija

Mērķis

• Samazināt iekaisumu, atbalstīt sirds un asinsvadu veselību, un veicināt brūču dzīšanu

Uztura stratēģijas

• Barošana - Jāsāk pēc iespējas ātrāk, parasti 24 stundu laikā pēc operācijas

• Augsts olbaltumvielu saturs - Ieteicams 1,2–1,5 g olbaltumvielu uz ķermeņa masas kilogramu dienā

• Imūnmodulējošie maisījumi - satur omega-3 taukskābes, arginīnu un antioksidantus, lai mazinātu iekaisumu un uzlabotu imūnsistēmas funkcijas

• Elektrolītu līdzsvars - Regulāra elektrolītu, piemēram, kālija un magnija, kontrole un papildināšana

2) torakālā ķirurģija

Mērķis

• Veicināt plaušu darbību un novērst infekcijas risku

Uztura stratēģijas

• Barošana - Jāsāk pēc iespējas ātrāk, parasti 24 stundu laikā pēc operācijas

• Augsts kaloriju un proteīnu daudzums: Enerģijas vajadzības palielinās elpošanas darbības atbalstam

• Imūnmodulējošie uztura maisījumi ar omega-3 taukskābēm un antioksidantiem var palīdzēt samazināt iekaisumu

• Šķidruma kontrole: Nepieciešama adekvāta hidratācija, vienlaikus izvairoties no pārhidratācijas

3) neiroķirurģija

Mērķis

• Uzturēt smadzeņu darbību, kontrolēt iekaisumu un veicināt neironu atveseļošanos

Uztura stratēģijas

• Augsts olbaltumvielu saturs un enerģijas līmenis: Smadzeņu traumu un ķirurģiskas iejaukšanās gadījumos metabolisms paātrinās

• Antioksidanti: Uzturs bagāts ar E vitamīnu, C vitamīnu un polifenoliem (piemēram, ogas, zaļā tēja)

• Omega-3 taukskābes: Palīdz uzlabot neironu membrānas integritāti un veicina atveseļošanos

• Mikroelementu papildināšana: Magnija, cinka un D vitamīna līmeņi ir būtiski jāuzrauga

4) ginekoloģiskās, uroloģiskās operācijas

Mērķis

• Atbalstīt brūču dzīšanu, novērst infekcijas un uzturēt hormonu līdzsvaru

Uztura stratēģijas

• Olbaltumvielas un kalorijas: 1,2–1,5 g olbaltumvielu/kg un pietiekams enerģijas patēriņš (25–30 kcal/kg dienā) ir nepieciešami, lai veicinātu audu atjaunošanos

• Dzelzs un folskābe: Īpaši svarīgi sievietēm ar ievērojamu asins zudumu

• Antioksidanti: Palīdz mazināt iekaisumu un uzlabot pēcoperācijas iznākumus

• Šķidruma kontrole: Adekvāta hidratācija, lai nodrošinātu urīna plūsmu un mazinātu urīnceļu infekciju risku

5) traumatoloģiskās operācijas

Mērķis

• Veicināt kaulu un muskuļu atjaunošanos, samazināt iekaisumu un uzlabot funkcionālās spējas

Uztura stratēģijas

• Augsts olbaltumvielu un kalcija līmenis: Atbalsta kaulu dzīšanu un muskuļu masas uzturēšanu

• D vitamīns: Kritiski svarīgs kaulu atjaunošanās procesā.

• Omega-3 taukskābes: Veicina pretiekaisuma iedarbību un palīdz samazināt muskuļu masas zudumu

• C vitamīns: Stimulē kolagēna sintēzi, kas ir būtiska kaulu un saistaudu atjaunošanai

5. Uzturs pēc operācijas periodā pēc gremošanas trakta operācijām:

1) saaugumu slimība;

• Mazs šķiedrvielu daudzums: Lai mazinātu zarnu noslodzi un novērstu zarnu obstrukcijas risku.

• Pakāpeniska uztura atjaunošana: Pāreja no šķidra uz pusšķidru un vēlāk uz parastu diētu.

• Regulāra hidratācija: Lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu zarnu darbību

2) pēc tievās zarnas operācijām;

• Augsta kaloriju un proteīnu diēta: Lai kompensētu samazinātu barības vielu uzsūkšanos.

• Mikrouzturvielu papildināšana: B12 vitamīns, dzelzs un cinks, jo tievā zarna ir galvenā šo vielu uzsūkšanās vieta.

• Mazākas un biežākas ēdienreizes: Lai uzlabotu gremošanu un samazinātu diskomfortu.

• Šķidra un zema šķiedrvielu diēta: Sākotnējā atveseļošanās posmā

• Ierobežojiet uzturā šķiedrvielas, īpaši nešķ. šķiedrvielas (rupjmaize, putras).

• 12-p.zarnu – kalcijs, Fe, A,B,C,D,E,K

• Tukšā zarna – Fe, cinks, varš, fosfors, magnijs, A,B,C,D,E,K, folskābe.

• Līkumainā z – A,D,E,K, B12.

3) pēc resnās zarnas operācijām;

• Šķidra diēta pirmajās dienās: Lai mazinātu zarnu slodzi un atjaunotu gremošanas funkcijas.

• Zems šķiedrvielu saturs: Pirmajās nedēļās pēc operācijas, lai izvairītos no zarnu kairinājuma.

• Pievienot probiotikas: Lai atjaunotu zarnu mikrofloru un uzlabotu zarnu veselību

4) pēc taisnās zarnas operācijām;

• Pārejoša šķidra un pusšķidra diēta: Lai mazinātu zarnu kustības intensitāti un novērstu diskomfortu.

• Izvairīšanās no kairinošiem pārtikas produktiem: Piemēram, pikanta un ļoti taukaina pārtika.

• Pakāpeniska šķiedrvielu iekļaušana diētā: Lai veicinātu normālu zarnu darbību

5) pēc aizkuņģa dziedzera operācijas;

• Aizkuņģa dziedzeris ražo fermentus, kas šķeļ OBV, taukus, OGH, un izdala tos 12-p zarnā. Tas ražo arī hormonu- insulīnu, kas regulē cukura līmeni asinīs

• Augsta kaloriju un proteīnu diēta: Lai kompensētu enerģijas un uzturvielu zaudējumus.

• Zema tauku diēta: Aizkuņģa dziedzera enzīmu trūkums var izraisīt tauku nepanesamību.

• Fermentu aizstājterapija: Aizkuņģa dziedzera enzīmu preparāti palīdz tauku un barības vielu uzsūkšanai.

• Vitamīnu papildināšana: Īpaši A, D, E un K vitamīni (taukos šķīstošo)

6) pēc gastrektomijas;

• Biežas un mazākas ēdienreizes: Lai izvairītos no "dumpinga sindroma".

• Augsts proteīnu un zems cukura saturs: Lai kontrolētu glikozes līmeni un novērstu pēkšņus hipoglikēmijas gadījumus.

• B12 vitamīna un dzelzs papildināšana: Gļotādas zaudējums samazina šo uzturvielu uzsūkšanos

7) pēc žultspūšļa operācijām;

• Žultspūslis ir neliels orgāns pie aknām, kas uzkrāj šķidrumu- žulti, kas nodrošina taukvielu un taukos šķīstošo vitamīnu šķelšanu un uzsūkšanos. Žults tiek izdalīta tievajā zarnā ēšanas laikā

• Zems tauku saturs: Lai novērstu diskomfortu un caureju, jo žults plūsma ir mainījusies.

• Pārtikas produktu testēšana: Noteikt, kuri produkti izraisa gremošanas problēmas.

• Mazākas, biežākas ēdienreizes: Lai atvieglotu žults plūsmu

8) pēc bariatriskām operācijām;

• Pārejošs uztura režīms: No šķidras uz mīkstu un pēc tam uz parastu pārtiku.

• Augsts proteīnu saturs: Lai uzturētu muskuļu masu un novērstu proteīnu deficītu.

• Multivitamīni: A, D, E, K vitamīni, dzelzs, kalcijs un B12 vitamīns jāpapildina visu mūžu.

• Izvairīšanās no cukurotiem un augstas kalorijas produktiem

9) zarnu divertrikuloze;

• Augsts !!!! šķiedrvielu daudzums: Lai novērstu aizcietējumus un samazinātu divertikulu komplikāciju risku.

• Adekvāta šķidruma uzņemšana: Lai nodrošinātu šķiedrvielu efektīvu darbību.

• Izvairīšanās no apstrādātiem pārtikas produktiem un piesātinātajiem taukiem

10) stomas pacientiem.

• Normāls stomas satura daudzums 800-1200ml/diennaktī.

• Izvairīšanās no gāzu veidojošiem produktiem: Piemēram, pupiņas, kāposti, gāzētie dzērieni.

• Pakāpeniska pārtikas ieviešana: Lai noteiktu individuālo toleranci pret dažādiem pārtikas produktiem.

• Bieža un mazu porciju ēšana: Lai samazinātu stomas saturu.

• Atbilstoša šķidruma uzņemšana: Īpaši pacientiem ar ileostomu, lai novērstu dehidratāciju

Perioperatīvā terapija - tests

1. Kuru dzērienu var lietot 2h pirms op. Ābolu sula

2. Kad ir vēlams uzsākt perorālu uztura uzņemšanu pēc KZT op. 24h laikā

3. Kādi ir ar uztura uzņemšanu būtiskākie sarežģījumi pēc galvas/kakla op. Rīšanas traucējumi

4. Kāda uzturviela tiek iekļauta imūnuzturā. Omega-3

5. Kuriem ķirurģiski ārstētiem pacientiem ieteicama uztura novērtēšana pirms op. Visiem

6. Kad ir jāuzsāk perioperatīva uztura terapija pacientiem ar malnutrīciju. 7-14 dienas pirms.

7. Kurš no rādītājiem liecina par augstu malnutrīcijas risku. 10-15% svara zudums 6 mēnešu laikā.

8. Ja vairāk kā 7 dienas pēc op nav iespējams sasniegt nepieciešamo enerģiju enterāli. Papildus parenterāli

9. Kāds ir pēc operācijas ileus pirmie simptomi. Vēdera pūšanās, gāzes.

10. Eras protokola galvenais mērķis. Saglabāt homeostāzi.

11. Pirms apjomīgas abdominālas op ieteicams. Ogļhidrātiem bagāti dzērieni

12. Pacientam ar augstu malnutrīciju ir. Visi

13. Kura atbilde nav pareiza, ogļhidrātiem bagāta uztura un dzēriena lietošana pirms op. Samazina diurēzi.

14. Kā ogļh bagāta ēdiena un dzēriena lietošana pirms op ietekmē organismu. Samazina pirms op diskomfortu un samazina uzturēšanos slimnīcā.

15. Kurš no apgalvojumiem ir patiess. Pēc op periodā medicīniskais papildus uzturs. Var piedāvāt papildus perorālam uzturam.

16. Kāda terapija rekomendējama, ja 5-7 dienu laikā nevar uzsākt enterālu terapiju pacientam ar ileus. Uzsākt parenterālu barošanu.

17. Kādi rādītāji analīzēs ir būtiski perioperatīvajā uztura terapijas laikā. Elektrolīti, glikoze, triglicerīdi.

18. Kuram no faktoriem nav pozitīva ietekme uz brūču dzīšanu. Neliela hiperglikēmija.

Uztura terapija reimatoloģijā.

Katrai minētajai slimībai:

izpratne par slimības etioloģiju, patoģenēzi, svarīgākās klīniskās izpausmes un ārstēšanas principi. uztura terapija: mērķi, darbības mehānisms un principi dažādos slimības etapos:

1. Osteoartrīts

Osteoartrīts – neiekaisīgs deģeneratīvs locītavu bojājums, kas parasti rodas vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Progresējoša locītavas un kaulu skrimšļa audu noārdīšanās. Iedalās primārajā un sekundārajā.

• Primārs osteoartrīts: 95% - Lēni pieaugoši simptomi, cilvēkam novecojot

• Sekundārs osteoartrīts: OA tādā locītavā vai tādam slimniekam, ko skāris predisponējošs patoloģisks stāvoklis

Riska faktori / cēloņi:

• Endogēnie jeb iekšējie faktori:

  • vecums;

  • sieviešu dzimums –tieša saistība ar menopauzes iestāšanos;

  • iedzimtība – ja kādam no radiniekiem ir bijis osteoartrīts

• Eksogēnie jeb ārējās vides faktori:

  • traumas – dzīves laikā gūtās traumas;

  • liela fiziska slodze – ja dzīves laikā ir bijusi paaugstināta slodze uz locītavām, piemēram, maratona skrējējiem.

  • Liekais svars;

  • iepriekšējas locītavu operācijas;

  • alkohols; smēķēšana

Klīniskā aina:

• locītavas ir skartas asimetriski;

• dziļas sāpes, ko slimības agrīnajā posmā - pastiprina slodze, atpūta mazina sāpes;

• slimības vēlīnajā posmā – konstantas sāpes (arī nakts sāpes);

• rīta stīvums(vai pēc atpūtas) – tipiski līdz 30 min,

• samazināts kustību apjoms;

Diagnostika:

• pamatojoties uz simptomiem un rentgenogrammām;

• magnētiskās rezonanses;

• datortomogrāfija

Ārstēšana:

• fizioterapija; vingrošana;

• izvairīšanos no darbībām, kas pastiprina sāpes vai pārslogo locītavu;

• svara samazināšanu;

• pārbīdot ceļgalu vai ortozes.

• Farmakoloģiskas - acetaminofēns un perorālie nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi; akūtu sāpju gadījumā - intraartikulāras locītavu injekcijas – hialuronskābes

2. Reimatoīdais artrīts

Reimatoīdais artrīts – autoimūna, iekaisīga slimība, kura rada progresējošu simetrisku bojājumu daudzās locītavās un ar laiku var izraisīt arī iekšķīgo orgānu bojājumu

Riska faktori / cēloņi:

• sievietes;

• vecums;

• smēķēšana, pārmērīga kofeīna saturošu produktu lietošana,

• stress un jebkurš faktors, kas izraisa imūnās sistēmas disfunkciju (apsaldēšanās, fiziska vai psihoemocionāla pārslodze, un citi);

• iedzimtībai;

• biežāk sākas ziemā

Klīniskā aina:

• galvenokārt skar plaukstas un roku pirkstus;

• nespēks, vājums,

• plaukstu tūska un muskuloskeletālas sāpes, bet vēlāk pievienojas locītavu bojājums;

• rīta stīvums

Diagnostika:

• fizikāla izmeklēšana;

• iekaisuma testus eritrocītu grimšānas ātrumu (EGĀ) un C reaktīvo olbaltumu (CRO);

• locītavu ultrasonogrāfiju (USG) un magnētisko rezonansi; rentgens;

• asins analīzes

Ārstēšana:

• fizioterapeita, ergoterapeita un psihoterapeita līdzdalību;

• medikamentoza terapija - bāzes terapija ar slimības gaitu ietekmējošiem antireimatiskiem medikamentiem (gan sintētiskie: sulfasalazīns); nesteroīdie pretiekaisuma medikamenti sāpju un viegla līdz mērena iekaisuma atvieglošanai un mazināšanai;

• ķirurģiska ārstēšana; glikokortikosteroīdi

3. Sistēmiska sarkanā vilkēde

Sistēmiska sarkanā vilkēde (SSV) ir hroniska autoimūna slimība, kurā organisms uzbrūk savām šūnām un audiem, izraisot iekaisumu un bojājumus dažādos orgānos, piemēram, ādā, locītavās, nierēs, sirdī un smadzenēs. Tā ir viena no biežākajām un smagākajām autoimūnām slimībām.

Riska faktori:

• Ģenētiskie faktori - sievietēm, īpaši reproduktīvā vecumā (20–40 gadi); ir bijuši līdzīgi autoimūni traucējumi (piemēram, vilkēde, reimatoīdais artrīts).

• Vides faktori - Vīrusi un infekcijas: vīrusi (piemēram, Epstein-Barr vīruss)

• Saules starojums: UV starojums var izraisīt ādas bojājumus un izraisīt vilkēdes simptomu pasliktināšanos.

• Stresa faktori: Fizisks vai emocionāls stress var izraisīt slimības paasinājumus.

Klīniskā aina:

• Ādas izmaiņas:

  • Sarkanīgs izsitums uz vaigiem un deguna tilta veido „tauriša” izskatu, ko raksturo skaidras malas un sarkani plankumi.

  • Paaugstināta jutība pret saules starojumu, kas var izraisīt izsitumu pasliktināšanos.

• Locītavu simptomi:

  • Sāpīgas locītavas un muskuļu sāpes (artrīts)

  • Var novērot pietūkumu un kustību ierobežojumu locītavās

• Nieru simptomi:

  • Lupus nephritis: Nieru bojājumi, kas var izraisīt olbaltumvielu un asiņu klātbūtni urīnā, kā arī nieru funkcijas pasliktināšanos.

  • Var attīstīties akūta nieru mazspēja.

• Sirds un asinsvadu simptomi:

  • Perikardīts (sirds maisa iekaisums) un miokardīts (sirds muskuļa iekaisums)

  • Sirdsdarbības traucējumi, kā arī paaugstināts asinsvadu iekaisums var izraisīt paaugstinātu sirdslēkmes risku.

• Neiroloģiski simptomi:

  • Galvassāpes, depresija, atmiņas traucējumi, psihoze un pat epilepsija.

  • Nervu sistēmas bojājums var izraisīt arī perifēro nervu bojājumus - neiropātiju.

• Citi simptomi:

  • Nogurums, drudzis, svara zudums, matu izkrišana.

  • Slikta apetīte un gremošanas traucējumi.

Diagnostika:

1. Laboratorijas testi:

   • Antinukleārie antivielu (ANA) tests: Šis tests ir pozitīvs daudzos vilkēdes gadījumos, bet tas var būt arī citās slimībās.

   • Anti-dsDNA antivielas: Šīs antivielas ir ļoti specifiskas sistēmiskajai sarkanajai vilkēdei un bieži tiek izmantotas tās diagnozei.

   • C3 un C4 komplementa līmeņi: Samazināts līmenis norāda uz slimības aktivitāti un iekaisumu.

   • Rūpīgas asins analīzes: Leikocītu un trombocītu skaita samazināšanās (leikopēnija un trombocitopēnija) var liecināt par slimību.

   • Urīna analīze: Olbaltumvielu vai asiņu klātbūtne urīnā var norādīt uz nieru bojājumu.

2. Attēldiagnostika:

   • Ehokardiogrāfija: Lai novērtētu sirds bojājumus, piemēram, perikardītu.

   • Nieru ultraskaņa: Lai novērtētu nieru bojājumus.

3. Klīniskie kritēriji:

   • Tiek izmantoti arī diagnostiskie kritēriji, piemēram, SLE (Systemic Lupus Erythematosus) klasifikācijas kritēriji, kas ietver ādas izsitumus, nieru funkcijas traucējumus, artrītu, pozitīvus antivielu testus un citus.

Ārstēšana - simptomātiska, lai samazinātu iekaisumu un novērstu orgānu bojājumus.

• Nespecifiska ārstēšana:

  • Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL): Lieto, lai mazinātu sāpes un iekaisumu, īpaši locītavās.

  • Kortikosteroīdi: samazinātu iekaisumu

• Imūnsupresīvā terapija:

  • nomāc imūnsistēmu (piemēram, azatioprīns, ciklofosfamīds), tiek lietotas smagos vilkēdes gadījumos, īpaši, ja ir bojāti orgāni, piemēram, nieres vai sirds.

Komplikācijas:

• Nieru mazspēja (lupus nephritis).

• Kardiovaskulāras slimības (paaugstināts risks sirdslēkmei, insults).

• Neiroloģiskas komplikācijas (psihoze, epilepsija, perifēra neiropātija).

• Infekcijas: Imūnsupresīvā terapija var palielināt infekciju risku.

• Grūtniecības problēmas: Sievietēm ar vilkēdi grūtniecības laikā var būt paaugstināts risks priekšlaicīgai dzemdībām, spontāniem abortiem un augļa problēmām

4. Sistēmiska sklerodermija

Sistēmiska sklerodermija ir hroniska, autoimūna saistaudu slimība, kurai raksturīga pārmērīga kolagēna veidošanās un nogulsnēšanās ādā un iekšējos orgānos. Tā izraisa ādas sabiezēšanu un orgānu funkciju traucējumus. Slimība ir reta, un tās cēlonis līdz galam nav skaidrs, bet tiek uzskatīts, ka to izraisa ģenētisku, vides un imūnsistēmas faktoru mijiedarbība

Riska faktori:

• Ģenētika un ģimenes anamnēze

• Smēķēšana

• Nepareizs uzturs

• Mazkustīgs dzīvesveids

• Pārmērīga alkohola lietošana

Klīniskā aina:

• Kalcija nogulsnes ādā

• Pigmentācijas izmaiņas

• Čūlas uz pirkstiem vai kāju pirkstiem

• Locītavu sāpes, stīvums un pietūkums

• Gremošanas traucējumi un zarnu kustību izmaiņas (caureja, aizcietējums)

• Sirds ritma traucējumi

Diagnostika:

• Klīniskie simptomi - Ādas sabiezēšana, Reino fenomens, gremošanas trakta disfunkcija

• Biopsija: Var būt nepieciešama ādas vai iekšējo orgānu biopsija

• Laboratorijas testi - Reimatoloģisko iekaisuma marķieru noteikšana

Ārstēšana:

• Medikamentozā terapija - Imūnsupresanti, Pretfibrozes līdzekļi, Antihipertensīvie līdzekļi

• Dzīvesveida izmaiņas - Ādas kopšana, Smēķēšanas atmešana, Uztura pielāgošana

• Fizioterapija un rehabilitācija

5. Šegrēna sindroms

Šegrēna sindroms ir hroniska autoimūna slimība, kurā imūnsistēma uzbrūk galvenokārt gļotādām, izraisot iekaisumu un bojājumus. Visbiežāk tiek skartas siekalu un asaru dziedzeri, taču slimība var ietekmēt arī citus orgānus, piemēram, locītavas, nieres, plaušas, aknas un nervu sistēmu.

Riska faktori:

1. Dzimums un vecums:

   • visbiežāk skar sievietes

   • vecumā no 40 līdz 60 gadiem, lai gan tā var rasties jebkurā vecumā, arī bērniem un vīriešiem.

2. Ģenētiskie faktori:

   • Tiek uzskatīts, ka slimība attīstās, kad ģenētiskie faktori mijiedarbojas ar vides faktoriem, piemēram, infekcijām vai citiem imūnsistēmas traucējumiem.

3. Citas autoimūnās slimības:

   • reimatoīdo artrītu, lupusu vai autoimūnu hepatītu.

4. Infekcijas faktori:

   • Daži vīrusi un infekcijas (piemēram, Epšteina-Bāra vīruss vai C hepatīta vīruss)

Klīniskā aina:

• Sausas acis (keratokonjunktivīts sicca)

• Sausas mutes (xerostomija): Rada grūtības norīt pārtiku, runāt un var izraisīt zobu bojājumus un smaganu problēmas.

• Artrīts

• Nogurums

• Ādas sausums un nieze: Āda var kļūt sausa un iekaisusi.

• Dzelte vai aknu bojājumi

• Slikta dūša, vēdera uzpūšanās un citi gremošanas traucējumi.

• tirpšanu, nejutīgumu vai sāpes.

• Depresija un trauksme

• elpas trūkums un klepus.

Diagnostika:

Diagnostika ir balstīta uz klīniskajām pazīmēm, laboratoriskajiem testiem un dažādiem izmeklējumiem.

1. Klīniskā izmeklēšana:

   • Ārsts var novērtēt sausumu acīs un mutē, veicot testus, piemēram, Schirmer testa (acīs tiek novietoti mazi papīra sloksnes, lai novērtētu asaru izdalīšanos).

   • Sausās mutes novērtēšana: Novērtēšana par siekalu dziedzeru darbību, tostarp siekalu plūsmas mērīšana.

2. Laboratoriskie testi:

   • Reimatoīdā faktora un C-reaktīvā proteīna līmenis: Šie testi var palīdzēt novērtēt iekaisuma pakāpi.

   • Antinukleāro antivielu (ANA) tests: Pozitīvs ANA tests var liecināt par autoimūnu slimību.

3. Biopsija:

   • Siekalu dziedzeru biopsija: Tas var palīdzēt noteikt iekaisumu un imūnās sistēmas bojājumus dziedzeros, kas ir raksturīgi Sjögrēna sindromam.

   • Plaušu, aknu vai nieru biopsija: Ja ir aizdomas par orgānu bojājumiem, biopsijas var būt nepieciešamas, lai novērtētu bojājuma pakāpi.

4. Attēlu izmeklējumi:

   • Ultrasonogrāfija vai CT skenēšana var tikt izmantota, lai novērtētu orgānu bojājumus un attīstītu komplikācijas, piemēram, plaušu fibrozi vai aknu bojājumus.

Ārstēšana:

1. Sausuma mazināšana:

   • Mākslīgie asaras un acīm paredzētas ziedes: Lai mazinātu acs sausumu un diskomfortu.

   • Siekalu aizstājēji: Lai mazinātu sausu muti un uzlabotu rīšanas spējas.

   • Bezrecepšu mitrinātāji un balzami: Lai novērstu ādas sausumu.

2. Medikamentozā ārstēšana:

   • Imūnsupresanti (piemēram, metotreksāts, azatioprīns)

   • Kortikosteroīdi

   • Plaša spektra antibiotikas

3. Citas ārstēšanas pieejas:

   • Fizioterapija un rehabilitācija: Lai palīdzētu uzturēt locītavu kustīgumu un uzlabot dzīves kvalitāti.

   • Psihoterapija un atbalsta grupas: Lai palīdzētu pacientiem tikt galā ar emocionālajiem un psiholoģiskajiem izaicinājumiem, ko var radīt hroniska slimība

6. Podagra, hiperurikēmija

Podagra – urīnskābes sāļu uzkrāšanās organismā un izgulsnēšanās dažādos orgānos

Riska faktori / cēloņi:

• vīrieši, taču sievietēm pēc menopauzes;

• aptaukošanās - pastiprināta urīnskābes produkcija, kā arī palielināts taukaudu daudzums izraisa sistēmisku iekaisuma reakciju;

• iedzimtība;

• dzīvesveids un diētas,

• badošanās var izraisīt urīnskābes līmeņa pieaugumu un podagras lēkmi;

• medikamenti – diurētiskie līdzekļi;

• slimības – CD, AH, metabolais sindroms

Klīniskā aina:

• podagras lēkme ar pēkšņām asām, ļoti stiprām sāpēm (kas visbiežāk sākas naktī),

• locītavas pietūkumu un apsārtumu.

• Visbiežāk problēma skar kājas īkšķi, parasti - vienpusēji, bet var attīstīties arī jebkurā citā locītavā vai vienlaikus skart abus īkšķus.

Diagnostika:

• vizuālas apskates vai ar ultrasonogrāfiju, taču šaubu gadījumā diagnozi var precizi noteikt analizējot locītavu šķidrumu (sinoviālais šķidrums) un apstiprinot kristālu klātbūtni tajā

Ārstēšana:

• Uzturs:

  • samazināt sarkano gaļu, jūras produktus, alkoholu, dabīgo fruktozi saturošus produktus;

  • palielināt – piena produktus, kafiju, dārzeņu un augļus;

• dzīvesveida izmaiņas;

• nesteroīda pretiekaisuma līdzekļi; ķirurģiska iejaukšanās

Hiperurikēmija ir stāvoklis, kurā urīnskābes līmenis asinīs pārsniedz normālo diapazonu (parasti > 6,8 mg/dl). Urīnskābe ir vielmaiņas gala produkts, kas rodas, sadalot purīnus (kompleksi slāpekļa savienojumi, kas atrodami dažos pārtikas produktos un šūnu dalīšanās laikā). Hiperurikēmija var būt saistīta ar dažādiem faktoriem, un ilgstoši paaugstināts urīnskābes līmenis var izraisīt tādu slimību attīstību kā podagra, nieru akmeņi un nieru slimības.

Riska faktori:

• Ģenētiskie faktori

• Audzēji un leikēmijas: Ātra šūnu dalīšanās audzējos var paaugstināt purīnu daudzumu, kas pēc tam tiek metabolizēts par urīnskābi.

• Pārāk intensīva fiziskā aktivitāte: Izraisot šūnu sadalīšanos un purīnu atbrīvošanu asinīs.

• Nieru mazspēja: Ja nieres nespēj efektīvi izvadīt urīnskābi, tās uzkrājas asinīs.

• diurētiķi (piemēram, furosemīds), aspirīns vai imunospresīvie līdzekļi, var samazināt urīnskābes izdalīšanos.

• Alkohols (īpaši alus un vīns) var samazināt urīnskābes izdalīšanos un veicināt tās uzkrāšanos.

• Hroniska slimība (piemēram, hipertensija vai diabēts): var traucēt urīnskābes izdalīšanos caur nierēm.

• Pārmērīga purīnu bagātu pārtikas produktu lietošana: Gaļa, īpaši sarkana gaļa, iekšējo orgānu pārtika (aknas, nieres), jūras veltes (piemēram, garneles, mīdijas) un alkohols (īpaši alus) var paaugstināt urīnskābes līmeni asinīs.

• Samazināta šķidruma uzņemšana: Dehidratācija palielina urīnskābes koncentrāciju asinīs, jo samazinās tās izdalīšanās ar urīnu.

• Ar vecumu palielinās urīnskābes līmenis asinīs.

• Obstruktīvas slimības: Obstruktīva miega apnoja vai aptaukošanās var palielināt urīnskābes līmeni.

Svarīgākās klīniskās izpausmes:

1. Podagra:

   • Akūti uzliesmojumi, kas parasti sākas naktī, ar pēkšņām un intensīvām sāpēm locītavā (bieži vien lielajā pirkstā).

   • Locītava kļūst sarkana, uzbriest, ir karsta un ļoti sāpīga pie jebkādas kustības vai pieskāriena.

   • Hroniskā podagra var novest pie tofi – urīnskābes kristālu uzkrāšanās zem ādas, kas veido nelielus, cietus mezglus.

2. Nieru problēmas:

   • Sāpēs un asiņošana, kas saistīta ar nieru akmeņiem.

   • Ilgstoša hiperurikēmija var novest pie nieru mazspējas un izraisīt nieru darbības traucējumus.

3. Vispārējas izpausmes:

   • Nogurums, galvassāpes, apetītes zudums un viegla ķermeņa temperatūras paaugstināšanās.

Ārstēšana:

1. Medikamentozā ārstēšana:

   • Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL) un kolhicīns tiek izmantoti, lai mazinātu iekaisumu un sāpes akūtas podagras lēkmes laikā.

   • Urīnskābes līmeņa samazināšanas zāles:

2. Diētas mainīšana:

   • Samazināt purīnu bagātu pārtikas produktu patēriņu (sarkana gaļa, iekšējo orgānu pārtika, jūras veltes).

   • Izvairīties no alkohola, īpaši alus un vīna, jo tie veicina urīnskābes uzkrāšanos.

   • Palielināt šķidruma uzņemšanu: Ūdens dzeršana palīdz novērst urīnskābes kristālu veidošanos nierēs un locītavās.

3. Dzīvesveida maiņa:

   • Pārvaldīt svaru: Aptaukošanās ir saistīta ar paaugstinātu urīnskābes līmeni, tāpēc svara samazināšana var palīdzēt kontrolēt šo līmeni

7. Iekaisuma mazinošā diēta

Iekaisuma mazinošā diēta ir uztura pieeja, kas palīdz mazināt ķermeņa iekaisuma procesus. Hronisks iekaisums tiek uzskatīts par pamata faktoru daudzām slimībām, tostarp sirds un asinsvadu slimībām, diabētu, artrītu un citām autoimūnām slimībām. Iekaisuma mazinoša diēta palīdz samazināt šos procesus, nodrošinot ķermeni ar pareizajām barības vielām un izvēloties pārtikas produktus, kas neizraisa iekaisumu.

Principi un pamatnoteikumi:

1. Antioksidanti un pretiekaisuma vielas:

   • Diēta jābalsta uz pārtikas produktiem, kas bagāti ar antioksidantiem un pretiekaisuma savienojumiem, piemēram, flavonoīdiem, karotinoīdiem un omega-3 taukskābēm.

   • Zaļie dārzeņi (spināti, brokoļi, kāposti), ogulāji (mellenes, zemenes, ķirši) un auzas satur bagātīgas antioksidantu un pretiekaisuma īpašības.

2. Omega-3 taukskābes:

   • Tās atrodas taukvielās zivīs (lasis, siļķes, sardīnes), līnšķiedrās, čia sēklās, valriekstos un flaksenē.

3. Pilngraudi un šķiedrvielas:

   • Pilngraudu produkti, piemēram, pilngraudu maize, brūnie rīsi un griķi, satur daudz šķiedrvielu, kas palīdz samazināt iekaisumu zarnu traktā un veicina labu gremošanu.

4. Zema cukura un rafinētu ogļhidrātu diēta:

   • Cukurs un rafinēti ogļhidrāti (baltmaize, saldumi, pārstrādāti produkti) palielina iekaisumu, jo tie veicina insulīna līmeņa pieaugumu un veicina iekaisuma mediatoru izdalīšanos.

5. Pārāk daudz piesātināto tauku un trans-tauku novēršana:

   • Piesātinātie tauki un trans-tauki var veicināt iekaisuma reakcijas. Šie tauki atrodas dzīvnieku izcelsmes produktos (sarkana gaļa, piena produkti) un pārstrādātajos ēdienos (cepas eļļa, margarīns, kūkas).

   • Ieteicams izvēlēties veselīgus taukus no avokado, olīveļļas un riekstiem.

6. Garšvielas ar pretiekaisuma iedarbību:

   • Dažas garšvielas, piemēram, kurkuma, ingvers, ķiploki un kanēlis, ir zināmas ar savām pretiekaisuma īpašībām. Tās palīdz mazināt iekaisuma procesus un var palīdzēt uzlabot gremošanu.

7. Probiotikas un fermentēti produkti:

   • Fermentēti pārtikas produkti, piemēram, grieķu jogurts, sauerkraut (fermentēti kāposti), kimči un kombuča tējas, palīdz uzturēt veselīgu zarnu mikrofloru, kas ir saistīta ar samazinātu iekaisumu.

Iekaisuma mazinošā diēta: ieteicamie pārtikas produkti

1. Dārzeņi:

   • Zaļie lapu dārzeņi (spināti, kāposti, brokoļi)

   • Ziedkāposti, paprika, ķirbis

   • Ogas (mellenes, avenes, zemenes, ķirši)

2. Augļi:

   • Citrusaugļi (apelsīni, greipfrūti, citroni)

   • Āboli, bumbieri

   • Granātābols, vīnogas

3. Zivis un jūras veltes:

   • Tauku bagātas zivis (lasis, siļķes, makreles, sardīnes)

   • Jūras veltes, piemēram, garneles un mīdijas

4. Rieksti un sēklas:

   • Valrieksti, mandeles, lazdu rieksti

   • Līnšķiedras, chia sēklas, ķirbju sēklas

5. Pilngraudi:

   • Brūnie rīsi, griķi, kvinoja, prosa

   • Pilngraudu maize un makaroni

6. Veselīgie tauki:

   • Olīveļļa, avokado

   • Kokosriekstu eļļa (vēlams, auksti spiesta)

   • Cukuru aizstājēji, piemēram, stevia

7. Garšvielas un augi:

   • Kurkuma (ar pipariem)

   • Ingvers, ķiploki, kanēlis

   • Timjāns, rozmarīns, baziliks

Iekaisuma mazinošā diēta: izvairīties no šiem pārtikas produktiem

1. Cukurs un rafinēti ogļhidrāti:

   • Saldumi, pārstrādāti konditorejas izstrādājumi, baltmaize, baltie rīsi, kartupeļu čipsi.

2. Piesātinātie tauki un trans-tauki:

   • Sarkanā gaļa (lielais daudzums), cūkgaļa, taukaini piena produkti (piemēram, krējums, siers).

   • Ātrā ēdināšana un cepti produkti.

3. Alkohols:

   • Alkohols var paaugstināt iekaisuma līmeni, īpaši pārmērīga lietošana.

4. Pārstrādāti pārtikas produkti:

   • Fast food, mikroviļņu ēdieni, konservi, pārtikas produkti, kas satur augstu daudzumu konservantu un mākslīgo piedevu.

Iekaisuma mazinošā diēta: priekšrocības un ietekme uz veselību

• Palīdz samazināt iekaisumu organismā, kas ir saistīts ar hroniskām slimībām.

• Uzturveselīgu svaru, kas samazina slodzi uz locītavām un orgāniem.

• Uzlabo sirds veselību, jo samazina oksidatīvo stresu un holesterīna līmeni.

• Atbalsta zarnu veselību, kas ir cieši saistīta ar imūnsistēmas un iekaisuma procesu regulāciju

8. Uztura intervences veidi reimatoloģijā

Uztura intervences mērķi reimatoloģijā:

1. Samazināt iekaisumu un novērst hronisku iekaisuma veidošanos.

2. Uzturēt veselīgu ķermeņa svaru, jo liekais svars var palielināt slodzi uz locītavām un pasliktināt simptomus.

3. Uzlabot locītavu funkcionalitāti un samazināt sāpes.

4. Atbalstīt kaulu veselību, kas ir īpaši svarīgi osteoporozes un osteoartrīta gadījumos.

5. Palielināt enerģijas līmeni un veicināt vispārējo labsajūtu.

Galvenie uztura intervences veidi:

1. Antioksidantu un pretiekaisuma bagāts uzturs:

   • augu eļļas (olīveļļa), ogulāji (ķirši, zemenes, mellenes), krustziežu dārzeņi (brokoļi, kāposti, ziedkāposti), kā arī dzeltenie un oranžie dārzeņi (burkāni, ķirbis, saldie kartupeļi) ir svarīgi, jo tie satur flavonoīdus, karotinoīdus un C vitamīnu, kas veicina pretiekaisuma reakcijas.

2. Omega-3 taukskābes:

   • taukvielās zivīs (lasis, siļķes, makreles), līnšķiedrās, chia sēklās un valrieksti (valriekstos).

3. Pilngraudi un šķiedrvielas:

   • Pilngraudi (brūnie rīsi, kvinoja, griķi, prosa)

4. Probiotikas un fermentēti pārtikas produkti:

   • grieķu jogurtā, kimči, sauerkraut un kombuča

5. Uzturs, kas bagāts ar kalciju un D vitamīnu:

   • Kalcijs atrodams piena produktos, lapu zaļajos dārzeņos (spināti, brokoļi), zivīs (lasis, siļķes), bet D vitamīns ir atrodams taukvielās zivīs, olās un D vitamīnu bagātinātajos pārtikas produktos.

6. Svara kontrole un samazināšana:

   • Zema kaloriju diēta, kas samazina ķermeņa svaru, var palīdzēt uzlabot locītavu veselību un mazināt iekaisumu.

   • Uzturā jāiekļauj vairāk augļu, dārzeņu, proteīnu un veselīgo tauku, bet jāsamazina pārstrādātu pārtikas produktu, dzīvnieku izcelsmes tauku un cukura daudzums.

7. Izvairīšanās no iekaisumu veicinošiem pārtikas produktiem:

   • Pārstrādāti pārtikas produkti, kas satur rafinētus ogļhidrātus, trans-taukus un pārāk daudz piesātināto tauku, var palielināt iekaisumu organismā.

   • Cukura, gremošanas problēmu veicinošu pārtikas produktu (piemēram, pārtikas ar augstu glikēmisko indeksu) lietošanas ierobežošana var palīdzēt samazināt iekaisumu.

Papildu uztura ieteikumi:

• Kurkuma un ingvers ir divas garšvielas ar pierādītām pretiekaisuma īpašībām, kuras var palīdzēt samazināt reimatoloģisko slimību simptomus.

• C vitamīns ir svarīgs imūnsistēmas atbalstam un arī palīdz saistaudu atjaunošanā, kas ir svarīgi reimatoīda artrītagadījumā.

Uztura terapijas ietekme reimatoloģiskajos traucējumos:

1. Sāpju mazināšana un lokalizācijas uzlabošana.

2. Samazināts iekaisuma līmenis organismā, kas uzlabo locītavu kustīgumu un funkcionēšanu.

3. Uzlabota kaulu veselība un samazināts kaulu zudums, kas samazina lūzumu risku.

4. Uzlabota imūnsistēma, kas palīdz novērst autoimūnas reakcijas.

5. Uzturvērtību nodrošināšana ar nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, lai atbalstītu vispārējo veselību

Uztura terapija reimatoloģijā.

Katrai minētajai slimībai:

· izpratne par slimības etioloģiju, patoģenēzi, svarīgākās klīniskās izpausmes un ārstēšanas principi.

· uztura terapija: mērķi, darbības mehānisms un principi dažādos slimības etapos:

1. Osteoartrīts

2. Reimatoīdais artrīts

3. Sistēmiska sarkanā vilkēde

4. Sistēmiska sklerodermija

5. Šegrēna sindroms

6. Podagra, hiperurikēmija

7. Iekaisuma mazinošā diēta

8. Uztura intervences veidi reimatoloģijā

1.OSTEOARTRĪTS - deģeneratīva locītavu slimība, kas raksturīga gados vecākiem cilvēkiem, lēnu attīstības gaitu. Locītavās pakāpeniski noārdās skrimslis (var veidoties erozijas), tālāk izraisot locītavas sinovija iekaisumu, sāpes. Skrimšļa bojājuma rezultātā izdalas iekaisuma cirokīni, kas pāatrina skrimšļa dilšanu un veicina iekaisumu, rezultātā locītavās veidojas osteofīti.

Skrimšļa noārdīšanās, iekaisuma un mehāniskā stresa cikls virza OA progresēšanu.

<45 g.v. vairāk vīriešiem, >55 g.v. vairāk sievietēm.
Bieži asimetrisks, skar lielās locītavas. Palīdz miers, NSPL. NAV SISTĒMISKA IEKAISUMA!

KLĪNIKA: sāpes pēc slodzes, vai naktīs, rīta stīvums <15min, sāpes saistītas ar kustību diapazonu

UZTURA RISKA FAKTORI: Aptaukošanās, zems C un D vitamīna līmenis uzturā

TERAPIJA: Medikamentoza (Paracetamols, NSPL, COX1 un COX2), fizioterapija un fizikālā terapija, i/a GK, hialuronskābe, smagākos gad. Ķirurģiska terapija (piem. Gūžas protezēšana), Glikozamīns/hondroitīnsulfāts (efekts parādas pēc 3 mēn.)

UZTURA TERAPIJA: specifiska uztura terapija NAV – sabalansēts uzturs, ĶMI samazināšana + D vitamīns (ja nepieciešams), apsvērt antioksidantus (C un E vit) + omega-3

2. REIMATOĪDAIS ARTRĪTS – hroniska autoimūna slimība, ko raksturo SISTĒMISKS iekaisums un SIMETRISKS poliartrīts. Siev.> vīr. 20-40 g.v.

ETIOLOĢIJA: Ģenētiskie un vides faktori(piemēram, smēķēšana, infekcijas), kas aktivizē antigēnu prezentējošās šūnas, izraisot T-šūnu un B-šūnu aktivāciju. Aktivētās imūnās šūnas ražo pro-iekaisuma citokīnus (piemēram, TNF-α, IL-1, IL-6), autoantivielas (piemēram, reimatoīdo faktoru un antivielas pret citrulinētiem proteīniem) un matricu noārdošos enzīmus. Tas izraisa sinoviālo hiperplāziju (pannusa veidošanos), skrimšļa bojājumus, kaulu erozijas un sistēmisku iekaisumu. Procesa rezultātā rodas locītavu sāpes, pietūkums, deformācijas un funkcionāli traucējumi.

KLĪNIKA:

· LOCĪTAVU SIMPT. rīta stīvums >1h, artrīts >3 loc. Ar mīksto audu tūsku, vai sinovītu,artrīts plaukstas loc., SIMETRISKS! +/- reimatoīdie mezgliņi; locītavu pietūkums, karstuma sajūta

· SISTĒMISKIE nogurums, vājums, apetītes trūkums, subfebrila temp., uveīti, elpas trūkums (piem. Ja perikardīts, pleirīts), anēmija, neiropātija, vaskulīts, Felti sindroms (splenomegālija ar anēmiju)

IZMEKLĒJUMI: PAA (anēmija), EGĀ, CRO, ANA, anti-CCP, RF, elektrolīti (K,Na,P), urea/kreatinīns, alat/asat

TERAPIJA:

· SLIMĪBU MODULĒJOŠIE MEDIKAMENTI MTX (metotreksāts – FOLSKĀBE PAPILDUS <5mg/ned!), plakvenils, sulfasalazīns, ciklofosfamīds, azatioprīns utt., glikokortikoīdi (papildus Ca un D vit.); + BIOLOĢISKIE MEDIKAMENTI (TNF – alfa antagonisti, IL-6, JAK kināzes inh.)

· Sāpju th – NSPL

· PAPILDUS – fizikālā th, fizioterapija

UZTURA TERAPIJA – omega – 3 (omega-6 proinflamators efekts) samazina rīta stīvumu, sāpes + antioksidantiem bagāts uzturs – vismaz 5 augļu/dārzeņu porcijas dienā (papildus antioks. Nozīmēšana nav devusi efektu) PILNVĒRTĪGS UZTURS (vidusjūras diēta), var ieteikt ingveru + kurkumu, zaļā tēja. Linsēkļu eļļa 1 tsk. Dienā (?) pētījumi vel par probiotikām, optimāls svars.

3. ŠEGRĒNA SINDROMS - hroniska autoimūna slimība, ko raksturo limfocītu infiltrācija un eksokrīno dziedzeru disfunkcija, galvenokārt ietekmējot siekalu un asaru dziedzerus. Patogeneze ietver ģenētisku noslieci un vides faktorus (piemēram, vīrusu infekcijas), kas aktivizē autoreaktīvās B un T šūnas. Šīs imūnās šūnas ražo pro-iekaisuma citokīnus (piemēram, IL-1, IL-6, TNF-α) un autoantivielas, tostarp anti-SSA/Ro un anti-SSB/La. Šī imūnā reakcija izraisa dziedzeru iekaisumu, epitēlija bojājumus un samazinātu siekalu un asaru sekrēciju, izraisot sausumu (kserostomiju un keratokonjunktivītu sicca). Laika gaitā var rasties sistēmiska iesaiste, ietekmējot orgānus, piemēram, plaušas, nieres un nervu sistēmu.

TERAPIJAS MĒRĶI: mazināt simptomus un diskomfortu ēdot, samazināt zobu bojājumu, ēdieniem jābūt mitriem, remdenā temp., ēdiena konsistence – mīksta, pusšķidra, mākslīgās asaras/siekalas.

4. SISTĒMAS SARKANĀ VILKĒDE – hroniska autoimūna slimība, ko izraisa ģenētisku faktoru un vides ietekmes (piemēram, UV starojuma, infekciju) kombinācija. Šie faktori veicina imūnsistēmas disregulāciju, kā rezultātā rodas autoantivielas, tostarp antivielas pret kodola antigēniem (ANA) un dubultspirāles DNS. Autoantivielas veido imūnkompleksus, kas nogulsnējas audos un izraisa iekaisuma reakciju. Aktivētās imūnās šūnas un citokīni (piemēram, IFN-α, TNF-α) veicina iekaisumu un audu bojājumus. Slimība ietekmē vairākus orgānus, tostarp ādu, locītavas, nieres, sirdi un nervu sistēmu, izraisot plašu klīnisko simptomu spektru.
Siev.>vīr. Reproduktīvā vecumā
TERAPIJA: GK (Ca un D vit.PAPILDUS!), plakvenils, imunsupresanti piem. Azatioprīns

UZTURA TERAPIJA: Specifiska diēta NAV, paaugstināts KVS risks, omega-3 taukskābes, uzmanīgi ar pārmērīgu OBV nozīmēšanu uzturā, ja lupus nefrīts ar nieru mazspēju bieža komplikācija!

5.SKLERODERMIJA - hroniska autoimūna slimība, ko raksturo asinsvadu bojājumi, pārmērīga fibroze un imūnsistēmas disregulācija. Patogeneze sākas ar ģenētisku predispozīciju un vides faktoru ietekmi (piemēram, toksīni vai infekcijas), kas izraisa endotelija šūnu bojājumus. Endotelija bojājumi noved pie vazospazmas un asinsvadu remodelācijas, kā arī pastiprinātas citokīnu (piemēram, TGF-β, IL-6) un augšanas faktoru sekrēcijas. Šīs vielas stimulē fibroblastu aktivāciju un kolagēna pārmērīgu uzkrāšanos, izraisot audu fibrozi. Slimība var ietekmēt ādu, iekšējos orgānus (plaušas, sirdi, nieres) un asinsvadu sistēmu, izraisot daudzveidīgus klīniskos simptomus.

Vīr.>siev., bieži skar KZT traktu DISFĀGIJA/VEMŠANA/CAUREJA/AIZCIETĒJUMI

UZTURA TERAPIJA: Ja nepieciešams koriģē ar medicīnisko papilduzturu! Specifiska diēta NAV.

6.PODAGRA/HIPERURIKĒMIJA – purīnu metabolie traucējumi, kas raksturojas ar palielinātu urīnskābes daudzumu asinīs, nātrija urātu izgulsnēšanos locītavās, palienātu nierakmeņu risku.

Vairāk raksturīga vīriešiem > 35 g.v.

ETIOLOĢIJA: aptaukošanās, pārmērīga alko lietošana, hiperlipidēmija, hiperinsulinēmija (palielināts urātu daudzums kā insulīna rezistences marķieris), samazināta urātu ekskrēcija caur nierēm, endogēno/eksogēno urātu metabolisms organismā

TERAPIJA:

· PALIELINA URĪNSKĀBES IZDALI CAUR NIERĒM – probenecīds, sulfinpirazons

· INHIBĒ URĪNSKĀBES PRODUKCIJU – allopurinols

· SĀPJU MAZINĀŠANA – kolhicīns, NSPL

HIPERURIKĒMIJA – bīstama pacientiem ar palielinātu KVS risku, metabolo sindromu palielina iekaisumu, oksidatīvo stresu, išēmijas risku

UZTURA TERAPIJA:

· Ķermeņa masas korekcija (OBV/OGH);

· Palielināt uzņemtā šķidruma daudzumu;

· Samazināt alkohola patēriņu;

· Piesātināto tsk. Aizvietošana ar MNP un PNT

· Purīnu ierobežošana uzturā GAĻA (liellops, cūka, jērs)/JŪRAS PRODUKTI, ALUS/LIĶIERIS, SALDINĀTI DZĒRIENI (fruktoze)

· Produkti, kas samazina urīnskābes/podagras risku KAFIJA, PIENA PRODUKTI, AUGU VALSTS OBV.

7. IEKAISUMA MAZINOŠĀ DIĒTA Dietary inflammatory index – nosaka iekaisuma marķierus: IL-1; 6, 4, 10; TNF, CRO – nosaka, cik ļoti ēdiens ietekmē iekaisuma marķierus (IL-4, IL-10 kā iekaisumu mazinošs)

PRETIEKAISUMA – vitamīni B6, A, C,D,E,B1, folskābe, beta karotīns, kofeīns, šķiedrvielas, ķiploki, sīpoli, ingvers, mono/poli nepiesātinātās tsk., omega-3, safrons, kurkruma, tiamīns, melnā/zaļā tēja, flavanoīdi, Mg, Zn, Se, vitamīns D, probiotikas

IEKAISUMU VEICINOŠIE – vitamīns b12, holesterīns, piesātinātie tauki, transtauksābes, nitrīti, omega 6 > omega 3 (VĒLĀMA ATTIECĪBA omega3: omega 6 = 1:4), sāls, augsts GI, palielināta EE uzņemšana, glutēns, cukurs

10.Uztura terapija neiroloģijā

1.Akūti galvas smadzeņu asinsrites traucējumi

Insults rodas, ja asinsvadi smadzenēs tiek bloķēti vai sašaurināti, kas novērš skābekļa un barības vielu piegādi smadzenēm, izraisot smadzeņu audu bojājumus

• 20-25 kcal/kg - intensīvajā nodaļā

• Disfāgijas novērtējums pirms perorāla uztura

• Malnutrīcija + MUST

• Ja uzņem perorāli, bet malnutrīcija - papilduzturs

• Enterālo - ne ilgāk kā pēc 72h, ja nespēs 7 dienas ēst

• Ja disfāgija un enterālā - pēc 6 nedēļām PEG

• Aspirācijas risku mazina - ēdiena masas šķidrināšana

• Zemu nātrija uzturs (sāls ierobežošana) - mazāka par 5–6 g dienā (mazāk par 2,4 g nātrija).

Augļi un dārzeņi ir bagāti ar kāliju, kas palīdz pazemināt asinsspiedienu

Veselīgus taukus - mononepiesātinātos un polinepiesātinātos taukus, kas atrodami olīveļļā, riekstos, sēklās un taukainās zivīs (piemēram, lasī, sardīnēs)

Omega-3 taukskābes, kas atrodas taukainās zivīs (piemēram, lasī, makreles, sardīnes), linšķiedrās un valriekstos

Augu šķiedrvielas, kas atrodas pilngraudu produktos, dārzeņos, augļos un pākšaugos, palīdz regulēt holesterīnu un uzlabo zarnu darbību

Jāizvairās no pārmērīga kofeīna vai alkohola patēriņa

Insulta pacientiem bieži rodas norīšanas problēmas - lietot mīkstus ēdienus, kas ir vieglāk norijieti

Ja pacients nespēj uzņemt pietiekami daudz uztura perorāli, var būt nepieciešams izmantot enterālo barošanu, kas tiek veikta caur zondi

Pietiekams kalcija un D vitamīna daudzums. Avoti: piens un piena produkti, stiprināti augu dzērieni, tumšie zaļie dārzeņi un zivis kā sardīnes un lasis

2.Neirodeģenaratīvās slimības

Alcheimera slimība (AS)

Problēmas:

• Svara zudums un malnutrīcija.

• Apetītes trūkums, kognitīvas grūtības ēst patstāvīgi.

Uzturvielu prasības:

• Enerģija: 30–35 kcal/kg/dienā.

• Olbaltumvielas: 1.2–1.5 g/kg ķermeņa svara.

• Tauki: 25–30% no kopējās enerģijas, prioritāte omega-3 taukskābēm.

• Ogļhidrāti: 50–55% no kopējās enerģijas.

• Antioksidanti: Lietot pārtiku, kas bagāta ar vitamīniem E un C (avokado, spināti, ogas).

• Vidusjūras diētas principi: Pilngraudu produkti, augļi, dārzeņi, olīveļļa, zivis.

Īpaši ieteikumi:

• Ēdienu pielāgošana vieglai norīšanai un košļāšanai.

• Nodrošināt regulāras maltītes ar augstu enerģētisko vērtību, ja apetīte ir zema

Parkinsona slimība (PS)

• Smadzenēs samazināt dopamīns

• Trīce, disfāgija, aizcietējums, depresija

• D vitamīns, folskābe, B12 - uzraudzīt !!

• Medikamentus uzņemt 30 minūtes pirms ēšanas

• Fermentēti piena produkti, šķiedrvielas, ūdens

Uzturvielu prasības:

• Enerģija: 30–35 kcal/kg/dienā.

• OBV: 0.8–1 g/kg ķermeņa svara (OBV izdalot vienmērīgi visas dienas garumā, lai novērstu zāļu uzsūkšanās traucējumus).

• Šķiedrvielas: 25–30 g dienā (pilngraudu produkti, augļi, dārzeņi).

• Šķidrums: 1.5–2 litri dienā.

Īpaši ieteikumi:

• Zāļu lietošana 30–60 minūtes pirms ēdienreizēm, lai optimizētu uzsūkšanos Levodopa

• Ēdieni ar mīkstu tekstūru: Putras, zupas, sablendēti ēdieni

Huntingtona slimība

Antioksidanti var palīdzēt mazināt oksidatīvo stresu, kas veicina neirodeģenerāciju. Pārtikas produkti, kas bagāti ar C vitamīnu, E vitamīnu un flavonoīdiem (augi, ogas), var atbalstīt smadzeņu veselību

Omega-3 taukskābes: Zivju eļļa un rieksti

B grupas vitamīni (īpaši B12), folskābe un magnijs var palīdzēt samazināt neirodeģenerācijas risku, uzlabojot nervu sistēmas darbību

.Uztura terapija neiroloģijā

1.Akūti galvas smadzeņu asinsrites traucējumi

2.Neirodeģenaratīvās slimības

VISPĀRĒJIE PRINCIPI

· Diēta, kas ir bagāta ar piesātinātajām tsk, sāli un zemu augļu/dārzeņu uzņemšana ir riska faktors insultam

· Vitamīna D deficīts ir asocēts ar multiplo sklerozi

· Omega-3 + karatenoīdi kalpo kā protektīvs faktors ALS pacientiem

· Diēta, kas bagāta ar augļiem/dārzeņiem, zivīm smazina Parkinsona slimības riska attisīstību (Vidusjūras diēta)

· Pacientiem ar galvas un muguras smadzeņu traumam ir augsts malnutrīcijas risks rekomendē malnutrīciajs skrīningu

· Malnutrīcija ir bieži sastopama insulta pacientiem, to asocē ar augstāku mortalitāti, sliktākiem iznākumiem un augstāku invaliditātes risku

· Parkinsona slimība – raksturīgie simtpomi: tremors, rigiditāte,bradikinēzija, progresējot var attīstīties disfāgija, samazināta KZT motalitāte, nogurums, depresija, kognitīvo spēju zudums.

· ALS – motoro neironu slimība – attīstas rīšanas, runšanas trauc., kustibu trauc, diafragmas nomākums utt., kognetīvās funkcijas, zarnu motalitāte ir netraucētas

· Multiplā skleroze – demielinzējoša autoimūna saslimšana, ar dažādu klīniskās attīstības gaitu, raksturīgs svara zudums, apetītes trūkums, disfāgija, depresija. Dažiem attīstas svara pieaugums/aptaukošanās uz GK fona.

· Riska faktori neiroloģiskiem pacientiem, kas veicina malnutrīcijas attīstību nespēja norīt/košļāt, ielikt ēdienu mutē, samazinātas kognitīvās spējas, depresija, nespēja pagatavot ēdienu, apraksija (nespēja vikt mērķtiecīgas darbības), izdomāti diētas ierobežjumi, dizartrija (neskaidra runa), kā rezultātā cilvēks nespēj komunicēt savas vēlmes, dispnoja (elpošanas grūtības), kas var pasliktināties uzņemot ēdienu

DISFĀGIJA – grūtības/diskomforts rijot raksturīga klepošana, aizrīšanās, siekalošanās, biežas aspirācijas pneimonijas ( orālā, orofaringeālā un ezogagiālā disfāgija) presbifāgija – pārmaiņas rīšanas procesā sasitība ar vecumu.

(30% insulta pac., 40% ar miastēnija gravis, >80% alcheimera pac. Parkinsona pacientiem 50-80%, ALS principā visiem progresējot slimībai)

NOVĒRTĒŠANA Neiroloģiska izmeklēšna, testu izmantošana (EAT-10), ūdens norīšanas tests (lūdz idzert 90ml ūdens), endoskoppija

KZT DISFUNKCIJA

· Vemšana/slikta dūša – kā simptoms pie palielināta intrakraniālā spiediena, blakne Parkinsona slimības medikamentiem;

· Kuņģa stāze – kā simptoms intrakraniālai hipertensijai, miopātijām, medikamentu blakne (opioidi, antiholīnerģiskie medikamenti) var būt samazināta apetīte, refluks, vemšana. Bieži Parkinsona slimībai, MS

· Aizcietējumi – bieža, nopietna blakne neiroloģiskiem pacientiem, saistīta ar zarnu motalitātes trauc., kustību trauc., medikamentu blaknes

EE – neiroloģiskiem pacientiem var būt gan samazināta, gan palielināta prasība pret kcal (hiper/hipo-metabolisms). Zelta standarts – netiešā kalorometrija.

EE dažādu saslimšanu gad: Hantingtona slimība ­, Parkinsona slimība – atkarībā no simptomiem, ALS­ (it sevišķi, ja tiek nodrošināta MPV)

MEDIKAMENTU IETEKME

MALNUTRĪCIJAS SEKAS Palielinās m/m atrofija, disfunkcija, aspirācija, samazināta imunitāte (infekciju risks), palielināts izgulējumu risks, dehidratācija, paaugstināta mortalitāte, osteoporoze (MS, Parkinsona slimība)

AKŪTI GALVAS SMADZEŅU ASINSRITES TRAUC. (išēmisks/hemorāģisks insults (subarhnoidāla/intrakraniāla asiņošana)

· Insulta riska faktori hipertensija, smēķēšna, CD, TILS, alkohola lietošana, sēdošs dzīvesveids, aptaukošanās, stress, ateroskleroze

· Malnutrīcijas patoģenēze insulta pac. samazināta ēdiena uzņemšana, palielināts metabolisms, disfāgija, nespēja sevi pabarot (piem. 1 puses parēze) = sarkopēnija. Skrīnigu MAS veic visiem pacientiem.

· DISFĀGIJA insulta pacientiem bieži pārejoša nedēļu laikā, tāpēc nozmīga ergo th/audiologopēda vingrinājumi. Skrīningu veic visiem pacientiem.

· EE 25-35kcal/kg/d, ūdens 30-35ml/kg, proteīns 1-1.5g/kg/d NAV SPECIFISKU VAJADZĪBU! EN – izoosmolāra formula + ergo th/audiologopēds, lai veicinātu rīšanas refleksus

· Nozīmīgi – KONSISTENCE! blenderēts/mīksts ēdiens, biezināti dzērieni (pielāgo atkarībā no rīšanas iespējām)

· Pacientiem ar izmainītu apziņu un kuriem nepieciešama MPV, NE jāuzsāk 72h laikā

· Pac. Ar MPV, kas tiek ventilēti ilgāk kā 48h var būt nepieciešama agrīna PEG izveide (ned. laikā)

· Visus insulta pacientus skīnē uz malnutrīciju pirmo 48h laikā (liela daļa jau malnutrēti pirms hospitalizācijas), skrīnē ar MUST + GLIM + disfāgijas testi

· EN uzsākšana (ESPEN) ja sagaidāms, ka disfāgija ilgs >1 ned. (lēmumu pieņem 72h laikā), ja EN nepieciešama >28 dienām PEG

NEIRODEĢENERATĪVĀS SLIMĪBAS

MS (MULTIPLĀ SKLEROZE) – visbiežākā autoimūnā CNS slimība, progresējot slimībai attīstas disfāgija (10-90%) – pielāgo ēdiena konsistenci + skrīnings!

· MS prevencijā - Diētā samazināt piesātinātās tsk. Un vairāk mono/poli piesātinātas tsk. + D vitamīna substitūcija

· B12, C vit. + bezglutēna diēta – nav pierādījumi MS prevencijā

· Svara kontrole un aptaukošanās novēršana MS prevencija

· Ja attīstas disfāgija – piemēro konsistenci, ja nav uzlabojums NE

· Disfāgijas skrīnings slimības sākumposmā, ar regulāriem atkārtojumiem.

PARKINSONA SLIMĪBA – hroniska, progresējoša neirodeģeneratīva slimība, kas saistīta ar dopomīna trūkumu smadzenēs – simptomi: tremors, muskuļu rigiditāte, bradikinēzija, gaitas nestabilitāte. Progresējot – disfāgija, sizartrija, traucēta KZT motalitāte, nogurums, depresija, kognitīvo spēju samazināšanās

· Malntrīcijas skrīnings – visiem pacientiem (Hoehn and Yahr II pak.), vai ar svara zudumu, zemu ĶMI, siekalošanos, disfāgijas pazīmēm jāskrīnē “ON” fāzē

· Kavēta KZT iztukšošanās bieža parādība PD pac. ārstē ar domperidonu

· Pac. Kas lieto Levodopa, medikaments ir jāuzņem vismaz 30min pirms ēdiena, jāizvairās no liela proteīna daudzuma uzņemšanas kopā ar medikamentiem var apsvērt īpašu proteīnu sadalījumu maz brokastīs, pusdienās, vairāk vakariņās, ja slikta kontrole vai medikamentu blaknes proteīns 0.8-1.0g/kg/d

· Saņemot LEvodopa, īpaša uzmanība jāpievērš homocisteīna līm. Un B vitamīnam (B12)

· Pac. Ar aizcietējumiem var apsvērt fermentētus piena produktus un palielinātu šķiedrvielu uzņemšanu + ūdens

AMIOTROFĀ LATERĀLĀ SKLEROZE (AML) – motoneironu slimība. Simpt. Perifēra pareze, bulbāri simpt. (dizartrifa, disfāgija), elpošanas nomākums

· ALS pac. – palielinātas metabolās vajadzības

· Dg brīdī jāveic pilns skrīnings: ĶMI, DEXA vai BIA, svara zuduma novērtējums, lipīdu panelis (ESPEN)

· Nutritional management: EE suplementācija, disfāgijas agrīna atpazīšana, agrīna PEG ievietošana (kad nepieciešams)

· EE 30kcal/kg (pacientiem, kas nesaņem MPV),

· Ja pacients saņem neinvazīvu elpošanas atbalstu vai elpo spontāni 25-30kcal/kg (var izmantot arī Harris-Benedikt vienādojumu)

· Pac., kuriem ĶMI >18,5 paaugstināta mortalitāte, mērķis ĶMI >25

· Disfāgijas novērtējums pie dg. + katrus 3 mēn.

.Uztura terapija neiroloģijā

1.Akūti galvas smadzeņu asinsrites traucējumi

2.Neirodeģenaratīvās slimības

VISPĀRĒJIE PRINCIPI

· Diēta, kas ir bagāta ar piesātinātajām tsk, sāli un zemu augļu/dārzeņu uzņemšana ir riska faktors insultam

· Vitamīna D deficīts ir asocēts ar multiplo sklerozi

· Omega-3 + karatenoīdi kalpo kā protektīvs faktors ALS pacientiem

· Diēta, kas bagāta ar augļiem/dārzeņiem, zivīm smazina Parkinsona slimības riska attisīstību (Vidusjūras diēta)

· Pacientiem ar galvas un muguras smadzeņu traumam ir augsts malnutrīcijas risks rekomendē malnutrīciajs skrīningu

· Malnutrīcija ir bieži sastopama insulta pacientiem, to asocē ar augstāku mortalitāti, sliktākiem iznākumiem un augstāku invaliditātes risku

· Parkinsona slimība – raksturīgie simtpomi: tremors, rigiditāte,bradikinēzija, progresējot var attīstīties disfāgija, samazināta KZT motalitāte, nogurums, depresija, kognitīvo spēju zudums.

· ALS – motoro neironu slimība – attīstas rīšanas, runšanas trauc., kustibu trauc, diafragmas nomākums utt., kognetīvās funkcijas, zarnu motalitāte ir netraucētas

· Multiplā skleroze – demielinzējoša autoimūna saslimšana, ar dažādu klīniskās attīstības gaitu, raksturīgs svara zudums, apetītes trūkums, disfāgija, depresija. Dažiem attīstas svara pieaugums/aptaukošanās uz GK fona.

· Riska faktori neiroloģiskiem pacientiem, kas veicina malnutrīcijas attīstību nespēja norīt/košļāt, ielikt ēdienu mutē, samazinātas kognitīvās spējas, depresija, nespēja pagatavot ēdienu, apraksija (nespēja vikt mērķtiecīgas darbības), izdomāti diētas ierobežjumi, dizartrija (neskaidra runa), kā rezultātā cilvēks nespēj komunicēt savas vēlmes, dispnoja (elpošanas grūtības), kas var pasliktināties uzņemot ēdienu

DISFĀGIJA – grūtības/diskomforts rijot raksturīga klepošana, aizrīšanās, siekalošanās, biežas aspirācijas pneimonijas ( orālā, orofaringeālā un ezogagiālā disfāgija) presbifāgija – pārmaiņas rīšanas procesā sasitība ar vecumu.

(30% insulta pac., 40% ar miastēnija gravis, >80% alcheimera pac. Parkinsona pacientiem 50-80%, ALS principā visiem progresējot slimībai)

NOVĒRTĒŠANA Neiroloģiska izmeklēšna, testu izmantošana (EAT-10), ūdens norīšanas tests (lūdz idzert 90ml ūdens), endoskoppija

KZT DISFUNKCIJA

· Vemšana/slikta dūša – kā simptoms pie palielināta intrakraniālā spiediena, blakne Parkinsona slimības medikamentiem;

· Kuņģa stāze – kā simptoms intrakraniālai hipertensijai, miopātijām, medikamentu blakne (opioidi, antiholīnerģiskie medikamenti) var būt samazināta apetīte, refluks, vemšana. Bieži Parkinsona slimībai, MS

· Aizcietējumi – bieža, nopietna blakne neiroloģiskiem pacientiem, saistīta ar zarnu motalitātes trauc., kustību trauc., medikamentu blaknes

EE – neiroloģiskiem pacientiem var būt gan samazināta, gan palielināta prasība pret kcal (hiper/hipo-metabolisms). Zelta standarts – netiešā kalorometrija.

EE dažādu saslimšanu gad: Hantingtona slimība ­, Parkinsona slimība – atkarībā no simptomiem, ALS­ (it sevišķi, ja tiek nodrošināta MPV)

MEDIKAMENTU IETEKME

MALNUTRĪCIJAS SEKAS Palielinās m/m atrofija, disfunkcija, aspirācija, samazināta imunitāte (infekciju risks), palielināts izgulējumu risks, dehidratācija, paaugstināta mortalitāte, osteoporoze (MS, Parkinsona slimība)

AKŪTI GALVAS SMADZEŅU ASINSRITES TRAUC. (išēmisks/hemorāģisks insults (subarhnoidāla/intrakraniāla asiņošana)

· Insulta riska faktori hipertensija, smēķēšna, CD, TILS, alkohola lietošana, sēdošs dzīvesveids, aptaukošanās, stress, ateroskleroze

· Malnutrīcijas patoģenēze insulta pac. samazināta ēdiena uzņemšana, palielināts metabolisms, disfāgija, nespēja sevi pabarot (piem. 1 puses parēze) = sarkopēnija. Skrīnigu MAS veic visiem pacientiem.

· DISFĀGIJA insulta pacientiem bieži pārejoša nedēļu laikā, tāpēc nozmīga ergo th/audiologopēda vingrinājumi. Skrīningu veic visiem pacientiem.

· EE 25-35kcal/kg/d, ūdens 30-35ml/kg, proteīns 1-1.5g/kg/d NAV SPECIFISKU VAJADZĪBU! EN – izoosmolāra formula + ergo th/audiologopēds, lai veicinātu rīšanas refleksus

· Nozīmīgi – KONSISTENCE! blenderēts/mīksts ēdiens, biezināti dzērieni (pielāgo atkarībā no rīšanas iespējām)

· Pacientiem ar izmainītu apziņu un kuriem nepieciešama MPV, NE jāuzsāk 72h laikā

· Pac. Ar MPV, kas tiek ventilēti ilgāk kā 48h var būt nepieciešama agrīna PEG izveide (ned. laikā)

· Visus insulta pacientus skīnē uz malnutrīciju pirmo 48h laikā (liela daļa jau malnutrēti pirms hospitalizācijas), skrīnē ar MUST + GLIM + disfāgijas testi

· EN uzsākšana (ESPEN) ja sagaidāms, ka disfāgija ilgs >1 ned. (lēmumu pieņem 72h laikā), ja EN nepieciešama >28 dienām PEG

NEIRODEĢENERATĪVĀS SLIMĪBAS

MS (MULTIPLĀ SKLEROZE) – visbiežākā autoimūnā CNS slimība, progresējot slimībai attīstas disfāgija (10-90%) – pielāgo ēdiena konsistenci + skrīnings!

· MS prevencijā - Diētā samazināt piesātinātās tsk. Un vairāk mono/poli piesātinātas tsk. + D vitamīna substitūcija

· B12, C vit. + bezglutēna diēta – nav pierādījumi MS prevencijā

· Svara kontrole un aptaukošanās novēršana MS prevencija

· Ja attīstas disfāgija – piemēro konsistenci, ja nav uzlabojums NE

· Disfāgijas skrīnings slimības sākumposmā, ar regulāriem atkārtojumiem.

PARKINSONA SLIMĪBA – hroniska, progresējoša neirodeģeneratīva slimība, kas saistīta ar dopomīna trūkumu smadzenēs – simptomi: tremors, muskuļu rigiditāte, bradikinēzija, gaitas nestabilitāte. Progresējot – disfāgija, sizartrija, traucēta KZT motalitāte, nogurums, depresija, kognitīvo spēju samazināšanās

· Malntrīcijas skrīnings – visiem pacientiem (Hoehn and Yahr II pak.), vai ar svara zudumu, zemu ĶMI, siekalošanos, disfāgijas pazīmēm jāskrīnē “ON” fāzē

· Kavēta KZT iztukšošanās bieža parādība PD pac. ārstē ar domperidonu

· Pac. Kas lieto Levodopa, medikaments ir jāuzņem vismaz 30min pirms ēdiena, jāizvairās no liela proteīna daudzuma uzņemšanas kopā ar medikamentiem var apsvērt īpašu proteīnu sadalījumu maz brokastīs, pusdienās, vairāk vakariņās, ja slikta kontrole vai medikamentu blaknes proteīns 0.8-1.0g/kg/d

· Saņemot LEvodopa, īpaša uzmanība jāpievērš homocisteīna līm. Un B vitamīnam (B12)

· Pac. Ar aizcietējumiem var apsvērt fermentētus piena produktus un palielinātu šķiedrvielu uzņemšanu + ūdens

AMIOTROFĀ LATERĀLĀ SKLEROZE (AML) – motoneironu slimība. Simpt. Perifēra pareze, bulbāri simpt. (dizartrifa, disfāgija), elpošanas nomākums

· ALS pac. – palielinātas metabolās vajadzības

· Dg brīdī jāveic pilns skrīnings: ĶMI, DEXA vai BIA, svara zuduma novērtējums, lipīdu panelis (ESPEN)

· Nutritional management: EE suplementācija, disfāgijas agrīna atpazīšana, agrīna PEG ievietošana (kad nepieciešams)

· EE 30kcal/kg (pacientiem, kas nesaņem MPV),

· Ja pacients saņem neinvazīvu elpošanas atbalstu vai elpo spontāni 25-30kcal/kg (var izmantot arī Harris-Benedikt vienādojumu)

· Pac., kuriem ĶMI >18,5 paaugstināta mortalitāte, mērķis ĶMI >25

· Disfāgijas novērtējums pie dg. + katrus 3 mēn.

7.Aptaukošanās

1. Aptaukošanās etioloģija.

Aptaukošanās var būt saistīta ar ģenētiskām predispozīcijām, kas ietekmē vielmaiņu, tauku uzkrāšanos un apetīti

Vides faktori - pārmērīgu kaloriju uzņemšanu un mazkustīgumu

Pārtikas pieejamība – viegls piekļuvums augstas kaloritātes, zemas uzturvērtības pārtikai (saldumiem, ātrajiem ēdieniem, dzērieniem ar pievienotu cukuru)

Fiziskā aktivitāte – mazkustīgs dzīvesveids, darbs birojā, ilgstoša sēdēšana un transporta lietošana

Endokrīnās slimības: dažas endokrīnās slimības var veicināt aptaukošanos, piemēram, hipotireoze (vairogdziedzera funkcijas samazināšanās), policistisko olnīcu sindroms

Hormonālās izmaiņas: hormonālie disbalansi, piemēram, augsts kortizola līmenis (stress hormons), var veicināt tauku uzkrāšanos vēdera rajonā

Insulīna rezistence – ja ķermenis nepareizi reaģē uz insulīnu, tas palielina tauku uzkrāšanos un veicina svara pieaugumu

2. Aptaukošanās izplatība Latvijā un pasaulē.

Pasaule:

• Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dati liecina, ka aptaukošanās ir kļuvis par vienu no galvenajiem veselības problēmu cēloņiem pasaulē

• Saskaņā ar PVO 2021. gada ziņojumu, vairāk nekā 650 miljoniem pieaugušo visā pasaulē ir aptaukošanās, kas veido aptuveni 13% no pieaugušajiem pasaulē

• Ziemeļamerika ir viena no valstīm ar augstāko aptaukošanās izplatību. ASV un Kanādā aptuveni 36-40% pieaugušo ir aptaukošanās

• PVO 2021. gadā ziņoja, ka aptuveni 39% pieaugušo ir liekais svars (ĶMI 25–29,9) un 13% ir aptaukošanās (ĶMI ≥30)

Latvija:

• Saskaņā ar Eiropas slimību novēršanas un kontroles centru (ECDC) 2020. gada datiem aptuveni 22–24% pieaugušo Latvijas iedzīvotāju ir aptaukojušies

• Pētījumi par bērnu aptaukošanos Latvijā liecina, ka šis problēmas līmenis ir palielinājies arī bērnu vidū

• Latvijā aptaukošanās ir saistīta ar dažādiem veselības riskiem, īpaši sirds un asinsvadu slimībām, 2. tipa diabētu un hipertensiju

3. Aptaukošanās kā riska faktors dažādu slimību izcelsmē. Galvenās slimību grupas.

Aptaukošanās tiek uzskatīta par galveno riska faktoru šādām slimību grupām:

• Kardiovaskulārās slimības

  • Koronārā sirds slimība (KSS) - aptaukošanās veicina aterosklerozes attīstību, kas var novest pie koronārās artērijas sašaurināšanās un sirds infarkta.

  • Arteriālā hipertensija (augsts asinsspiediens) - aptaukošanās izraisa asinsspiediena paaugstināšanos

  • Insults - cilvēkiem ar aptaukošanos ir lielāks insults risks. Ateroskleroze un augsts asinsspiediens, kas bieži pavada aptaukošanos, var veicināt insulta attīstību

• 2. tipa cukura diabēts

  • Insulīna rezistence - Aptaukošanās ir cieši saistīta ar insulīna rezistenci, kur šūnas vairs nereaģē uz insulīnu efektīvi

  • Metaboliskais sindroms - aptaukošanās ir galvenais riska faktors metaboliska sindroma attīstībai, kas ietver vairāku faktoru kombināciju

• Onkoloģiskās slimības

  • Krūts vēzis - pēc menopauzes sievietēm, kuru ķermeņa svars ir pārmērīgs, ir lielāks risks attīstīt krūts vēzi.

  • Resnās zarnas vēzis - uzkrātie tauki palielina iekaisumu un var traucēt normālu zarnu darbību.

  • Dzemdes, aknu un nieru vēzis - augsts insulīna līmenis, iekaisums un hormonu disbalanss veicina audzēju augšanu.

• Elpošanas sistēmas traucējumi

  • Obstruktīva miega apnoja (OMA) - pārmērīgs tauku uzkrājums ap kaklu var bloķēt elpceļus, traucējot normālu elpošanu miega laikā

  • Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) - lai gan galvenais riska faktors ir smēķēšana, aptaukošanās var pasliktināt HOPS simptomus

• Locītavu un muskuļu slimības

  • Osteoartrīts - papildus slodzi locītavām, īpaši svarīgiem locītavām kā ceļiem, gurniem un mugurai

  • Gūžas un ceļa locītavu bojājumi - paaugstinātu locītavu nodilumu, jo papildu svars rada pārmērīgu slodzi uz šīm locītavām

• Aknu slimības

  • Nealkoholiskā taukainā aknu slimība (NAFLD) - galvenais riska faktors

  • Ciroze un aknu vēzis - Ilgstoša taukainā aknu slimība var novest pie aknu cirozes, kas savukārt palielina aknu vēža risku

• Psiholoģiskie traucējumi

  • Depresija un trauksme - saistīti ar sociāliem stigmām un zemu pašvērtējumu

  • Ēšanas traucējumi - saista ar stresu un garastāvokļa svārstībām

4. Dzīvesveida korekcija.

Samazināts kaloriju daudzums - par 500-750 kcal dienā no pašreizējā patēriņa, kas ļauj zaudēt aptuveni 0,5-1 kg nedēļā.

Augsts šķiedrvielu saturs - dārzeņi, pilngraudu produkti, pākšaugi un augļi

Sabalansēts makroelementu sadalījums

• Olbaltumvielas - 15-30%

• Ogļhidrāti - 45-60%

• Tauki - 10-20%

Porciju kontrole - mazākas porcijas, un jācenšas ēst lēnām, lai novērtētu pilnības sajūtu

Samazināts cukura un piesātināto tauku patēriņš

Ēdienu biežuma palielināšana - ēst vairākas reizes dienā (4-6 nelielas ēdienreizes), lai izvairītos no bada sajūtas un uzlabotu vielmaiņu

Fiziskās aktivitātes ieteikumi - ikdienā izvēloties kāpnes, nevis liftu, ejot vai braucot ar velosipēdu uz darbu, veicot dažādas mājas darbus

Mērķu izvirzīšana un uzraudzība - nosakot konkrētus un sasniedzamus mērķus, regulāri uzraugot progresu

Izpratne par ēšanas paradumiem - apzināties ēšanas paradumus un emocijas, kas saistītas ar ēšanu

5. Uztura terapija, galveno diētu veidi.

Uzturā jāiekļauj mazāk kaloriju bagāti produkti, piemēram, dārzeņi, pilngraudi, liesa gaļa un zivis.

Samazināt augstas kaloriju pārtikas produktus, piemēram, saldumus, fast food un pārtiku ar augstu piesātināto tauku saturu

Zema ogļhidrātu diēta (Low-Carb Diet)

• koncentrējas uz olbaltumvielu un tauku uzņemšanu - tas veicina svara zudumu, samazinot insulīna līmeni un palielinot ķermeņa spēju sadedzināt taukus

• mazāk nekā 50-100 g ogļhidrātu dienā

Vidusjūras diēta

• augstu šķiedrvielu un antioksidantu bagātu pārtikas produktu lietošanu, piemēram, augļiem, dārzeņiem, pilngraudiem, zivīm un veselīgiem taukiem

• mērenu sarkano gaļas un saldumu patēriņu

• palielināt zivju un jūras produktu patēriņu, īpaši treknas zivis (tās ir bagātas ar omega-3 taukskābēm)

• olīveļļu kā galveno tauku avotu

Ēšanas logu ierobežošana (Intermittent Fasting)

• periodus, kad ir atļauts ēst (piemēram, 8 stundas), un periodus, kad tiek ierobežota ēšana (piemēram, 16 stundas)

• uzlabo vielmaiņas rādītājus, piemēram, insulīna līmeni un glikozes toleranci

• dzeriet daudz ūdens, lai izvairītos no dehidratācijas

6. Medikamentozā ārstēšana, riski un ieguvumi.

Ja dzīvesveida izmaiņas (piemēram, diētas maiņa, fiziskā aktivitāte) nedod pietiekamus rezultātus vai ja aptaukošanās ir izraisījusi nopietnus veselības traucējumus

Cilvēkiem ar ĶMI ≥ 30 vai ĶMI ≥ 27 un papildu riska faktoriem (piemēram, diabēts, hipertensija).

Ieguvumi:

• Ilgtermiņa svara zudums: ja tie tiek lietoti kopā ar dzīvesveida izmaiņām (diētu, fiziskām aktivitātēm).

• Uzlabota vielmaiņas kontrole: uzlabot glikēmiju, insulīna jutību un samazināt holesterīnu, kas ir būtiski cilvēkiem ar 2. tipa diabētu vai kardiovaskulāriem riskiem.

• Samazināts risks saistītām slimībām: palīdz samazināt aptaukošanās izraisītu slimību, piemēram, hipertensijas, 2. tipa diabēta, miega apnojas un locītavu problēmu risku

Riski:

• Blakusparādības: gremošanas traucējumi, depresija, augsts asinsspiediens

• Aknu un nieru problēmas: radīt papildu stresu aknām un nierēm, piemēram, orlistats, kas samazina svaru, bet var traucēt vitamīnu uzsūkšanos.

• Atkarība un tolerances veidošanās: fentermīns, var izraisīt atkarību, tāpēc to lietošana ir ierobežota.

• Ārstēšanas pārtraukšana: var izraisīt svara atgriešanos

7. UB aptaukošanās ārstēšanā

UB (uztura bagātinātāji) aptaukošanās ārstēšanā tiek izmantoti kā papildinājums veselīga uztura un dzīvesveida izmaiņām, lai veicinātu svara zudumu, uzlabotu vielmaiņu un nodrošinātu nepieciešamo uzturvielu uzņemšanu.

Uztura bagātinātāji, kas tiek izmantoti aptaukošanās ārstēšanā, var ietvert dažādus produktus, kuru mērķis ir mazināt apetīti, veicināt tauku sadedzināšanu, palielināt enerģijas patēriņu vai uzlabot gremošanas sistēmu

• Omega-3 taukskābes (galvenokārt EPA un DHA) palīdz uzlabot insulīna jutību un veicina tauku oksidāciju

• L-karnitīns ir aminoskābe, kas palīdz transportēt taukskābes uz šūnu mitohondrijiem, kur tās tiek izmantotas enerģijas ražošanā. Tas var palīdzēt palielināt tauku sadedzināšanu, īpaši fiziskās slodzes laikā

• Zaļās tējas ekstrakts ir bagāts ar antioksidantiem (īpaši EGCG - epigallocatechīns), kas palīdz paātrināt vielmaiņu un palielināt tauku oksidāciju

• Šķiedrvielas palīdz samazināt apetīti un uzlabo gremošanas sistēmu

8. Bariatriskās ķirurģijas indikācijas un komplikācijas

Indikācijas:

• Ķermeņa masas indekss (ĶMI) ≥ 40 kg/m²

• ĶMI ≥ 35 kg/m² ar vienu vai vairākām ar aptaukošanos saistītām slimībām (2. tipa diabēts, hipertensija, locītavu problēmas, sirds un asinsvadu slimības)

• Neefektīva svara zuduma vēsture ar diētu, fizisko aktivitāti, medikamentiem

Komplikācijas:

• Īslaicīgas komplikācijas

  • Infekcijas

  • Asiņošana

  • Pārtikas uzsūkšanās problēmas

  • Tromboze

  • Kuņģa-zarnu trakta problēmas - nelabumu, vemšanu,"dumpinga sindromu"

• Ilgtermiņa komplikācijas

  • Uzturvielu deficīts - B12 vitamīns, dzelzs, kalcijs un folskābe

  • Zarnu aizsprostojums

  • Žultsakmeņi

9. Jautājumi, kādi jānoskaidro, konsultējot pacientu.

• Pacienta veselības vēsture un aptaukošanās attīstība

  • Kad sāka veidoties liekais svars

  • Kādas ir galvenās izmaiņas svarā? Vai ir bijuši periodi, kad svars strauji pieaudzis vai samazinājies

  • Vai pacients ir mēģinājis kādas uztura vai dzīvesveida izmaiņas, lai zaudētu svaru? Ja jā, kādi rezultāti bija

• Dzīvesveida faktori

  • Kāds ir pacienta ikdienas uzturs

  • Kāda ir fiziskā aktivitāte

  • Kāda ir pacienta miega kvalitāte

  • Vai pacients ir pakļauts stresam vai emocionālām problēmām

• Veselības stāvoklis un ar aptaukošanos saistītās slimības

  • Vai pacientam ir kādi ar aptaukošanos saistīti veselības traucējumi

  • Vai pacientam ir bijušas iepriekšējas ķirurģiskas iejaukšanās vai ārstēšana saistībā ar aptaukošanos

  • Vai pacientam ir kādas hroniskas slimības vai medikamenti, kas var ietekmēt svara pieaugumu

• Ģimenes vēsture

  • Vai kādam ģimenes loceklim ir bijusi aptaukošanās vai ar to saistītas slimības

  • Vai pacienta ģimenes locekļi ir atbalstoši vai izturīgi attiecībā uz veselīgu dzīvesveidu

10. Uztura speciālista ieteikumi pacientam ar lieko svaru vai aptaukošanos.

Samazināt kaloriju uzņemšanu

• par 500–750 kalorijām dienā, lai veicinātu lēnu, ilgtspējīgu svara zaudēšanu (aptuveni 0,5–1 kg nedēļā)

Dārzeņu, augļu, pilngraudu produktus, liesus proteīnus (piemēram, vistas krūtiņu, zivis, pākšaugus), zemu tauku saturu

Samazināt cukura, rafinētu ogļhidrātu (balto maizi, saldumiem) un piesātināto tauku patēriņu

Ieteicams ēst 4-6 mazas ēdienreizes dienā

Uzturā jāiekļauj pietiekams daudzums šķiedrvielu (dārzeņi, augļi, pilngraudi)

Ieteicams ikdienā atrast iespējas palielināt aktivitāti

Ieteicams dzert vismaz 8 glāzes ūdens dienā, lai novērstu dehidratāciju

Ketogēnā diēta

Ketogēnā diēta ir uztura režīms, kurā galvenais enerģijas avots ir tauki, un ogļhidrātu uzņemšana tiek būtiski samazināta, lai ķermenis nonāktu stāvoklī, ko sauc par ketozes stāvokli. Ketozes laikā organisms enerģiju iegūst galvenokārt no taukskābēm un ketona ķermeņiem, nevis glikozes

Ieguvumi:

1. Svara samazināšana:

   • Ketozes stāvoklis veicina tauku dedzināšanu un apetītes samazināšanos.

   • Efektīva īstermiņa metode svara zudumam.

2. Cukura līmeņa kontrole:

   • Samazina insulīna līmeni un stabilizē cukura līmeni asinīs, kas ir noderīgi cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu.

3. Palīdzība epilepsijas gadījumā:

   • Ketogēnā diēta ir tradicionāli izmantota, lai mazinātu krampjus bērniem ar zāļu rezistento epilepsiju.

4. Potenciālie ieguvumi smadzeņu veselībai:

   • Tiek pētīta tās ietekme uz Alcheimera slimību, Parkinsona slimību un citām neiroloģiskām slimībām.

5. Iespējama ietekme uz vēzi:

   • Dažos pētījumos novērots, ka ketogēnā diēta var palīdzēt palēnināt audzēju augšanu, jo vēža šūnām ir grūtāk izmantot ketonus kā enerģijas avotu.

6. Iekaisuma mazināšana:

   • Ketozes stāvoklis var samazināt iekaisuma procesus organismā.

Riski:

1. Uzturvielu trūkums:

   • Ierobežojot noteiktus pārtikas produktus (piemēram, augļus, graudaugus), var rasties vitamīnu un minerālvielu deficīts.

2. Keto-gripa:

   • Pirmajās dienās vai nedēļās cilvēki var izjust nogurumu, galvassāpes, reiboni, aizcietējumus un sliktu dūšu.

3. Paaugstināts holesterīna līmenis:

   • Dažiem cilvēkiem ketogēnā diēta var paaugstināt "slikto" (ZBL) holesterīna līmeni.

4. Nieru slodze:

   • Pārmērīga olbaltumvielu un tauku uzņemšana var apgrūtināt nieru darbību.

5. Gremošanas traucējumi:

   • Zema šķiedrvielu uzņemšana var izraisīt aizcietējumus.

6. Hipoglikēmijas risks:

   • Īpaši cilvēkiem ar cukura diabētu, ja insulīna terapija netiek pareizi pielāgota

Kontrindikācijas:

1. Aknu vai nieru slimības:

   • Ketogēnā diēta var paaugstināt slodzi uz šiem orgāniem.

2. Grūtniecība un zīdīšanas periods:

   • Barības vielu trūkums var negatīvi ietekmēt māti un bērnu.

3. Alerģijas vai nepanesamība:

   • Daži cilvēki var nepanest lielu tauku uzņemšanu, īpaši no dzīvnieku izcelsmes produktiem.

4. Ģenētiskas slimības, kas ietekmē taukskābju metabolismu:

   • Piemēram, karnitīna deficīts vai citas retas vielmaiņas slimības.

5. Sirds un asinsvadu slimības:

   • Nepareizi plānota diēta ar augstu piesātināto tauku saturu var veicināt asinsvadu problēmas.

Vidusjūras diēta

Vidusjūras diēta ir uztura režīms, kas balstās uz tradicionālo Vidusjūras reģiona valstu ēšanas paradumiem. Tā tiek uzskatīta par vienu no veselīgākajiem uztura modeļiem pasaulē. Diēta ietver daudz dārzeņu, augļu, pākšaugu, pilngraudu, zivju, riekstu, olīveļļas un mērenu sarkanvīna patēriņu, kā arī ierobežo pārstrādātu produktu, sarkanās gaļas un saldumu uzņemšanu

Ieguvumi:

1. Sirds un asinsvadu veselība:

   • Samazina sirds slimību risku, jo palīdz pazemināt slikto holesterīnu (ZBL) un uzturēt veselīgu asinsspiedienu.

2. Svara kontrole:

   • Nav stingru kaloriju ierobežojumu, bet uzturs ir sabalansēts, palīdzot kontrolēt svaru.

3. Samazināts diabēta risks:

   • Diēta stabilizē cukura līmeni asinīs un uzlabo insulīna jutību.

4. Pretiekaisuma īpašības:

   • Pārtikas produkti, piemēram, olīveļļa, rieksti un taukskābes (omega-3), mazina iekaisumu organismā.

5. Labvēlīga ietekme uz smadzeņu veselību:

   • Samazina Alcheimera slimības un demences risku, pateicoties antioksidantiem un veselīgām taukskābēm.

6. Ilgmūžība:

   • Pētījumi liecina, ka Vidusjūras diētas ievērotājiem ir ilgāks dzīves ilgums, pateicoties tās pozitīvajai ietekmei uz veselību.

7. Gremošanas sistēmas veselība:

   • Pilngraudu un šķiedrvielu bagātība veicina veselīgu gremošanu un samazina aizcietējumus.

8. Samazināts vēža risks:

   • Antioksidantu bagātie produkti palīdz neitralizēt brīvos radikāļus un var samazināt dažu vēža veidu attīstības iespējamību.

Riski:

1. Kaloriju pārpalikums:

   • Brīva pieeja olīveļļai, riekstiem un vīnam var veicināt pārēšanos, ja nav uzmanības uz porciju lielumu.

2. Nepiemērotība specifiskām uztura prasībām:

   • Diēta var būt izaicinoša tiem, kas nepanes glutēnu (piemēram, celiakijas pacientiem), vai tiem, kas izvairās no zivīm vai riekstiem.

3. Augstākas izmaksas:

   • Svaigi dārzeņi, zivis, olīveļļa un citi kvalitātes produkti var būt dārgi, salīdzinot ar alternatīviem uztura plāniem.

4. Ierobežotas vadlīnijas:

   • Tā kā diēta nav ļoti strukturēta, dažiem cilvēkiem var būt grūti to ievērot bez precīziem norādījumiem.

Kontrindikācijas:

1. Alerģijas:

   • Cilvēkiem ar alerģijām pret riekstiem, jūras veltēm vai citām bieži izmantotām sastāvdaļām šī diēta var būt jāpielāgo.

2. Veselības stāvokļi, kas ierobežo tauku uzņemšanu:

   • Piemēram, cilvēkiem ar noteiktām aknu vai aizkuņģa dziedzera slimībām var būt jāierobežo tauku daudzums.

3. Cilvēki ar specifiskām uztura vajadzībām:

   • Piemēram, veģetāriešiem vai vegāniem Vidusjūras diēta būs jāpielāgo, lai izslēgtu zivis un dzīvnieku izcelsmes produktus.

4. Alkohola nepanesamība vai aizliegums:

   • Lai gan vīns tiek patērēts mērenībā, cilvēkiem ar alkohola nepanesību vai abstinences nepieciešamību vīnu jāizslēdz

FODMAP

ir akronīms, kas apzīmē noteiktu ogļhidrātu grupu:

1. Fermentējami (Fermentable):

   • Šīs vielas zarnu baktērijas fermentē, izraisot gāzu veidošanos.

2. Oligosaharīdi:

   • Fruktāni (atrodami kviešos, ķiplokos, sīpolos).

   • Galakto-oligosaharīdi (atrodami pākšaugos).

3. Disaharīdi:

   • Laktoze (atrodama pienā un piena produktos).

4. Monosaharīdi:

   • Fruktoze (ja tā daudzums pārsniedz glikozes daudzumu, kā tas ir medū, augļos).

5. Polioli:

   • Sorbīts, manīts, maltīts un ksilīts (atrodami košļājamajās gumijās, dažos augļos un dārzeņos).

Šie ogļhidrāti ir slikti uzsūcami tievajās zarnās, piesaista ūdeni un tiek fermentēti resnajā zarnā, izraisot gremošanas simptomus

Augsta FODMAP pārtika (jāizvairās):

• Augļi: Āboli, bumbieri, arbūzs.

• Dārzeņi: Sīpoli, ķiploki, ziedkāposti, brokoļi.

• Piena produkti: Piens, krējums, saldējums.

• Pākšaugi: Lēcas, pupas, aunazirņi.

• Graudaugi: Kvieši, rudzi lielos daudzumos.

• Saldumi: Košļājamā gumija, konfektes ar sorbītu vai manītu.

Zema FODMAP pārtika (atļauta):

• Augļi: Banāni, apelsīni, kivi, vīnogas.

• Dārzeņi: Gurķi, cukini, spināti, burkāni.

• Proteīni: Gaļa, zivis, olas (bez piedevām).

• Piena alternatīvas: Laktozes nesaturošs piens, mandeļu piens, kokosriekstu piens.

• Graudaugi: Auzu pārslas, kvinoja, rīsi.

• Rieksti un sēklas: Mandeļu sviests, valrieksti, ķirbju sēklas

FODMAP diēta

FODMAP diēta ir diētas plāns, kas paredz zemu FODMAP (fermentējamu oligo-, di-, mono-saharīdu un poliolu) saturu uzturā. Šīs vielas ir ogļhidrāti un cukura spirti, kas dažiem cilvēkiem var izraisīt gremošanas traucējumus, piemēram, vēdera uzpūšanos, sāpes, caureju vai aizcietējumus. FODMAP diētu bieži izmanto kā terapiju cilvēkiem ar kairinātu zarnu sindromu (KZS) un līdzīgām gremošanas problēmām

Ieguvumi:

1. Mazina gremošanas traucējumus:

   • Zema FODMAP diēta var ievērojami mazināt vēdera uzpūšanos, sāpes, caureju un aizcietējumus.

2. Palīdz kontrolēt kairinātu zarnu sindromu (KZS):

   • Diēta uzrāda augstu efektivitāti cilvēkiem ar KZS, ievērojami uzlabojot dzīves kvalitāti.

3. Identificē pārtikas produktu nepanesamību:

   • Eliminācijas un reintrodukcijas posmi palīdz noteikt, kuras pārtikas grupas izraisa simptomus.

4. Iespējami uzlabojumi ādas un imūnsistēmas veselībā:

   • Daži cilvēki ziņo par labāku ādas stāvokli un vispārēju pašsajūtu pēc FODMAP diētas.

5. Samazināts iekaisums zarnās:

   • FODMAP diēta palīdz mazināt diskomfortu un iekaisumu, kas saistīts ar gremošanas traucējumiem.

Riski:

1. Barības vielu trūkums:

   • Eliminācijas fāzē ierobežo daudzus pārtikas produktus, kas var izraisīt šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu trūkumu.

2. Pārāk ierobežojoša diēta:

   • Diētas ievērošana var būt sarežģīta un sociāli ierobežojoša, jo tiek izslēgti daudzi pārtikas produkti.

3. Psiholoģiska slodze:

   • Diēta var izraisīt stresu vai satraukumu par ēdiena izvēli un iespējamiem simptomiem.

4. Ne visiem nepieciešama:

   • FODMAP diēta ir paredzēta cilvēkiem ar specifiskiem gremošanas traucējumiem, un tās ievērošana bez medicīniskas vajadzības var būt nevajadzīga.

5. Grūtības uzturā ilgtermiņā:

   • Stingra FODMAP diēta nav domāta ilgstošai lietošanai. Pēc eliminācijas fāzes ir būtiski pakāpeniski ieviest produktus, lai uzturs būtu daudzveidīgāks

Kontrindikācijas:

1. Cilvēki bez gremošanas traucējumiem:

   • FODMAP diēta nav piemērota tiem, kam nav simptomu vai problēmu, jo tā ir nevajadzīgi ierobežojoša.

2. Nepietiekams uzturs vai anoreksija:

   • Cilvēkiem ar barības vielu deficītu vai ēšanas traucējumiem šī diēta var pasliktināt uzturvielu stāvokli.

3. Grūtniecība un zīdīšanas periods:

   • Nepareizi līdzsvarots uzturs šajos dzīves posmos var negatīvi ietekmēt mātes un bērna veselību.

4. Noteiktas slimības:

   • Cilvēkiem ar hroniskām slimībām vai metabolisma problēmām, piemēram, diabētu, diētas ievērošana jāveic ārsta uzraudzībā

DASH diēta

DASH diēta (angliski: Dietary Approaches to Stop Hypertension) ir uztura pieeja, kas izstrādāta, lai palīdzētu samazināt augstu asinsspiedienu (hipertensiju) un veicinātu vispārēju sirds un asinsvadu veselību. Diēta ir balstīta uz veselīga uztura principiem, akcentējot augļus, dārzeņus, pilngraudu produktus un mazāku sāls, piesātināto tauku un pievienotā cukura daudzumu

DASH diētas galvenie principi

1. Samazināts nātrija daudzums:

   • Ieteicams patērēt līdz 2300 mg nātrija dienā (aptuveni 1 tējkarote sāls).

   • Cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu – līdz 1500 mg dienā.

2. Liels kālija, magnija un kalcija saturs:

   • Šīs minerālvielas palīdz uzturēt normālu asinsspiedienu un sirds veselību.

3. Bagātīgs augļu un dārzeņu patēriņš:

   • Ieteicams 4–5 porcijas dienā no katras grupas.

4. Zems piesātināto tauku un holesterīna līmenis:

   • Mazāk taukainu gaļu, sviesta un citu dzīvnieku izcelsmes tauku.

   • Vairāk liesās olbaltumvielas (piemēram, zivis, vistas gaļa bez ādas, pākšaugi).

5. Augsts šķiedrvielu daudzums:

   • No pilngraudu produktiem, dārzeņiem, augļiem un pākšaugiem.

6. Mērens piena produktu patēriņš:

   • Izvēlēties zema tauku satura vai beztauku piena produktus.

7. Samazināts cukura un saldinātu dzērienu patēriņš

DASH diētas priekšrocības

1. Samazina asinsspiedienu: Efektīva gan cilvēkiem ar hipertensiju, gan normālu asinsspiedienu.

2. Sirds veselības uzlabošana: Samazina sirds slimību, insulta un holesterīna līmeņa paaugstināšanās risku.

3. Uzlabota vielmaiņa: Veicina veselīgu svara kontroli un samazina 2. tipa diabēta risku.

4. Uztura daudzveidība: Nodrošina pilnvērtīgu uzturu, kas bagāts ar uzturvielām

Eras protokols - uztura principi pēc operācijas

1. ERAS koncepts - multidisciplināra pieeja ķirurģisko pacientu aprūpei, kuras mērķis ir samazināt operācijas radīto stresu, paātrināt atveseļošanos un uzlabot pacientu iznākumus

ERAS koncepta galvenie principi:

• Pirmsoperācijas sagatavošana

  • Pacientu izglītošana

  • Uztura stāvokļa izvērtēšana

• Uztura vadlīnijas

  • Agrīna enterālā barošana un malnutrīcijas riska mazināšana

  • Preoperatīvas ogļhidrātu slodzes ieviešana - samazina insulīna rezistenci

  • Tukšā dūšā perioda samazināšana pirms operācijas - šķidruma uzņemšana līdz 2 stundām pirms anestēzijas

• Pēcoperācijas aprūpe

  • Ātra enterālās barošanas uzsākšana, lai uzturētu zarnu darbību un mazinātu komplikāciju risku

Uztura principi ERAS protokolā pēc operācijas:

1. Agrīna enterālā barošana:

• Sākšana pēc iespējas ātrāk: Enterālo barošanu uzsāk 4–6 stundu laikā pēc operācijas, ja nav kontrindikāciju.

• Mērķis: Stimulēt kuņģa-zarnu trakta darbību, mazināt zarnu atrofiju un uzturēt zarnu barjeras funkciju.

• Piemēri: Šķidri vai biezeņveida ēdieni, īpaši medicīniskās uztura formulas, kas nodrošina olbaltumvielas, kalorijas un elektrolītus.

2. Uzturvielu blīvuma nodrošināšana:

• Augsts olbaltumvielu saturs: Lai veicinātu audu dzīšanu un mazinātu muskuļu masas zudumu.

  • Piemēri: Liesa gaļa, olas, grieķu jogurts, olbaltumvielu piedevas.

• Atbilstošs enerģijas daudzums: Lai nodrošinātu ķermeņa atjaunošanos un novērstu nepietiekamu uzturu.

  • Piemēri: Augstas kalorijas produkti, piemēram, rīsu vai kartupeļu biezeņi, avokado, sviests.

• Mikroelementi un vitamīni: Īpaši C vitamīns un cinks, kas atbalsta dzīšanu, un dzelzs, lai novērstu anēmiju.

3. Aizsardzība pret dehidratāciju:

• Šķidruma uzņemšana: Svarīgi regulāri dzert ūdeni, buljonus vai elektrolītu šķīdumus, lai novērstu šķidruma zudumu pēc operācijas.

• Mērens sāls daudzums: Lai uzturētu elektrolītu līdzsvaru.

4. Agrīna pāreja uz normālu uzturu:

• Pakāpeniska pāreja:

  1. Dzidri šķidrumi: Ūdens, buljoni, zāļu tējas (pirmajās stundās pēc operācijas).

  2. Sabiezināti šķidrumi: Zupas, medicīniskās uztura formulas (pirmajā dienā pēc operācijas).

  3. Biezeņveida pārtika: Putras, kartupeļu biezenis, labi sablendēti produkti (2–3 dienas pēc operācijas).

  4. Cieta pārtika: Atgriešanās pie parasta uztura, kad zarnu darbība ir atjaunota.

5. Izvairīšanās no ilgstošas badošanās:

• Nav nepieciešama pilna zarnu atslodze pirms operācijas: ERAS protokols nosaka, ka pacientiem nav nepieciešama ilgstoša badošanās pirms un pēc operācijas.

• Ogļhidrātu slodze pirms operācijas: Piemēram, dzidri ogļhidrātu dzērieni (2–3 stundas pirms operācijas) palīdz mazināt insulīna rezistenci un enerģijas zudumu.

6. Uztura pielāgošana individuālām vajadzībām:

• Pielāgošana veselības stāvoklim: Pacientiem ar īpašām vajadzībām (piemēram, diabēts vai kuņģa-zarnu trakta traucējumi) diēta tiek pielāgota, lai izvairītos no komplikācijām.

• Zarnu funkcijas uzraudzība: Caurejas vai aizcietējumu gadījumā tiek izmantoti viegli sagremojami un šķiedrvielām bagāti produkti.

7. Probiotiku un šķiedrvielu lietošana:

• Zarnu mikrobiomas atjaunošana: Probiotikas un prebiotiskās šķiedrvielas var palīdzēt normalizēt zarnu darbību pēc antibiotiku lietošanas un zarnu disbalansa.

  • Piemēri: Jogurts, kefīrs, banāni, pilngraudu produkti (kad pacienta stāvoklis to atļauj).

Uzturs pēc galvas, kakla ķirurģijas

Mērķi uzturā pēc galvas un kakla ķirurģijas:

1. Nodrošināt pietiekamu kaloriju un uzturvielu uzņemšanu, lai veicinātu atveseļošanos.

2. Novērst dehidratāciju un uzturēt elektrolītu līdzsvaru.

3. Nodrošināt drošu uztura piegādi, ņemot vērā iespējamos norīšanas traucējumus.

4. Samazināt gremošanas slodzi, izvēloties viegli sagremojamus produktus.

Uztura stratēģija:

Pāreja uz barību:

• Sākotnējā fāze: Ja norīšana ir apgrūtināta, lieto enterālo barošanu (caur zondi).

• Pakāpeniska pāreja: Var pāriet uz šķidru, biezeni veida vai mīkstu pārtiku.

• Pāreja uz normālu uzturu: Kad norīšana ir droša un efektīva, pakāpeniski ievieš cietākus produktus.

Barības konsistence:

• Šķidras diētas: Dzidri šķidrumi (buljoni, ūdens, želeja) un sabiezināti šķidrumi (piemēram, sabiezināti dārzeņu biezeņi vai piena produkti).

• Biezeņveida pārtika: Zupas biezeņi, putras, kartupeļu biezenis, augļu biezeņi.

• Mīksta pārtika: Olas, jogurts, biezpiens, mīksti dārzeņi un labi vārītas pastas.

• Cieta pārtika: Pakāpeniska ieviešana, ja pacients spēj droši košļāt un norīt.

Uzturvielu bagātināšana:

• Olbaltumvielu avoti: Olas, grieķu jogurts, maltas gaļas ēdieni, proteīnu pulveri.

• Augstas kalorijas pārtikas produkti: Pilnpiena produkti, avokado, sviests, augu eļļas.

• Mikroelementu bagātinātāji: Multivitamīnu piedevas, īpaši C vitamīns un cinks, lai veicinātu dzīšanu.

Izvairīšanās no problemātiskiem pārtikas produktiem:

• Pārāk karsti, auksti vai pikanti ēdieni, kas var kairināt ķirurģiskos audus.

• Sausi, cieti vai lipīgi produkti (piemēram, rieksti, cepumi, karamele), kas var radīt norīšanas grūtības.

• Gāzēti dzērieni un alkohols, kas var radīt diskomfortu un palielināt dehidratāciju

• Ēdiet mazākas porcijas biežāk

• Regulāri uzņemiet šķidrumus (ūdens, buljoni, zāļu tējas).

• Ēdienreizes laikā saglabājiet taisnu sēdus stāvokli

Enterālās barošanas uzsākšana, veidi

Enterālā barošana ir barības vielu piegādes metode, kurā barība tiek ievadīta kuņģa-zarnu traktā, apejot tradicionālo ēšanu un rīšanu. To lieto pacientiem, kuriem ir funkcionējošs kuņģa-zarnu trakts, bet kuri nevar uzņemt pietiekamu uzturu perorāli

Enterālās barošanas uzsākšana:

• Nepietiekama barības uzņemšana (>7 dienas).

• Norīšanas traucējumi (piemēram, disfāgija, neiroloģiski traucējumi, insults).

• Kuņģa-zarnu trakta slimības (piemēram, Krona slimība, īsās zarnas sindroms).

• Smagas traumas, apdegumi vai pēcoperācijas stāvoklis.

• Nepieciešamība uzlabot uztura stāvokli pirms operācijas vai ārstēšanas

• Lēns uzsākums: Barošanu sāk ar mazāku devu, pakāpeniski to palielinot, lai izvairītos no komplikācijām, piemēram, caurejas vai refeeding sindroma.

• Barošanas formula: Izvēlas atbilstoši pacienta vajadzībām (standarta formula, augstas kaloriju formulas, formulas ar šķiedrvielām u.c.).

• Pozicionēšana: Pacients jānovieto pussēdus vai sēdus stāvoklī, lai izvairītos no aspirācijas riska

Enterālās barošanas veidi:

Atkarībā no ievadīšanas vietas:

• Nazogastriskā zonde (NG):

  • Zonde tiek ievietota caur degunu līdz kuņģim.

  • Piemērota īslaicīgai barošanai (līdz 4–6 nedēļām).

  • Relatīvi viegli ievietojama.

• Nazoduodenālā vai nazojejunālā zonde (ND/NJ):

  • Zonde tiek ievietota caur degunu līdz divpadsmitpirkstu zarnai vai tukšajai zarnai.

  • Izmanto, ja ir aspirācijas risks vai kuņģis nedarbojas efektīvi.

• Gastrostomija (PEG vai G zonde):

  • Zonde tiek ķirurģiski vai endoskopiski ievietota tieši kuņģī caur vēdera sienu.

  • Piemērota ilgtermiņa barošanai (>6 nedēļas).

• Jejunostomija (PEJ vai J zonde):

  • Zonde ievietota tieši tukšajā zarnā.

  • Izvēlas gadījumos, kad kuņģa darbība ir traucēta vai aspirācijas risks ir augsts.

Atkarībā no barošanas metodes:

• Bolus barošana:

  • Barību ievada lielākās porcijās vairākas reizes dienā (parasti ar šļirci vai gravitatīvo sistēmu).

  • Piemērota pacientiem ar labu kuņģa toleranci.

• Nepārtraukta barošana:

  • Barība tiek ievadīta ar barošanas pumpi lēnā un vienmērīgā plūsmā visu diennakti vai noteiktu laiku.

  • Izvēlas pacientiem ar traucētu toleranci vai tukšās zarnas barošanu.

• Intermitējoša barošana:

  • Barošanu veic vairākas stundas dienā (piemēram, nakts laikā), pēc tam pacientam ir pauze.

  • Piemērota pacientiem ar stabilu stāvokli, lai uzlabotu mobilitāti un dzīves kvalitāti.

• Gravitācijas metode:

  • Barība tiek ievadīta, izmantojot gravitācijas spēku, nevis pumpi.

  • Vienkārša un ekonomiska metode īstermiņa lietošanai

Riski un komplikācijas:

1. Mehāniskas problēmas:

   • Zondes nobīde vai aizsprostojums.

2. Infekcijas:

   • Infekcijas risks pie zondes ievietošanas vietas (īpaši gastrostomijas vai jejunostomijas gadījumos).

3. Kuņģa-zarnu trakta simptomi:

   • Caureja, aizcietējumi, vēdera uzpūšanās vai slikta dūša.

4. Aspirācija:

   • Barības nokļūšana elpceļos, ja zonde ir nepareizi ievietota vai pacienta pozīcija nav atbilstoša.

5. Metaboliski traucējumi:

   • Refeeding sindroms, hiperglikēmija vai elektrolītu līdzsvara traucējumi

Ketogēnā diēta - ieguvumi, riski, kontrindikācijas

Uztura terapija parkinsona pacientiem

Uztura terapija heraldika pacientiem ar caureju staru terapijas laikā

Kā iegūt cikvēka garumu, ja nav zināms

Vai guļošu pacientu var nosvērt

8.Perioperatīvā uztura terapija

1. ERAS koncepts

2. Uztures novērtēšana pirms operācijas NRS 2002 + GLIM

3. Uztura terapija pirms operācijas.

4. Uzturs pēc operācijām, kas neskar gremošanas traktu:

1) kardioķirurģija

2) torakālā ķirurģija

3) neiroķirurģija

4) ginekoloģiskās, uroloģiskās operācijas

5) traumatoloģiskās operācijas

5. Uzturs pēc operācijas periodā pēc gremošanas trakta operācijām:

1) saaugumu slimība;

2) pēc tievās zarnas operācijām;

3) pēc resnās zarnas operācijām;

4) pēc taisnās zarnas operācijām;

5) pēc aizkuņģa dziedzera operācijas;

6) pēc gastrektomijas;

7) pēc žultspūšļa operācijām;

8) pēc bariatriskām operācijām;

9) zarnu divertrikuloze;

10) stomas pacientiem.

ERAS koncepts – enhanced recovery after surgery novērst malnutrīciju pirms op., novērst pre-op. barošanos, uzsākt agrīnu pēc-op. barošanu

· Pre-operatīva badošanās no pusnakts nav nepieciešama pac. Kuriem nav aspirācijas risks pirms plānveida opdrīkst dzert “clear fluids” līdz 2h pirms op., ēdiens līdz 6h pirms op. (kuņģa iztukšošanās laiks “clear fluids” 60-90min)

· Pre-operatīva ogļhidrātu uzņemšana, samazina insulīna rezistenci un komplikācijas pēcop. ogļhidrātu dzēriens 800ml iepriekšējā vakarā pirms op. un 400ml 2h pirms op. NEIZMANTO PACIENTIEM AR NEKONTROLĒTU CD un GASTROPARĒZI

· Barošana pēc-op. perioda var tik uzsākta uzreiz pēc op. ja KZT trakts strādā – pieskaņo individuāli

· P/o pārtikas uzņemšana tsk. Clear fluids var tik uzsākta pāris h pēc op. Agrīna normāla ēdiena vai EN uzņemšana pirmajā/otrajā pēc op.dienā neaizraisa sliktāku anastamožu dzīšanu piem. Pac. Pēc resnās/taisnās zarnas op. arī pēc totālas gastrektomijas un minimāli invazīvas ezofagektomijas

· Pacienta uzturi vērtē pirms un pēc nopietnas ķirurģiskas op. samazināta pārtikas uzņemšana >14d pirms op. palielina mirstības riskus

· Pre-operatīva “nutrutuinal support” ir indicēta visiem pacientiem ar malnutrīciju vai malnutrīcijas risku un tādiem, kuriem paredzēts, ka tie nespēs uzņemt atbilstoši ēdienu 5 dienas pirms op., vai nevar uzņemt 50% no paredzētā ēdiena daudzuma >7 dienām visos gad. p/o vai EN izņemot: ILEUS, NESTABILA HD, ZARNU IŠĒMIJA, LIELAS IZDALES FISTULA, SMAGA IEKŠĒJA ASIŅOŠANA

· Ja pacients nespēj uzņemt >50% no nepieciešamā EE p/o vai EN ilgāk par 7 dienām, jāuzsāk kombinēti EN ar PN. PN uzsāk as soon as possible, ja ir kontrindikācijas EN (piem. Zarnu obstrukcija) PN may be benefcial in the following circumstances - in undernourished patients in whom EN is not feasible or not tolerated, and in patientswith postoperative complications impairing gastrointestinal function who are unable to receive and absorb adequate amounts of oral/enteral feeding for at least seven days

· Glutamīna suplementācija ir apsverama pacientiem, kas tiek ekskluzīvi baroti PN 0.35 – 0.4 g/kg/d dienu pirms un 5 dienas pēc lielas KZT op.

· Pēc-op periodā PN ar omega-3 tsk. Ir apsverama tikai pacientiem, kuri nespēj uzņemt ēdienu p/o

· Pre-op, vai vismaz pēc-op period pacientiem, kuriem plānota liela vēža op. jādod specifiska formula, kas bagātināta ar arginīnu, omega-3 (immunmodul. Formula)

UZTURA TERAPIJA PIRMS OPERĀCIJAS

· Pacientiem ar augstu malnutrīcijas risku pirms lielas op. jāsaņem adekvāta uztura terapija, vajadzības gad. Atceļot operāciju 7-14 dienas, ja iespējams, priekšroku dodot uztura uzņemšanai p/o // eneterāli

Pac. Ar augstu malnutrīcijas risku: (izpildās 1 kritērijs) svara zudums >10-15% 6 mēn. Laikā, ĶMI <18.5, SGA grade C vai NRS >5, seruma albumīns <30g/dl (bez aknu/nieru mazspējas)

· Ja pacients nespēj uzņemt atbilstošu EE daudzumu ar normālu ēdienu, rekomendē ONS preop. Periodā (standarta formula)

· Pre-op. perodā ONS jādod visiem malnutrētiem vēža pacientiem un augsta riska pacieniem, kam paredzēta liela apjoma abdomināla op. īpaša riska grupa – veci cilvēki ar sarkopēniju.

· Imunmodulējošos ONS nozīmē 5-7 dienas pirms op.

· Preoperatīva EN/ONS jānozīmē pirms hospitalizācijas, lai izvairītos no ilgstošas uzturēšanās slimnīcā.

· Pre-operatīva PN (7-14d) tiek nozīmēta tikai pacientiem ar augstu malnutrīcijas risku, vai kuru uzturu nevar nodrošināt ar EN. ieguvumus vēro tikai izteikti malnutrētiem (svara zudums 10-15%) pirms apjomīgas KZT op.

UZTURA TERAPIJA PĒC OPERĀCIJAS

· Agrīna EN (24h laikā) jāuzsāk visiem pacientiem, kuri nespēj uzņemt ēdienu p/o vai uzņemtais apjoms p/o ir <50% vairāk par 7 dienām pac. Pēc liela apjoma galvas/kakla vai KZT vēža op (piem. b/v rezakcija, gastrektomija, daļēja pankrektomija).; pacienti ar smagu trauma tsk. Galvas trauma; pac. Ar malnutrīciju operācijas laikā

· Izmanto standartizētas EN formulas, izvairīties no barošanas ar maisījumiem, kas pagatavoti mājās

· Nazojejunālā zonde apsverama pacientiem, kam paredzēta augšējā KZT trakta op. vai pancreas op. kuriem paredzēta EN

· EN uzsāk 24h laikā pēc op., sākotnēji ar mazu ātrumu 10-20ml/h un kāpina pakāpeniski, izvērtētjot KZT tolerance 5-7 dienu laikā

· Ja nepieciešama ilglaicīga EN (.4 ned.) jānodrošina PEG galvas traumas, augšējā KZT stenose b/v vēža dēļ, pēc neoadjuv. Staru terapijas (??)

· Uztures uzraudzība un konsultācijas tiek nodrošinātas arī pēc izrakstīšanās, ja nepieciešams.

Lipīdu metabolisms

Lipīdi pieder pie dažādu savienojumu grupām ar atšķirīgu struktūru, tādēļ to bioloģiskās funkcijas, biosintēze, noārdīšanās ir daudzveidīgas. No uztura zinātnes viedokļa, lielākā nozīme ir īstajiem taukiem (triacilglicerīdiem), fosfolipīdiem un holesterīnam. Diētas tradīcijas, izmaiņas lipīdu metabolismā var būtiski ietekmēt organisma homeostāzi kopumā un veicināt patoloģiju attīstību - aptaukošanos, aterosklerozi un citas. Ar lipīdiem vajadzētu nosegt ne vairāk kā 15% enerģētiskā patēriņa īpaši ievērojot optimālu lipīdu veidu esamību – pietiekoši augstu nepiesātināto taukskābju saturu, mazāku īsās virknes vai t.s. trans

taukskābju saturu.

Tauki kā enerģijas avots

Tauki ir glicerīna un taukskābju esteri. Uzņemtus ar uzturu, taukus kuņģa zarnu traktā emulģē žultsskābes, lipāžu ietekmē tie hidrolizējas un zarnās uzsūcas skaldprodukti. Uzsūkšanās laikā notiek daļēja tauku resintēze, ar limfu asins straumē nonāk liela lipīdu dažādība, kura veido asinīs tā saucamās lipīdu transporta formas (1.tab.).

1.tab. Lipīdu transporta formas asinīs

Šo transporta formu nozīme ir tā, ka, pirmkārt, proteīnu slānis apņem tauku mikropilieniņu un nodrošina tā dispersijas pakāpi. Ja tā nebūtu, tad izveidotos liels tauku piliens, kurš izsauktu tauku emboliju un smagus asinsrites traucējumus. Otrkārt, proteīni un fosfolipīdi aktīvi piedalās holesterīna transportā un metabolismā. Lipoproteīnu sastāvā esošās olbaltumvielas sauc par apoliporoteīniem.

Dažu no tiem funkcijas ir zināmas, citi tikai vienkārši raksturoti kā proteīni (2.tab.). No asins straumes tauki nonāk perifērajos audo , šūnās un tiek pakļauti intracellulāram katabolismam. Notiek tauku hidrolīze ar intracellulārajām lipāzēm un izveidojas glicerīns un taukskābes. Tālākā to noārdīšanās notiek atsevišķi.

1

2.tab. Apolipoproteīni un to īpašības

Glicerīna noārdīšanās

Glicerīns aktivējas uz ATP rēķina ar enzīma glicerīnkināzes palīdzību:

Glicerīns + ATP → Glicerīna-3-fosfāts + ADP

Tālāk, glicerīn-3-fosfāt-dehidrogenāze to oksidē, piedaloties NAD:

Glicerīna-3-fosfāts + NAD → NADH2 + CH2OH

⎜

C =O

⎜

CH2OPO₃ ^-H

Dioksiacetona fosfāts

Dioksiacetonfa sfāts ir glikolīzes savienojums, un tālākā glicerīna noārdīšanās notiek glikolīzē līdz piruvātam, acetilCoA un, beidzot trikarbonskabju ciklā līdz ogļskābai gāzei un reducētajiem koenzīmiem, kuri , savukārt , oksidējas elpošanas ķēdē.

Taukskābju noārdīšanās

Taukskābju noārdīšanās process norit trīs stadijas:

a) taukskābju aktivācija (citoplazmā)

b) taukskābju transports caur mitohondriju membrānai

c) taukskābju beta-oksidācija (Knoopa cikls, mitohondrijā)

Taukskābju aktivāciju veic acīl-CoA ligāzes:

R-COOH + CoASH + ATP → R-C ~ S-CoA + AMP + P-Pn

⎜ ⎜

O

Aktivācijā izveidojas acila un koenzīma A komplekss. Saite starp taukskābes karboksilgrupu un koenzīma A sulfhidrilgrupu ir makroerģiska, anhidrīda (enerģētiski piesātināta) saite, to pieraksta “~”. No ATP izveidojies pirofosfāts arī ir makroerģisks un pilda regulatoras funkcijas.

2

Aktivētās taukskābes noārdīšanās notiek mitohondrijos, taukskābe šķērso mitohondriju membrānu ar enzīma acil-karnitīn-transferāzes un koenzīmu palīdzību. Mitohondrijos taukskābe tiek pakļauta beta oksidācijai, izveidojas taukskābes garumam atbilstošs acetil-CoA molekulu. Piemēram, palmitīnskābes β oksidācijā radīsies:

C15H33 COOH 8 CH3COSCoA + 7NADH2 + 7 FADH2 7 x β oksidācijas

Saskaitot no vienas palmitīnskābes molekulas pilnīgā oksidācijā (līdz ogļskābai gāzei un ūdenim) ATP iznākums ir:

1. C15H33 COOH aktivācijā tika patērēts - 1 ATP 2. Vienā β oksidācijā rodas: 1NADH2 3 ATP x 7 21 ATP un 1FADH2 2 ATP x 7 14 ATP 3. Viena CH3COSCoA:

3NADH2 3 ATP x 3 9 ATP 1FADH2 2 ATP 1 GTF 1 ATP 12 ATP 4. No vienas C15H33 COOH radās 8 CH3COSCoA molekulas,

kam noārdoties Krebsa(trikarbonskābju) ciklā rodas 12ATP x 8 96 ATP 130 ATP

Šis aprēķins rāda aptuveno taukskābju noārdīšanās enerģētisko iznākumu. Dažādi autori aprēķinus koriģē (rēķina, ka aktivācijai iztērē 2 makroerģiskas saites, tad kopējais iznākums 129 ATP, ja rēķinām, ka 2 reducētie NAD rada 5 ATP, tad ap 100 ATP).

Lipīdu biozintēze

Taukskābju biosintēze

Taukskābju biosintēzē var izšķirt vairākus etapus:

1. Acetil- Co A karboksilēšana

2. Taukskābju sintēzes enzīmu kompleksa izveidošanās

3. Taukskābju virknes pagarināšanās

4. Taukskābju desaturācija (dubultsaites izveidošanās) un īpašu taukskābju veidošanās Taukskābju biosintēze sākas ar acetil-CoA karboksilēšanu. Reakcijā piedalās ATP un CO2 pārnesējs biotīns; enzīms acetil-CoA karboksilāze:

CH3COSCoA + CO2 + ATP→ HOOC- CH2-COSCoA + ADP + Pn malonil-CoA

Tālāk malonil-CoA un jauna acetil-CoA molekula saistās ar ar acilpārnesējproteīnu (ACP), kura sastāvā ir 4-fosfopanteteīns ar -SH grupu galā, pie kuras acils pievienojas. Abu komponentu tālākā pārveidošanās notiek multienzīmu taukskābju biosintāzes kompleksā.

3

Kompleksā, pirmkārt, enzīms - β ketoaclsintāze; savieno malonil-APP un acetil-APP molekulas, izveidojot β ketoacil-APP kompleksu:

APP APP APP APP ⎜ ⎜ ⎜ ⎜

S S S SH ⎜ ⎜ ⎜

CO + CO → CO + CO2 ⎜ ⎜ ⎜

CH2 CH3 CH2

⎜ ⎜

COOH CO

⎜

CH3

Malonil-APP Acetil-APP β ketoacil-APP

Visā biosintēzes laikā APP kā roka jaunveidojamo kompleksu “nes” cauri pārējiemiem enzīmiem multienzīmu kompleksā. Nākošā reakcijā β ketoacīl-APP tiek reducēts uz reducētā NAD fosfāta rēķina – notiek t.s.pirmā reducēšanās:

β ketoacil-APP + NADPH2 → CH3 –CH- CH2-CO-S-APP + NADP ⎜

OH

β hidroksiacil-APP

No β hidroksiacil-APP enzīma dehidratāzes ietekmē atšķeļas ūdens molekula:

CH3 –CH- CH2-CO-S-APP → CH3 –CH = CH-CO-S-APP + H2O ⎜ enoil -APP

OH

Beidzot enoil-APP reducējas otro reizi uz reducētā NAD fosfāta rēķina – notiek t.s. otra reducēšanās, izveidojas acil-APP:

CH3 –CH = CH-CO-S-APP + NADPH2 → CH3 –CH2- CH2-CO-S-APP

Tādejādi, izejot caur multienzīmu kompleksu notikusi virknes pagarināšanās par divām oglekļa vienībām.

Augstāk uzrakstītajos vienādojumos lietota vispārēja acīiu terminoloģija, kaut gan konkrētajos vienādojumos bija β- keto sviestskābes-APP, β-hidroksi-sviestskābes-APP, krotonil-APP un, beidzot, butiril-APP. Vispārējo nosaukumu lietošana ļauj vienkāršoti nosaukt visus pārējos savienojumus, jo augošās taukskābju virknes pagarināšanās notiek gluži tāpat kā pirmajā ciklā: izveidojas malonīl-KoA, uz to tiek pārnests acils u.tt. Process turpinās līdz izveidojas palimtoil-APP – C15H33CO-APP. Tā no kompleksa atdalās un tālāk jau, piedaloties citiem enzīmiem, notiek taukskābes derivātu veidošanās – desaturācija, oksidācija u.tml.

Būtisks etaps taukskābju sintēzē ir reducēšanās stadijas, kur reducēšanās notiek uz reducētā NAD fosfāta rēķina. Savukārt, reducētais NAD fosfāts veidojas noārdoties glikozei pentožu ceļā. Arī pentožu ceļš norisinās šūnās, kuras veic taukskābju sintēzi. Lai uzsintezētos palimtīnskābe, cauri pentožu ceļam “jāiziet” 7 glikozes molekulām:

4

8 CH3COSCoA + 14 NADPH2 → C15H33COOH + 14 NADP Tādā veidā tauku metabolisms saistīts ar glikozes metabolismu. Ja enerģijas pietiekamības dēļ energoplastiskā materiāla noārdīšanās trikarbonskābju ciklā tiek kavēta, tad no glikozes izveidojies acetil-KoA no mitohondrijiem tiek transportēts citrātjonu veidā un iekļaujas tauku sintēzē. Tāds ir mehānisms, kad pastiprināta saldumu lietošana izraisa aptaukošanos.

Neitrālo tauku un fosfolipīdu sintēze

Glicerīnfosfāts un dažādos ceļos veidotais acil-CoA kondensējoties izveido fosfatidilskābi, pie kuras pievienojoties trešajai taukskābes molekulai veidojas tauki:

CH 2OH + CoA-OC-R CH2O-CO-R

⎜ → ⎜ → TAG* + CoA +  CH-OH + CoA-OC-R CHO-CO-R + CoA-OC-R

⎜ ⎜

CH2O- CH2O-

Glicerīna-3-fosfāts Fosfatidilskābe (*triacilglicerīds, tauki)

Fosfatidilskābe ir pamats fosfatīdu sintēzei. Tās papildus aktivācijā piedalās citidīntrifosfāts, izveidojot aktivētu fosfatidilskābi – citidīn-difosfo-diacīl-glicerīnu. Uz šāda aktivēta pamata veidojas fosfatidīlskābes atvasinājumi fosfatīdi, piemēram, fosfatidilholīni (lecitīni):

CH2O-CO-R1

⎜

CHO-CO-R2

⎜ O^-

CH2O- P- O- CH2-CH2 N ⁺(CH3) 3

⎜⎜

O

Fosfatidilholīns (lecitīns)

Fosfatīdi ir dažādi atkarībā no taukskābēm, kas saistās ar glicerīnu, tādēļ, ja nav zināms, tieši kādas taukskābes saistījušās , vēlams lietot to nosaukumus daudzskaitlī.

Sterīnu metabolisms

Sterīni ir cikliski spirti un no tiem svarīgākais dzīvnieka šūnās ir holesterīns - tam ir 1) plastiskas funkcijas – piedalās membrānu sastāvā, lipoproteīnos,

2) no holesterīna sintezējas steroīdhormoni, kalciferoli.

Sterīnu biosintēze ir sarežģīts process, kurā vairāki etapi.

Sākums sterīnu sintezē ir acetil-CoA:

2 x acetil CoA → acetoacetil CoA + acetil CoA → 2- hidroksi- 2metil- glutaril CoA →...

2- hidroksi- 2metil- glutarīl CoA nozīmīgs savienojums, jo: piedalās holesterīna biosintēzē, ir izejmateriāls ketonu ķermeņu (ketonvielu) sintēzei, veidojas noārdoties leicīnam Ley, kuru tādēļ klasificē kā ketogēnu aminoskābi.

5

CO-CoA

⎜

CH2

⎜

HO-C - CH3

⎜

CH2

⎜

COOH

2- hidroksi- 2metil- glutaril CoA (β-oksi-β-metil- glutaril-CoA)

...→ mevalonskābe (6C) →

CH3

⎜

HOOC- CH2- CH- CH2- CH2OH

Mevalonskābes struktūrā saskatāma izoprēna struktūra – tā var kalpot izoprēna un izoprenoīdu – fitola, dolihola biosintēzei.

→ fosfomevalonskābe → pirofosfomevalonskābe →

→ 3-fosfo-5pirofosfomevalonskābe →

→ 5C savienojumu pirofosfāti + Fosfāts + CO2 =

izopentenīlprofosfāts+ dimetīlallīlpirofosfāts (abi ir 5 oglekļu savienojumi) → → 10 C trans - geranilpirofosfāts + 5 C dimetilallilpirofosfāts →

→ 15 C trans - farnezilpirofosfāts x2 →

→ 30 C skvalēns (aciklisks) → →

→ 29C lanosterīns →

→ 27 C holesterīns

6

Holesterīna pamatā ir ciklo-pentāno-perhidro-fenantrēna cikls, kurš savienots ar izooktāna atlieku. Holesterīna ķīmiskais nosaukums ir 3β - holestēns 5. Holesterīns organismā var būt brīvā veidā vai veidot esterus ar dažādām taukskābēm , veidojot holesterīdus. Noārdās holesterīns tādejādi, ka saīsinās izooktāna atlieka, notiek izmaiņas ciklos un OH grupu sastāvā un veidojas žultsskābes, piemēram holskābe, kura konjugējas ar glicīnu vai taurīnu un izdalās ar žulti:

Glikoholskābe (3,7,12-trioksi-24-gliko-holānskābe) Tauroholskābe

Holesterīna biosintēze, noārdīšanās, izdalīšanās tiek pakļauta stingrai regulācijai, kuras izpēte un mērķtiecīga regulācija ir aktuāls medicīniskās bioķīmijas, farmakoloģijas un dietoloģijas uzdevums, jo hiperholesterinemija (>5mmol/l) saistīta ar daudzām sirds-asinsvadu patoloģijām.

Ketonu ķermeņi

Ketonķermeņi, ketonvielas ir īpatnēji savienojumi, kuru veidošanās saistīta ar lipīdu metabolismu. Ketonvielas pastiprināti sintezējas aknās šūnu bada stāvoklī, un uzskata, ka aknas tās producē kā energoplastisko materiālu glikozes vietā kā enerģijas avotu smadzenēm, muskuļaudiem. Piemēram, cukura diabēta gadījumā, kad insulīna trūkuma dēļ glikoze nenokļūst šūnās un netiek pārstrādāta, šūnas ir bada stāvoklī. Tad pastiprināti sintezējas ketonvielas. Tās ir trīs:

CH3-CHOH-CH2-COOH - 2H←→CH3-CO-CH2- COOH – CO2 → CH3-CO-CH3 β-hidroksi sviestskābe Acetetiķskābe Acetons (β-hidroksibutirāts)………………………(Acetoacetāts)

Acetetiķskābe var veidoties

1. No acetoacetil-CoA, tam zaudējot koenzīmuA, bet acetoacetil-CoA, savukārt, veidojas taukskābju βoksidācijas pēdējās stadijās, dažu aminoskābju metabolismā, holesterīna sintēzes sākumā.

2. Noārdoties leicīnam, fenilalanīnam, tirozīnam – kuras tādēļ pieskaita ketogēnajām aminoskābēm (pēdējās divas daļēji).

3. No 2- hidroksi- 2metil- glutarilCoA, ja no tā atšķeļas acetil-CoA. Šim ceļam ir vislielākais īpatsvars ketonvielu produkcijā.

Ketonvielas, ko producē aknas, viegli var šķērsot šūnu membrānas (koenzimētie savienojumi nevar) , nonākt asinīs un ar asins straumi tikt aiztransportēti uz dažādām ”patēriņa” vietām. Audos acetetiķskābe aktivējas, piesaistot koenzīmuA, tad pakļaujas β oksidācijai, veidojot acetil-CoA trikarbonskābju ciklam un tālākiem bioloģiskās oksidācijas etapiem.

7

Acetetiķskābes aktivējas uz ATP rēķina, bet šūnām esot bada stāvoklī, kad ir ATP deficīts, tad ar trikarbonskābju cikla komponenta sukcinil-CoA palīdzību. Veidojas acetoacetil-CoA un brīvs sukcināts (dzintarskābe) - trikarbonskābju cikla komponents:

CH3-CO-CH2- COOH + HOOC-CH2- CH2- COSKoA→ Acetetiķskābe Sukcinil-CoA

→CH3-CO-CH2- COSKoA + HOOC-CH2- CH2- COOH

Acetoacetil-CoA Sukcināts (dzintarskābe)

Ketonķermeņi ir normāls metabolīts, tomēr to pastiprināta veidošanās nav vēlama. Gan acetetiķskābe, gan β-hidroksibutirāts ir brīvas skābes, kuras var izmainīt asins skābju-bāzu līdzsvaru uz skābo pusi.

Asins pH (7,36∀0,04) tiek regulēts ļoti šaurās robežās, jo jau niecīgas izmaiņas ir bīstamas dzīvībai.

Asins pH nemainīgumu nodrošina bufersistēmas (skat. shēmu zemāk “alkāliju rezerves”), kuru “jaudu” raksturo ogļskābās gāzes izšķīdināšana 100 mL asins plazmā. Ja alkāliju rezerves samazinās, bet pH vēl nemainās, tad runā par kompensētu acidozi. Ja pH mainās, tad par nekompensētu acidozi, kas ir bīstama dzīvībai.

Acidozi praksē novēro šūnu bada stāvoklī (cukura diabēts).

Alkaloze ir, ja izmaiņas uz sārmainu pH, bet to novēro retāk.

8

Asins sastāva aplūkošanas shēma

Asins ķīmiskā sastāva raksturošana ir visai plašs uzdevums, kuram veltītas veselas monogrāfijas, tomēr, lai sistematizētu asins sastāva aplūkošanu, to ieteicams darīt atbilstoši shēmai:

Shēma asins ķīmiskā sastāva raksturošanai

Bezlaktozes produktos šķeļoties laktozei veidojas glikoze un galaktoze (galaktozēmijas pacienti nedrīkst lietot laktozi un galaktozi)

Parastajā pienā ir laktoze (piena cukurs).

Ražošanas laikā pievieno fermentu laktāzi.

Laktāze sadalā laktozi divos vienkāršos cukuros:

• glikozē

• galaktozē

Uztura terapija

Uztura terapijas pamati 2

PORCIJAS 3

Šķelšanās un uzsūkšanās vietas gremošanas traktā 4

Malnutrīcija 5

Uztura terapijas pamati

OBV (4kcal) - 10-20%

OGH (4 kcal) - 45-60%

TAUKI (9kcal) - 25-30%

<18,5 - nepietiekama ķermeņa masa

18,5-24,9 - normāla ķermeņa masa

25-29,9 palielināta ķermeņa masa

30-34,9 - 1.pakāpes aptaukošanās

35-39,9 - 2.pakāpes aptaukošanās

>40 - 3.pakāpes aptaukošanās

Šķidrums - 30-35ml x kg

Formulas:

ĶMI - svars(kg) : augums (m)2

Koriģētais svars :

Hariss - Benedickt:

Ogļhidrāti

Ciete → disaharīdi → monosaharīdi

Uzsūcas kā glikoze, galaktoze, fruktoze

Olbaltumvielas

Olbaltumvielas → peptīdi → aminoskābes

Tauki

Triglicerīdi → monoglicerīdi + brīvās taukskābes.

Vitamīni/ minerālvielas

Taukos šķīstošie vitamīni

A, D, E, K

Uzsūcas kopā ar taukiem.

Nepieciešama žults un normāla tauku uzsūkšanās.

Malabsorbcijas gadījumā iespējami deficīti.

Ūdenī šķīstošie vitamīni

B grupa, C vitamīns

Uzsūcas tieši zarnās asinīs.

Uzkrājas mazāk nekā taukos šķīstošie vitamīni.

B12 vitamīns

Kuņģī ieksējais faktors saistās ar B12.

Uzsūkšanās notiek ileumā.

Ileuma rezekcija vai iekšējā faktora trūkums → B12 deficīts.

Dzelzs (Fe)

Galvenokārt uzsūcas duodenumā 12-p.z.

Kuņģa HCl palīdz reducēt Fe³⁺ → Fe²⁺, kas uzsūcas labāk.

C vitamīns uzlabo Fe uzsūkšanos.

Kalcijs

Uzsūkšanos veicina D vitamīns

Enzīmi:

AMILĀZE = ogļhidrāti

PEPSĪNS/TRIPSĪNS = olbaltumvielas

LIPĀZE + ŽULTS = tauki

Kaloriju un olbaltumvielu kopsavilkums

Onkoloģija

25-30kkal/kg

1,2-1,5g/kg (min. 1g/kg)

Čūlas (kuņģa, 12pz čūla)

25-30 kcal/kg

OGH - 50-60%

OBV - 1,2g/kg (akūtā); 1,5g/kg (hroniskā)

Tauki - 25-30%

Iekaisīgo zarnu slimība

30-35kkal/kg

Akūtā fāže - 1,2-1,5g

Remisija - 1g/kg

Cistiskā fibroze

Viegla:

25-30 kcal/kg

Tauki: 35-40% no kopējā enerģijas patēriņa - olīveļļas, riekstiem, avokado un taukainām zivīm

Olbaltumvielas: 15-20% no kopējā enerģijas patēriņa.

Smaga:

30-40 kcal/kg ķermeņa masas - ieteikti vismaz 120-150% no ieteicamā dienas kaloriju daudzuma

Tauki: 40-50% no kopējā enerģijas patēriņa.

Olbaltumvielas: 20-25%

Cukura diabēts

Ogļhidrāti: 45–50%

Tauki: 30–35%

Olbaltumvielas: 15–20%

Nefroloģija

Akūts nieru bojājums

25 – 30 kkal

bez dialīzes: ~0,8–1,0 g/kg/dienā;

ar dialīzi: ~1,2–1,5 g/kg/dienā, ņemot vērā olbaltumvielu zudumus.

Hroniska nieru mazspēja

1. Agrīnas stadijas (HNS 1.–3. stadija, bez dialīzes)

25-30kkal

0,6-0,8g

2. Progresējoša HNS (4.–5. stadija, bez dialīzes)

30kkal

0,6g

3. HNS ar dialīzi

30-35kkal

hemodialīze: ~1,2–1,4 g/kg/dienā;

peritoneālā dialīze: līdz ~1,5 g/kg/dienā.

Olbaltumvielas:

• Hospitalizēts pacients ar HNS bez akūtām/kritiskām saslimšanām 0,6 -0,8 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar HNS un nieru bojājumu ar dialīzi bez akūtām/ kritiskām saslimšanām ≥1,2 g/kg

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS bez akūtām/kritiskām slimībām 0,8–1,0 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS, HNS ar akūtu/kritisku slimību bez dialīzes - sākt ar 1 g/kg ĶM/d , un pakāpeniski palielināt līdz 1,3 g/kg ĶM/d

• 1,0 – 1,2 g/ kg svara dienā – HD, PD, kuri ir metaboliski stabili un arī

• pacientiem ar diabētu

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,3 – 1,5 g/kg ĶM/d

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,5 g/kg līdz 1,7 g/kg

HNS - hroniska nieru mazspēja

AKI - akūts nieru bojājums

Neiroloģija

Intensīvā nodaļa

20-25kkal

Alcheimers

30–35 kcal

1.2–1.5 g/kg

Tauki: 25–30%

Ogļhidrāti: 50–55%

Parkinsons

30–35 kkal

0.8–1 g/kg

PRODUKTI + eļļu sastāvs

Tests KZT : atbildes

• Low-FODMAP diētai : 3 posmi

• FODMAP “M” - Monosaharīdi

• Zems FODMAP - vistas gaļa, banāni, sarkanā paprika

• Krona slimības akūtā fāze : 1,2-1,5g/kg OBV

• Krona slimībā, kortikosteroīdu lietošana palielina OBV zudumu

• Probiotiku, kuru var apsvērt smaga ČK remisijas ierosināšanā : bifidobacterium reuteri

• Smags akūts pankreatīts : 25-35kkal

• IZS + steroīdi : Ca un D vitamīna monitorēšana un lietošana pēc vajadzības

• Pamatvielmaiņa palielināta : akūta aknu mazspēja/ alkohola steatohepatīts / ciroze

Pamatvielmaiņa normāla: ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība

• Aknu veselībai pierādītas probiotikas un sinbiotikas

• Vielmaiņas disfunkcijas saistīts steatohepatīts BEZ cukura diabēta : vitamīns E

• D vitamīna loma osteoartrīta patoģenēzē : regulē noteiktu gēnu ekspresiju

• Šegrēna sindroms : primārs vai sekundārs citām reimatiskajām slimībām

• Kukurūzas eļļa : eļļa ar vislielāko n-6/ n-3 attiecību

• Osteoartrītam NAV simetrisks iekaisums

• Siļķe NAV alfa-linolēnskābes avots

• Kafija samazina podargas un hiperurikēmijas risku

• Čedaras siers - uz 100g visvairāk kalcija

• EHA - eikozapentaēnskābe

• DHA - dokozaheksaēnskābe

• Glikokortikoīdu blaknes - osteoporoze, šķidruma aizture, hiperglikēmija

PORCIJAS

Augļi, dārzeņi, ogas - 5 porcijas (puse svaigā veidā)

Graudaugus (kartupeļi arī) - 4-6 porcijas

Piena produktus - 2-3 porcijas

Pākšaugi, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas - 2-3 porcijas dienā

Zivis vismaz 2x/nedēļā

Šķivja princips:

Pusi šķīvja aizpildiet ar dārzeņiem, augļiem vai ogām pēc iespējas dažādākās krāsās;

¼ daļu šķīvja aizpildiet ar graudaugu produktiem (piemēram, maizi, makaroniem, griķiem, grūbām, putraimiem, auzu pārslām) vai kartupeļiem;

¼ daļu šķīvja paredziet olbaltumvielu avotam – gaļai, zivīm, olām, piena produktiem vai pākšaugiem;

Šķīvja vidū var paredzēt vietu nelielai taukvielu porcijai (kvalitatīva augu eļļa, rieksti, sēklas, avokado).

1 porcija graudaugu:

• 1 – 2 šķēles maizes (vieglāka maize, piemēram, kliju maizes 2 šķēles, bet rudzu maize 1 šķēle);

• pusglāze līdz glāze vārītu makaronu, putraimu vai griķu vai citu graudaugu putras;

• viens vidēja lieluma vārīts kartupelis.

1 porcija piena produktu:

• nesaldināts piens vai skābpiena produkts, piemēram, kefīrs, paniņas, bezpiedevu jogurts - viena glāze;

• siers – viena šķēle jeb 30 g;

• biezpiens – 100 g.

1 porcija pākšaugu, zivis, gaļa, olas, rieksti, sēklas:

• glāze vārītu pupiņu, lēcu vai citu pākšaugu;

• 80–100 g jeb delnas lieluma novārītas, sautētas, krāsnī ceptas vistas vai tītara, liesas cūkgaļas,liellopa vai citas gaļas;

• 100 –140 g zivs filejas;

• 2 olas

• Sarkano gaļu (t.sk. cūkgaļu, liellopa gaļu, aitas gaļu), kā arī gaļas izstrādājumus iesaka mērenā daudzumā līdz 500 g nedēļā pagatavotā veidā

Kuņģa - zarnu trakta uzbūve

12 pirkstu zarna - duodenum

Šķelšanās un uzsūkšanās vietas gremošanas traktā

Mute un kuņģis sāk šķelšanu, bet lielākā daļa ķīmiskās gremošanas un uzturvielu uzsūkšanās notiek tievajā zarnā. Resnā zarna galvenokārt atgūst ūdeni un elektrolītus.

Mute:

Mehāniska sasmalcināšana, kumosa samitrināšana, neliela ogļhidrātu šķelšana

Galvenie enzīmi/ sekrēti :

• Siekalu amilāze → ciete → maltoze/ dekstrīni

• Lingvālā lipāze → sāk šķelt triglicerīdus

Kuņģis: (alkohols+ūdens)

Satur pepsīnu, kas šķeļ olbaltumvielas, zemais Ph rada perfekto vidi

Maisīšana, HCl sāk denaturēt olbaltumvielas, aktivē pepsīnu (KUR RODAS?), veidojas hīms

• Pepsīns : olbaltumvielas→peptīdi

• Kuņģa lipāze - neliela tauku šķelšana

• Iekšējais faktors - glikoproteīns, ko izdala kuņģa parietālās šūnas - saistās ar B12 un nodrošina tā uzsūkšanos tievajās zarnās

• Dzelzs III formas šķelšana uz dzelzs II formu (Fe uzsūcas 12 p.z.)

12 - pirkstu zarna:

Hīma neitralizācija, tauku emulģēšana no žults, sākas pancreas fermentu darbība.

Sākas uzsūkšanās, bet galvenā uzsūkšanās notiek vēlāk.

Tievā zarna jejunum/ileum: (glikoze+galaktoze+fruktoze+aminoskābes+taukskābes+ monoglicerīdi+KEDA vitamīni+ūdens+minerālvielas) ILEUM B12+ žultsskābes

Bārkstiņas palielina uzsūcamo lauku, absolūtā šķelšana līdz absorbējamām vienībām

Birstītes enzīmi atrodas enterocītu mikrobārkstiņu virsmā, nodrošinot vielu galīgo šķelšanu.

Birstīšu enzīmi: maltāze, saharāze, laktāze, aminopeptidāzes, dipeptidāzes, enteropeptidāze aktivē tripsīnu

Resnā zarna:

Baktērijas fermentē šķiedrvielas, ĪĶT. (enzīmu mazāk, vairāk baktēriju)

Uzsūcas: ūdens, Na+, Cl−, K+, īso ķēžu taukskābes daļa K un B vitamīnu

Malnutrīcija

Nepietiekama uztura uzņemšana.

stāvoklis, ko raksturo enerģijas, olbaltumvielu vai citu uzturvielu deficīts, kas izraisa nelabvēlīgas izmaiņas ķermeņa sastāvā, fiziskajās un garīgajās funkcijās, kā arī klīniskajos iznākumos.

Malnutrīcija ir uzturvielu nelīdzsvarotība (viens par daudz, otrs par maz)

Malnutrīcijas deficīts

Malnutrīcijas pārmērība (visbiežāk enerģijas pārmērība - aptaukošanās + mikroelementu deficīts)

• Sarkopēniskā aptaukošanās - liela enerģijas uzņemšana, samazināta kvalitatīv uzturvielu uzņemšana (olbaltumvielas)

Aktualitāte

o 20–30 % hospitalizētu pacientu

o līdz 60 % ilgstošas aprūpes pacientu

o augstu īpatsvaru onkoloģijā, geriatrijā, neiroloģijā

Klasifikācija

1. Saistībā ar etioloģiju

o Ar slimību saistīta malnutrīcija

§ ar iekaisumu (piem., sepsē, vēzī) KAHEKSIJA

§ bez iekaisuma (piem., neiroloģiskas slimības)

o Ar badu saistīta malnutrīcija

2. Pēc smaguma

• Viegla vai vidēja olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija E44

• Neprecizēta smaga olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija E43

3. Pēc ilguma

• Akūta, siastīta ar akūtu slimību vai traumu (sepse, infekcija, OP, trauma, ITN)

• Hroniska, pakāpenisks svara zudums (onko, HOPS, sirds mazspēja)

Primāra malnutrīcija - uztura trūkuma dēļ (bads)

Sekundāra malnutrīcija - slimības dēļ (vēzis, malabsorbcija)

Klīniskā nozīme

· Samazināta imunitāte

· Sarkopēnija, kritienu risks

· Brūču dzīšanas traucējumi

· Funkcionāla atkarība

Galvenie riska faktori

· nepietiekama enerģijas/olbaltumvielu uzņemšana

· samazināta ēstgriba

· svara zudums

· akūta vai hroniska slimība

· iekaisums

· hospitalizācija, operācija

Uztures novērtēšana:

1. Antropometrija ĶMI, svara zudums, muskuļmasas zudums

2. Bioķīmija albumīni, elektrolīti, vitamīni, mikroelementi

3. Uztura uzņemšana - % no vajadzīgā, apetīte, uztura ierobežojumi

4. Skrīnings - Pozitīvs skrīnings – indikācija diagnostikai (GLIM)

· NRS-2002 – hospitalizētiem pacientiem

· ←MUST – ambulatoriem pieaugušajiem (BAPEN)

· MNA / MNA-SF – gados vecākiem pacientiem

· SNAQ – ātram skrīningam

· PG-SGA – onkoloģiskiem pacientiem

GLIM kritēriji:

Dg nepieciešams vismaz 1 fenotipiskais, 1 etioloģiskais

Fenotipiskie:

1. Svara zudums (nevēlams) : 5% pēdējo 6 mēnešu laikā vai 10% ilgākā periodā

2. ĶMI <20 <70gadiem vai <22 >70gadiem

3. Samazināta muskuļu masa – DXA, BIA, CT

Etioloģiskie:

1. Samazināta uztura uzņemšana vai uzsūkšanās

· Enerģijas uzņemšana ≤50 % no vajadzības ilgāk par 1 nedēļu

· Jebkāda samazināta uzņemšana >2 nedēļas

· Hroniski kuņģa–zarnu trakta traucējumi ar malabsorbciju (piem., IBD, aizkuņģa dziedzera nepietiekamība)

2. Iekaisums vai slimība

· Akūta slimība, trauma vai operācija ar iekaisuma reakciju

· Hroniska slimība ar vieglu līdz mērenu iekaisumu (piem., HOPS, sirds mazspēja, onko)

Albumīns ir galvenais plazmas proteīns, ko sintezē aknas, un tas uztur onkotisko spiedienu un transportē dažādas vielas (piemēram, hormonus un taukskābes). Tas nav specifisks malnutrīcijas rādītājs, jo tā līmeni būtiski ietekmē iekaisums, šķidruma balanse un aknu funkcija, tāpēc to jāinterpretē kopā ar citiem uztura novērtēšanas parametriem.

Osmotiskais spiediens = visi šķīdumā esošie daļiņu efekti

Onkotiskais spiediens = proteīnu (galvenokārt albumīna) radītais osmotiskais spiediens

Malnutrīcijas risku palielina

o Hroniskas slimības (piem., vēzis, KZS, HOPS).

o Vecums (pāri 65 gadiem).

o Psihoemocionālie faktori (piem., depresija).

o Nepietiekama uztura uzņemšana (mazkaloriju diētas, anoreksija).

Malnutrīcijas ārstēšanas principi

1. Malnutrīcijas cēloņu novērtēšana un novēršana

• Identificēt malnutrīcijas iemeslus

• Novērst vai ārstēt cēloņus, piemēram, infekcijas, kuņģa-zarnu trakta slimības vai psiholoģiskas problēmas (piemēram, depresiju vai ēšanas traucējumus).

2. Pacienta stāvokļa novērtēšana

• Veikt uztura stāvokļa un ķermeņa masas indeksa (ĶMI) analīzi.

• Izvērtēt bioķīmiskos rādītājus (piemēram, albumīna un elektrolītu līmeni asinīs).

• Izvērtēt muskuļu masas un funkcionālos rādītājus.

3. Piemērota uztura terapija

• Orāla uztura uzņemšana: Palielināt uzturvielu uzņemšanu ar sabalansētu uzturu. Piedāvāt ēdienus ar augstu kaloriju un olbaltumvielu saturu.

• Uztura bagātinātāji: Iekļaut vitamīnu un minerālvielu piedevas (piemēram, D vitamīnu, dzelzi, cinku un B grupas vitamīnus).

• Enterālā barošana: Ja orāla barošana nav pietiekama, izmanto enterālo barošanu caur zondi.

• Parenterālā barošana: Smagas malnutrīcijas vai malabsorbcijas gadījumos var būt nepieciešama intravenoza barošana.

4. Pakāpeniska uztura atjaunošana

• Sākotnēji nodrošināt viegli sagremojamus ēdienus un pakāpeniski palielināt kaloriju un uzturvielu daudzumu, lai izvairītos no "refeeding syndrome"

Refeeding

5. Multidisciplināra pieeja

• Sadarbība ar ārstiem, dietologiem, psihologiem un fizioterapeitiem, lai nodrošinātu visaptverošu ārstēšanu.

• Pacientiem ar ilgtermiņa hroniskām slimībām nepieciešama regulāra uzraudzība un ārstēšanas plāna pielāgošana.

6. Psiholoģiska un sociāla atbalsta nodrošināšana

• Nodrošināt emocionālu atbalstu, īpaši, ja malnutrīcijas cēlonis ir ēšanas traucējumi vai sociālie faktori (piemēram, nabadzība, vientulība).

• Sadarbība ar sociālajiem dienestiem, ja nepieciešams.

7. Fiziskās aktivitātes veicināšana

• Pakāpeniski iekļaut fiziskās aktivitātes, lai uzlabotu muskuļu masu un funkcionālās spējas, ņemot vērā pacienta fiziskās spējas.

8. Ilgtermiņa monitorings

• Regulāri kontrolēt pacienta uztura stāvokli un ārstēšanas efektivitāti.

• Atkārtoti pielāgot uztura plānu un terapiju atkarībā no progresijas.

Onkoloģija

28.05.2026.

Ar dg onkoloģiju

Enerģija 25-30kkal/kg (zelta standarts - netiešā kalorimetija)

Olbaltumvielas 1,2-1,5g/kg (min. 1g/kg)

Vitamīni un minerālvielas fizioloģiskās devās. Jāpievieno atbilstoši dienas devām, jāizvairās no lielām devām, ja nav specifisku deficītu​.

Tauku un ogļhidrātu proporcija: Pacientiem ar insulīna rezistenci ieteicams palielināt tauku īpatsvaru uzturā, lai mazinātu glikēmisko slodzi​.

Imūnmodulējošie maisījumi: Papildināšana ar omega-3 taukskābēm un arginīnu var uzlabot uztura stāvokli un samazināt pēcoperācijas komplikācijas​.

Perorāli + fortifikācija → + MPU → enterālā barošana → parenterālā barošana

PN indikācijas : Zarnu mazspēja radiācijas enterīta dēļ (iekaisums zarnās), hroniska zarnu obstrukcija, īsās zarnas sindroms, hilotorax

PN kā pēdējais variants ja smaga malabsorbcija (staru terapijas izraistīta nearstējama vemšana, vēdersāpes, caureja), un adekvāta per os/ EN nav iespējama

Radiācijas enterīts - zarnu iekaisums un bojājums, ko izraisa staru terapija, sekas - caureja, vēdersāpes, meteorisms, malabsorbcija, svara zudums.

Hroniska zarnu obstrukcija - daļējs/ pilnīgs ilgstošs zarnu nosprostojums, (audzējs nospiež zarnu, metastāzes, saaugumi, peritoneāla karcinomatoze), zarnas nespēj uzņemt pārtiku.

Īsās zarnas sindroms - stāvoklis pēc lielas tievās zarnas daļas izņemšanas, sekas - malabsorbcija, caureja, dehidratācija, elektrolītu zudumi, malnutrīcija.

Hilotorakss - limfas (hiluss - limfa, kas saturs taukus, hilomikronus,limfocītus ) uzkrāšanās pleiras dobumā.

Rodas - limfvadu bojājums, audzēja spiediens, operācijas.

Notiek - uztuvielas noplūst pleiras telpā

Sekas - proteīnu zudumi, tauku zudumi, limfocītu zudumi, malnutrīcija.

Iespēja - MCT tauki (uzsūcas pa portālo sistēmu, nevis limfu)

LCT shēma: garo ķēžu taukskābes

uzsūcas zarnās → veido hilomikronus → nonāk LIMFĀTAJĀ sistēmā →pa ductus thoracicus(lielākais cilvēka limfātiskās sistēmas vads) → asinsritē.

MCT shēma: vidējo ķēžu taukskābes

zarna → portālā vēna → aknas

Nesatur neaizvietojamās taukskābes (ilgtermiņā nevar)

Kokoseļļa, kokospiens MCT eļļa

Rekomendācijas:

1. biežas/mazas maltītes,

2. augsts kkal un OBV,

3. Hidratācija

4. Mukozīta gadījumā - nelietot karstu, pikantu, asu ēdienu

Uztura terapijas mērķi:

1. novērst malnutrīciju,

2. saglabāt muskuļu masu,

3. uzlabot terapijas panesību,

4. samazināt komplikācijas,

5. uzlabot dzīves kvalitāti un prognozi.

Onko pacientiem malnutrīcijas risks, jo :

• nevar ēst, nav apetītes,

• slikta dūša, vemšana,

• disfāgija,

• Mukozīts - mutes gļotādas iekaisums

• sāpes.

Bieži attīstās malnutrīcija, jo audzējs izraisa iekaisumu - hiperkatabolismu, muskuļmasas šķelšana, insulīna rezistence un anoreksija

Kaheksija

komplekss vielmaiņas sindroms, ko raksturo ārkārtējs ķermeņa svara zudums un muskuļu samazināšanās (muskuļu atrofija), ko izraisa smagas saslimšanas

Insulīna rezistence (kāds mehānisms)

Daudziem pacientiem traucēts glikozes metabolisms

Vairāk tauku - mazāk OGH (mazāka glikēmiskā slodze)

traucēta glikozes uzņemšana un oksidācija šūnās, bet nav traucēta tauku metabolizācija un izmantošana kā enerģijas substrāts.

Fiziskās aktivitātes:

Palīdz - saglabāt muskuļu masu, uzlabot spēku, mazināt nogurumu

Vidējas intensitātes 3x/ nedēļā 10-60min (mērena aerobā un spēka treniņu programma, trīs reizes nedēļā​.)

Ķīmijterapija - ārstēšana ar zālēm, zāles nonāk asinsritē visā organismā

Blaknes - slikta dūša, vemšana, nogurums, matu izkrišana, caureja vai aizcietējumi, imunitātes samazināšanās, mukozīts. Rekomendē Omega-3 tsk. Substitūciju (apetītes uzlabošana, uzlabo lieso ķermeņa masu + svaru) <5g/d

Staru terapija - Staru terapija izmanto augstas enerģijas jonizējošo starojumu, lai bojātu vēža šūnu DNS un apturētu to vairošanos. Staro lokāli

Blaknes atkarīgas no lokācijas - ādas kairinājums, nogurums, caureja, sāpes vai iekaisums zarnās, mukozīts. Vitamīni un minerālvielas: D vitamīns, kalcijs un magnijs ir svarīgi kaulu veselībai, jo staru terapija var vājināt kaulus.

Uzturs vēža prevencijai

Mērķis - mazināt vēža risku, uzlabot imūnsistēmu un vispārējo veselību.

Pilnvērtīgs uzturs:

Augsts augļu un dārzeņu patēriņš: Vismaz 5 porcijas dienā, kas nodrošina antioksidantus, vitamīnus un minerālvielas.

Zems sarkano gaļas un pārstrādātu gaļas produktu patēriņš: Ierobežot sarkano gaļu un pārstrādātus gaļas produktus, kas var palielināt vēža risku.

Izvēlieties veselīgus taukus: Omega-3 taukskābes no taukainām zivīm, riekstiem un sēklām.

Ēdiet pilngraudu produktus: Tie ir bagāti ar šķiedrvielām, kas veicina labu gremošanu un var palīdzēt samazināt vēža risku.

Samaziniet alkohola patēriņu: Alkohols ir saistīts ar vairākām vēža formām.

Ķirurģiskā onkoloģija

ERAS protokols

Nodrošināt pietiekamu enerģijas un proteīnu daudzumu, lai veicinātu atveseļošanos pēc operācijas, uzlabotu brūču dzīšanu un saglabātu muskuļu masu.

Ieteikumi:

• Augsts OBV patēriņš: Uzturā jāiekļauj pietiekami daudz olbaltumvielu, kas nepieciešamas muskuļu saglabāšanai un brūču dzīšanai >1–1,5 g olbaltumvielu/kg

• Bagātināt uzturu ar kalorijām: Ja nepieciešams, iekļauj augstākas kaloriju pārtikas produktus, lai palīdzētu atjaunot svaru un novērstu izsīkumu. 25–30 kcal/kg;

• Hidratācija: Būtiska, lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu organisma atveseļošanos.

• Dārzeņi, augļi, pilngraudi un veselīgi tauki: Lai nodrošinātu optimālu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu uzņemšanu

• Augšējā KZT rezekcija - pre-operatīvā posmā rekomendē “immunonutrition” arginīns, omega-3, nukleotīdi liquid nutritional supplements

Paliatīvā onkoloģija

Nodrošināt ērtības un kvalitāti dzīvei, uzlabojot uzturu un novēršot sliktu dūšu, sāpes un citus simptomus.

Ieteikumi

Ēdiens pēc pacienta vēlmēm: Paliatīvajiem pacientiem bieži ir izteikts apetītes zudums, tāpēc ir svarīgi pielāgot uzturu atbilstoši pacienta vēlmēm un ēstgribai.

Augstas kaloriju pārtikas produkti: Lai palīdzētu uzturēt svaru, vajadzētu izvēlēties pārtiku, kas ir bagāta ar kalorijām un olbaltumvielām (piemēram, krēmīgas zupas, sviests, rieksti).

Hidratācija: Jānodrošina pietiekama hidratācija, lai mazinātu dehidratāciju un atbalstītu komfortu.

Pārtikas bagātinātāji: Ja ēstgriba ir ļoti ierobežota, var apsvērt papildus uztura bagātinātājus vai specializētos uztura dzērienus

Cita informācija un ieteikumi onkoloģijas pacientiem

Saņemot ķīmijth un pēc cilmes šūnu transplantācijas rekomendē fiziskas aktivitātes + adekvātu barošanu parasti ievērojams svara zudums pirmajās 40 dienās, tāpēc visi jāskrīnē pirms terapijas uzsākšanas

Allogēno cilmes šūnu transplantācija: donora asinsrades cilmes šūnas - kaulu smadzeņu, perifēro asiņu, nabassaites asiņu cilmes šūnas leikēmijās. (limfomās, multiplo mielomu, dažās smagās hematoloģiskās slimībās )

(EN/PN): Jāizmanto, ja perorālais uzturs neatbilst prasībām.

Refeeding sindroms: Uztura atsākšana jāveic lēni, novēršot elektrolītu disbalansu un papildinot vitamīnus (īpaši B1 vitamīnu - tiamīnu)​.

Ārpus normas :

Radioterapijas un ķīmijterapijas laikā: Individuāla uztura plānošana, lai novērstu svara zudumu un uzturētu enerģijas līdzsvaru​.

Paliatīvā aprūpe: Uztura iejaukšanās tiek balstīta uz pacienta prognozi un dzīves kvalitātes uzlabošanu​

GASTROENTEROLOĢIJA

IBS - N (normāla vēderizeja)

IBS - M (mainīga konsistence)

IBS - C (aizcietējumi)

IBS - D (caureja)

FODMAP - fermentējami, oligosaharīdi, disaharīdi, monosaharīdi AND polioli

Holecistīts - žultspūšļa iekaisums, cēlonis : žultsakmeņi

Anastamoze - savienojums starp divām zarnu daļām

Zems albumīns - olbaltumvielu malabsorbcija zarnu mazspējas gadījumā

Biliārā obstrukcija - žultsvadu nosprostojums, kas izraisa nosprostojumu un infekciju risku

1. Kāds ir ieteicamais olbaltumvielu (OBV) daudzums pacientam ar hronisku peptisku čūlu -1,5g/kg

• Hroniskas slimības gadījumā vairāk olbaltumvielas, audu atjaunošanai

2. Albumīns zarnu mazspējas diagnostikā : zems līmenis → OBV malabsorbcija/ hronisks iekaisums

3. 3 klīniskās komplikācijas IZS : zarnu perforācija, asiņošana, toksiskā megakolonija

4. Ierobežojums akūtā fāzē : samazināt šķiedras

5. Smaga cistiskā fibroze : tauki 40-50%

6. Cistiskā fibroze traucē KEDA vitamīnu uzsūkšanai

7. Zarnu stomas - kolostoma / ileostoma

8. Aknu slimību gadījumā (izvairoties no Na) nelieto pārstrādajumus un konservus

9. Toksiskā megakolonija - ČK komplikācija, resno zarnu palielināšanās

10. Peptiskā čūla - 50-60% OGH

11. Viegla cistiskā fibroze - 35-40% tauku

12. CD pacientiem - 45-50% OGH

13. HNS + dialīze - 30-35% kkal

14. Peritoneālā dialīze - līdz 1,5g ; HD - 1,2-1,4g OBV

15. Intensīvā terapija + AKI vai HNS - līdz 1,7g OBV

16. Alcheimers tauki 25-30% OGH 50-55%

17. Parkinsons - tremors - 30-35kkal

18. Smaga cistiskā fibroze - līdz 50% tauku

19. AKI bez citām akūtām saslimšanām 0,8-1g

20. HNS 4-5. stadija 30kkal

21. CD 30-35% tauku

22. Peptiskā čūla- 25-30kkal

23. Kāds ir olbaltumvielu daudzums, ar kuru jāsāk barot hospitalizēts AKI/HNS pacients ar akūtu slimību bez dialīzes? 1g

24. IZS 30-35kkal

25. Nieres 25-30kkal

Bērni

Ūdens formula: Holliday - Segar

10kg - 100ml+

10kg -50ml +

katrs kg 20ml

400IU : profilaktiskā D vitamīna deva zīdaiņiem Latvijā

Piebarošana : 17-26.ned, 4-6mēneši

Pēc 12 mēnešiem, atļautais govs piena daudzums 500ml

Neitropēniskā diēta - samazināt mikroorganismu uzņemšanu ar pārtiku

STAMP : dg, uzturs, auguma/svara percentīle

Atopiskais marš:

progresīva alerģiju attīstība - atopiskais dermatīts → pārtikas alerģija → astma → rinīts

Zīdaiņiem ar iedzimtām sirdsslimībām (ISS) bieži nepieciešamas enerģijblīvas formulas (90−100 kcal/100 mL), jo tie patērē vairāk enerģiju elpošanai un sirdsdarbībai, ieteicams, mazināt šķidruma daudzumu (apjoms<blīvums)

• Intensīvajā terapijā </80% no EAR, jo akūtajā fāzē dominē hipokatabolisms, ierobežota enerģijas uzņemšana novērs lieko CO2 veidošanos un samazina aknu pārslodzes risku

• EAR : enerģijas daudzums, kas vidēji nepieciešams bērniem konkrētā vecuma grupā

• FPIES : (pārtikas proteīnu izraisīts enterokolīts) - smaga vemšana 2-4h/ pēc ēšanas

• Iekaisuma gadījumā feritīna līmenis pieaug, arī, ja ir dzelzs deficīts

• D vitamīna deficīts <25 nmol/L - var izraisīt rahītu

• Optimāla D vitamīna koncentrācija >75 nmol/L

Kura formula ir obligāta zīdaiņiem ar smagu govs piena proteīna alerģiju (CMPA) un anafilaksi?

• AAF - aminoskābju formula, jo tā satur tikai aminoskābes, nevis alerģisko reakciju izsaucošos proteīnu fragmentus

Galaktozēmijas gadījumā aizliegti bezlaktozes produkti, jo produktos laktoze ir jau sašķelta glikozē un galaktozē

• Luksafora princips fosfora ierobežošanai ar HNS : E338-E341 (P uzsūkšanās spēja 100%)

Cita informācija

Ar uzturu saistītā farmakoterapija

Tauku uzsūkšanās

Ļoti svarīgi - hilotoraksā, pankreatītā, malabsorbcijā, īsās zarnas sindromā.

LCT - garo ķēžu taukskābes : lielākā daļa uztura tauku, eļļas, gaļa, piena tauki, rieksti, avokado

MCT - vidējo ķēžu taukskābe : kokoseļļa, kokospiens, MCT eļļas -pietiekami mazāk hidrofobi, lai organisms tos varētu transportēt vienkāršāk.

Hilomikrons: liela tauku transporta daļiņa (lipoproteīns), ko enterocīti izveido, lai transportētu uztura taukus organismā. Sastāv no - triglicerīdi (visvairāk), holesterīns, fosfolipīdi, apolipoproteīni (īpaši ApoB-48)

LCT uzsūkšanās mehānisms:

Mutē/ kuņģī : neliela šķelšana (lingvālā, kuņģa lipāze)

12 -p.z. jeb duodenum : žults emulģē taukus (lielie pilieni -> mazākos), palielinot virsmu lipāzei (žults sāļi izveido micellas, kas transportē taukus līdz enterocītam)

Aizkuņģa dziedzera lipāze : šķeļ triglicerīdus (triglicerīdi, monoglicerīdi, brīvās tauksk.)

Enterocītā : taukskābes kļūst atkal par triglicerīdiem veidojas hilomikrons (galvenais tauku transporta veids)

Noslēgums: Hilomikroni netiek kapilāros → ieiet LAKTEĀĻOS (zarnu limfvados) → limfa → ductus thoracicus (lielākais limfvads) → asinsrite → aknas

MCT uzsūkšanās mehānisms:

MCT mazāk vajag žulti, lipāzi

Enterocītā : neizveidojas hilomikrons → tiek kapilāros → vena portae hepatis → aknas

vena portae hepatis savāc asinis no: zarnām, kuņģa, liesas, aizkuņģa dziedzera un nogādā tās: uz aknām.

Kuņģa iekšējās darbības

Intrinsic factor - iekšējais faktors - transporta proteīns, kas piesaista B12 un aizved līdz uzsūkšanās vietai

Pepsinogēns (neaktīvs) → HCl aktivē → pepsīns (enzīms, kas šķeļ olbaltumvielas).

Analīzes

Prealbumīns ir labāks bioķīmiskais rādītājs, kas visprecīzāk atspoguļo akūtas izmaiņas olbaltumvielu uztura stāvoklī dažu dienu laikā

Nieres

Notiek pēdējais D vitamīna aktivācijas posms, bez kura nevar nodrošināt kaulu veselību un Ca uzsūkšanos

Mērījumi

Alternatīvie antropometriskie mērījumi

Apakšdelmas garums (ulna) - auguma prognozēšanai (palīdz aprēķināt ĶMI un uztura vajadzības)

Augšdelma apkārtmērs (MUAC) - ĶMI kategorizēšanai (plecs → elkonis - muah viduspunkts)

Onkoloģija

28.05.2026.

Ar dg onkoloģiju

Enerģija 25-30kkal/kg (zelta standarts - netiešā kalorimetija)

Olbaltumvielas 1,2-1,5g/kg (min. 1g/kg)

Vitamīni un minerālvielas fizioloģiskās devās. Jāpievieno atbilstoši dienas devām, jāizvairās no lielām devām, ja nav specifisku deficītu​.

Tauku un ogļhidrātu proporcija: Pacientiem ar insulīna rezistenci ieteicams palielināt tauku īpatsvaru uzturā, lai mazinātu glikēmisko slodzi​.

Imūnmodulējošie maisījumi: Papildināšana ar omega-3 taukskābēm un arginīnu var uzlabot uztura stāvokli un samazināt pēcoperācijas komplikācijas​.

Perorāli + fortifikācija → + MPU → enterālā barošana → parenterālā barošana

PN indikācijas : Zarnu mazspēja radiācijas enterīta dēļ (iekaisums zarnās), hroniska zarnu obstrukcija, īsās zarnas sindroms, hilotorax

PN kā pēdējais variants ja smaga malabsorbcija (staru terapijas izraistīta nearstējama vemšana, vēdersāpes, caureja), un adekvāta per os/ EN nav iespējama

Radiācijas enterīts - zarnu iekaisums un bojājums, ko izraisa staru terapija, sekas - caureja, vēdersāpes, meteorisms, malabsorbcija, svara zudums.

Hroniska zarnu obstrukcija - daļējs/ pilnīgs ilgstošs zarnu nosprostojums, (audzējs nospiež zarnu, metastāzes, saaugumi, peritoneāla karcinomatoze), zarnas nespēj uzņemt pārtiku.

Īsās zarnas sindroms - stāvoklis pēc lielas tievās zarnas daļas izņemšanas, sekas - malabsorbcija, caureja, dehidratācija, elektrolītu zudumi, malnutrīcija.

Hilotorakss - limfas (hiluss - limfa, kas saturs taukus, hilomikronus,limfocītus ) uzkrāšanās pleiras dobumā.

Rodas - limfvadu bojājums, audzēja spiediens, operācijas.

Notiek - uztuvielas noplūst pleiras telpā

Sekas - proteīnu zudumi, tauku zudumi, limfocītu zudumi, malnutrīcija.

Iespēja - MCT tauki (uzsūcas pa portālo sistēmu, nevis limfu)

LCT shēma: garo ķēžu taukskābes

uzsūcas zarnās → veido hilomikronus → nonāk LIMFĀTAJĀ sistēmā →pa ductus thoracicus(lielākais cilvēka limfātiskās sistēmas vads) → asinsritē.

MCT shēma: vidējo ķēžu taukskābes

zarna → portālā vēna → aknas

Nesatur neaizvietojamās taukskābes (ilgtermiņā nevar)

Kokoseļļa, kokospiens MCT eļļa

Rekomendācijas:

1. biežas/mazas maltītes,

2. augsts kkal un OBV,

3. Hidratācija

4. Mukozīta gadījumā - nelietot karstu, pikantu, asu ēdienu

Uztura terapijas mērķi:

1. novērst malnutrīciju,

2. saglabāt muskuļu masu,

3. uzlabot terapijas panesību,

4. samazināt komplikācijas,

5. uzlabot dzīves kvalitāti un prognozi.

Onko pacientiem malnutrīcijas risks, jo :

• nevar ēst, nav apetītes,

• slikta dūša, vemšana,

• disfāgija,

• Mukozīts - mutes gļotādas iekaisums

• sāpes.

Bieži attīstās malnutrīcija, jo audzējs izraisa iekaisumu - hiperkatabolismu, muskuļmasas šķelšana, insulīna rezistence un anoreksija

Kaheksija

komplekss vielmaiņas sindroms, ko raksturo ārkārtējs ķermeņa svara zudums un muskuļu samazināšanās (muskuļu atrofija), ko izraisa smagas saslimšanas

Insulīna rezistence (kāds mehānisms)

Daudziem pacientiem traucēts glikozes metabolisms

Vairāk tauku - mazāk OGH (mazāka glikēmiskā slodze)

traucēta glikozes uzņemšana un oksidācija šūnās, bet nav traucēta tauku metabolizācija un izmantošana kā enerģijas substrāts.

Fiziskās aktivitātes:

Palīdz - saglabāt muskuļu masu, uzlabot spēku, mazināt nogurumu

Vidējas intensitātes 3x/ nedēļā 10-60min (mērena aerobā un spēka treniņu programma, trīs reizes nedēļā​.)

Ķīmijterapija - ārstēšana ar zālēm, zāles nonāk asinsritē visā organismā

Blaknes - slikta dūša, vemšana, nogurums, matu izkrišana, caureja vai aizcietējumi, imunitātes samazināšanās, mukozīts. Rekomendē Omega-3 tsk. Substitūciju (apetītes uzlabošana, uzlabo lieso ķermeņa masu + svaru) <5g/d

Staru terapija - Staru terapija izmanto augstas enerģijas jonizējošo starojumu, lai bojātu vēža šūnu DNS un apturētu to vairošanos. Staro lokāli

Blaknes atkarīgas no lokācijas - ādas kairinājums, nogurums, caureja, sāpes vai iekaisums zarnās, mukozīts. Vitamīni un minerālvielas: D vitamīns, kalcijs un magnijs ir svarīgi kaulu veselībai, jo staru terapija var vājināt kaulus.

Uzturs vēža prevencijai

Mērķis - mazināt vēža risku, uzlabot imūnsistēmu un vispārējo veselību.

Pilnvērtīgs uzturs:

Augsts augļu un dārzeņu patēriņš: Vismaz 5 porcijas dienā, kas nodrošina antioksidantus, vitamīnus un minerālvielas.

Zems sarkano gaļas un pārstrādātu gaļas produktu patēriņš: Ierobežot sarkano gaļu un pārstrādātus gaļas produktus, kas var palielināt vēža risku.

Izvēlieties veselīgus taukus: Omega-3 taukskābes no taukainām zivīm, riekstiem un sēklām.

Ēdiet pilngraudu produktus: Tie ir bagāti ar šķiedrvielām, kas veicina labu gremošanu un var palīdzēt samazināt vēža risku.

Samaziniet alkohola patēriņu: Alkohols ir saistīts ar vairākām vēža formām.

Ķirurģiskā onkoloģija

ERAS protokols

Nodrošināt pietiekamu enerģijas un proteīnu daudzumu, lai veicinātu atveseļošanos pēc operācijas, uzlabotu brūču dzīšanu un saglabātu muskuļu masu.

Ieteikumi:

• Augsts OBV patēriņš: Uzturā jāiekļauj pietiekami daudz olbaltumvielu, kas nepieciešamas muskuļu saglabāšanai un brūču dzīšanai >1–1,5 g olbaltumvielu/kg

• Bagātināt uzturu ar kalorijām: Ja nepieciešams, iekļauj augstākas kaloriju pārtikas produktus, lai palīdzētu atjaunot svaru un novērstu izsīkumu. 25–30 kcal/kg;

• Hidratācija: Būtiska, lai novērstu dehidratāciju un uzlabotu organisma atveseļošanos.

• Dārzeņi, augļi, pilngraudi un veselīgi tauki: Lai nodrošinātu optimālu vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu uzņemšanu

• Augšējā KZT rezekcija - pre-operatīvā posmā rekomendē “immunonutrition” arginīns, omega-3, nukleotīdi liquid nutritional supplements

Paliatīvā onkoloģija

Nodrošināt ērtības un kvalitāti dzīvei, uzlabojot uzturu un novēršot sliktu dūšu, sāpes un citus simptomus.

Ieteikumi

Ēdiens pēc pacienta vēlmēm: Paliatīvajiem pacientiem bieži ir izteikts apetītes zudums, tāpēc ir svarīgi pielāgot uzturu atbilstoši pacienta vēlmēm un ēstgribai.

Augstas kaloriju pārtikas produkti: Lai palīdzētu uzturēt svaru, vajadzētu izvēlēties pārtiku, kas ir bagāta ar kalorijām un olbaltumvielām (piemēram, krēmīgas zupas, sviests, rieksti).

Hidratācija: Jānodrošina pietiekama hidratācija, lai mazinātu dehidratāciju un atbalstītu komfortu.

Pārtikas bagātinātāji: Ja ēstgriba ir ļoti ierobežota, var apsvērt papildus uztura bagātinātājus vai specializētos uztura dzērienus

Cita informācija un ieteikumi onkoloģijas pacientiem

Saņemot ķīmijth un pēc cilmes šūnu transplantācijas rekomendē fiziskas aktivitātes + adekvātu barošanu parasti ievērojams svara zudums pirmajās 40 dienās, tāpēc visi jāskrīnē pirms terapijas uzsākšanas

Allogēno cilmes šūnu transplantācija: donora asinsrades cilmes šūnas - kaulu smadzeņu, perifēro asiņu, nabassaites asiņu cilmes šūnas leikēmijās. (limfomās, multiplo mielomu, dažās smagās hematoloģiskās slimībās )

(EN/PN): Jāizmanto, ja perorālais uzturs neatbilst prasībām.

Refeeding sindroms: Uztura atsākšana jāveic lēni, novēršot elektrolītu disbalansu un papildinot vitamīnus (īpaši B1 vitamīnu - tiamīnu)​.

Ārpus normas :

Radioterapijas un ķīmijterapijas laikā: Individuāla uztura plānošana, lai novērstu svara zudumu un uzturētu enerģijas līdzsvaru​.

Paliatīvā aprūpe: Uztura iejaukšanās tiek balstīta uz pacienta prognozi un dzīves kvalitātes uzlabošanu​

Refeeding

a ilgstoši kompromitēta ēšana, risks REFEEDING SINDROMAM Tiamīns (B1) 200-300mg/d, elektrolītu monitorēšana un aizvietošna ja nepieciešams: K (24mmol/kg/d), P (0,3-0,6mmol/kg/d), Mg (0.2-0.4mmol/kg/d)

Kaloriju un olbaltumvielu kopsavilkums

Onkoloģija

25-30kkal/kg

1,2-1,5g/kg (min. 1g/kg)

Čūlas (kuņģa, 12pz čūla)

25-30 kcal/kg

OGH - 50-60%

OBV - 1,2g/kg (akūtā); 1,5g/kg (hroniskā)

Tauki - 25-30%

Iekaisīgo zarnu slimība

30-35kkal/kg

Akūtā fāže - 1,2-1,5g

Remisija - 1g/kg

Cistiskā fibroze

Viegla:

25-30 kcal/kg

Tauki: 35-40% no kopējā enerģijas patēriņa - olīveļļas, riekstiem, avokado un taukainām zivīm

Olbaltumvielas: 15-20% no kopējā enerģijas patēriņa.

Smaga:

30-40 kcal/kg ķermeņa masas - ieteikti vismaz 120-150% no ieteicamā dienas kaloriju daudzuma

Tauki: 40-50% no kopējā enerģijas patēriņa.

Olbaltumvielas: 20-25%

Cukura diabēts

Ogļhidrāti: 45–50%

Tauki: 30–35%

Olbaltumvielas: 15–20%

Nefroloģija

Akūts nieru bojājums

25 – 30 kkal

bez dialīzes: ~0,8–1,0 g/kg/dienā;

ar dialīzi: ~1,2–1,5 g/kg/dienā, ņemot vērā olbaltumvielu zudumus.

Hroniska nieru mazspēja

1. Agrīnas stadijas (HNS 1.–3. stadija, bez dialīzes)

25-30kkal

0,6-0,8g

2. Progresējoša HNS (4.–5. stadija, bez dialīzes)

30kkal

0,6g

3. HNS ar dialīzi

30-35kkal

hemodialīze: ~1,2–1,4 g/kg/dienā;

peritoneālā dialīze: līdz ~1,5 g/kg/dienā.

Olbaltumvielas:

• Hospitalizēts pacients ar HNS bez akūtām/kritiskām saslimšanām 0,6 -0,8 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar HNS un nieru bojājumu ar dialīzi bez akūtām/ kritiskām saslimšanām ≥1,2 g/kg

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS bez akūtām/kritiskām slimībām 0,8–1,0 g/kg ĶM/d

• Hospitalizēts pacients ar AKI, AKI un HNS, HNS ar akūtu/kritisku slimību bez dialīzes - sākt ar 1 g/kg ĶM/d , un pakāpeniski palielināt līdz 1,3 g/kg ĶM/d

• 1,0 – 1,2 g/ kg svara dienā – HD, PD, kuri ir metaboliski stabili un arī

• pacientiem ar diabētu

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,3 – 1,5 g/kg ĶM/d

• Kritiski slimi pacienti ar AKI vai AKI un HNS vai HNS ar dialīzi (intensīvā) 1,5 g/kg līdz 1,7 g/kg

HNS - hroniska nieru mazspēja

AKI - akūts nieru bojājums

Neiroloģija

Intensīvā nodaļa

20-25kkal

Alcheimers

30–35 kcal

1.2–1.5 g/kg

Tauki: 25–30%

Ogļhidrāti: 50–55%

Parkinsons

30–35 kkal

0.8–1 g/kg

Minerālvielu devas dazadas vecuma grupas

Minerālvielu produktu avoti

Vitamīnu produktu avoti

Kalcija labākais avots - cietais siers (uz 100g-1000mg)

Cik porcijas daudzumi kurā vecumā

Diētu konsistences + caureja - kā uzņemt vitamīnus

Kā samazināt vitamīnus (kādi produkti ar kādu vitamīnu/ minerālvielu bagāti) - K, P - nieru pacientiem

Vajag uzņemt pietiekošu dzelzs daudzumu - cik no kādiem produktiem?

Sezama sēklas

Aknas (ne biežāk kā 1x nedēļā)

UZTURA TERAPIJAS EKSĀMENA KONSPEKTS

Vitamīni, uzturvielas, mikroelementi, taukskābes, šķiedrvielas, mātes piens, slimības, uztura terapija, Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija, medicīniskais papilduzturs

Sagatavots mācībām: 2026-06-01

Šis konspekts ir mācību materiāls eksāmena sagatavošanai. Klīniskā praksē devas un ierobežojumi jāpielāgo pacientam, laboratorijai, diagnozei, vadlīnijām un ārsta vai dietologa izvērtējumam.

1. Enerģija un makrouzturvielas

Enerģija uzturā tiek iegūta no makrouzturvielām. Eksāmenā bieži jājauc divi dažādi jautājumi: tauki dod visvairāk kilokaloriju uz gramu, bet ogļhidrāti parasti ir galvenais organisma ikdienas enerģijas avots.

Eksāmena atslēga: 4-4-9: ogļhidrāti 4, olbaltumvielas 4, tauki 9 kilokalorijas/gramā.

Eksāmena atslēga: Zīdaiņiem tauki nav jāierobežo: tie ir vajadzīgi smadzenēm, mielinizācijai un taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanai. Lielākiem bērniem tauku īpatsvars samazinās.

1.1. Olbaltumvielas: kvalitāte un klīniskā nozīme

· Pilnvērtīgas olbaltumvielas satur visas neaizvietojamās aminoskābes. Tipiski avoti: ola, piens, gaļa, zivis, soja.

· Bērniem uz kilogramu ķermeņa masas olbaltumvielu vajadzība ir lielāka nekā pieaugušajiem, jo notiek augšana.

· Augstas vajadzības: apdegumi, sepse, trauma, izgulējumi, pēcoperācijas periods, cistiskā fibroze, onkoloģija, zarnu zudumi, dialīze.

· Pārmērīgi augsts olbaltumvielu saturs zīdaiņu maisījumos ir saistīts ar vēlākas aptaukošanās risku; tāpēc zīdaiņu maisījumos nevajag nepamatoti augstu olbaltumvielu daudzumu.

1.2. Ogļhidrāti: kvalitāte

· Ieteicami kompleksie ogļhidrāti: pilngraudi, pākšaugi, dārzeņi, augļi.

· Jāierobežo brīvie cukuri, saldinātie dzērieni, saldumi un bieži našķi, īpaši bērniem un cukura diabēta pacientiem.

· 1. tipa cukura diabētā galvenais praktiskais princips ir ogļhidrātu skaitīšana un insulīna pielāgošana.